Pihlavu dzimtas vārds ir nesaraujami saistīts ar Strazdumuižas un neredzīgo institūta vēsturi. Tās aizsākumi meklējami 1827. gadā, kad par Strazdumuižas īpašnieku kļūst tirgotājs un rūpnieks Johans Teodors Pihlavs (1789 — 1856). Jau 1828. gadā viņa Strazdumuižas īpašumā uzbūvētais un iekārtotais uzņēmums «Strazdumuižas kokvilnas manufaktūra» sāk ražot tekstilprodukciju. Līdz 1856. gadam šis uzņēmums jau kļuvis par lielāko tekstilfabriku Rīgā.
1814. gadā Johans Teodors stājas laulībā ar Annu Ģertrūdi Panderi. Viņiem ir trīs dēli: Reinholds Ludvigs (1816 — 1881), Nikolajs Andrejs (1822 — 1887) un Teodors Eduards (1830 — 1901).
No 1824. gada līdz 1825. gadam Johans Teodors ir Rīgas rātes loceklis un ik pa laikam ziedo līdzekļus, lai palīdzētu neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem. Vēlāk arī katrs no dēliem dod savu ieguldījumu neredzīgo cilvēku atbalstam — izglītošanai un rehabilitācijai. Tāpēc ir grūti izcelt tikai vienu no Pihlaviem.
1845. gadā Johans Teodors Pihlavs savam vecākajam dēlam Reinholdam Ludvigam sakarā ar ģimenes dzīves uzsākšanu ar Johannu Karolīnu (dzim. Krēgeri) dāvina zemes gabalu jaunas villas celšanai, un tā tiek uzbūvēta laikā no 1848. gada līdz 1849. gadam. 1820. gadā uzbūvētā kalpu māja, kas atrodas uz šī zemes gabala, tiek atvēlēta neredzīgo vajadzībām, un tur darbojas Rīgas Neredzīgo un vājredzīgo institūta amatniecības uzņēmums.
Pēc Reinholda Ludviga nāves par villas īpašnieci kļūst Johanna Karolīna, kura 1884. gada maijā villu ar īpašiem noteikumiem nodod Neredzīgo labdarības un izglītības biedrībai beztermiņa un bezmaksas lietošanai.
1884. gada septembrī Rīgas Neredzīgo bērnu elementārskolai, kas jau ir pārdēvēta par Rīgas Neredzīgo un vājredzīgo institūtu, rodas iespēja pārcelties no Pārdaugavas uz Strazdumuižu. Johana Teodora un Annas Ģertrūdes vidējais dēls Nikolajs Andrejs ir dzimis 1822. gadā. Sakarā ar ģimenes nodibināšanu (precībām ar Sofiju Elizabeti, dzim. Krēgeri) saņem no vecākiem kā dāvinājumu 6,4 ha lielu zemes gabalu, uz kura 1853. gadā Nikolajs Andrejs uzbūvē komfortablu villu un vairākas saimniecības ēkas. 1864. gadā viņiem piedzimst meita Karolīna Sofija. Nikolajs Andrejs un viņa ģimenes locekļi sistemātiski atbalsta Neredzīgo labdarības un izglītības biedrību un Rīgas Neredzīgo un vājredzīgo institūtu, veltīdami šīm iestādēm speciālus naudas ziedojumus un dāvanas. Nikolaja Andreja uzceltā villa 20. gadsimta 20. gados kļūst par mājvietu pilsētas bērnu patversmei, pēc tam arī 8. bērnunamam un Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolai. Bet no 1963. gada līdz 2017. gadam tā kļūst par mājvietu Latvijas Neredzīgo bibliotēkai.
Johana Teodora Pihlava jaunākais dēls Teodors Eduards pēc vecāku nāves ir mantojis īpašumu, kas ietver villu, saimniecības ēkas, parku un augļu dārzu. Teodors Eduards parku no slēgta objekta pārvērš par visiem pieejamu, turpina labiekārtot un uztur to priekšzīmīgā kārtībā. Parkā notiek dažādi tekstilfabrikas, kā arī daudzu citu draudzīgu Rīgas biedrību pašdarbības kolektīvu sarīkojumi. No 1884. gada parks kļūst pieejams arī neredzīgo institūtam, kura direktors Oskars Notnagels parkā organizē institūta audzēkņu kora dziesmu un instrumentālā ansambļa mūzikas vakarus un dažādus svētku sarīkojumus. Teodors Eduards turpina sistemātiski ziedot un dāvina Neredzīgo labdarības un izglītības biedrībai naudas līdzekļus inventāra iegādei, darba patversmes kompleksa celtniecībai (tag. VSAC «Rīga» filiāles «Jugla» teritorijā), tā labiekārtošanai, remonta darbu veikšanai, kā arī kultūras dzīves vajadzībām. Ar 20. gadsimta sākumu parkā sāk koncertēt arī Oskara Notnagela nodibinātais Neredzīgo institūta pūtēju ansamblis. Arī pēc Teodora Eduarda nāves 1901. gadā šīs draudzīgās attiecības ar neredzīgo institūtu turpina viņa dzīvesbiedre Karolīna un dēls Reinholds.
Tāpat arī ar Pihlavu atbalstu 1893. gadā Strazdumuižā tiek atvērta neredzīgo darba patversme. Tās uzdevums ir sniegt iespēju neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem apgūt dažādas iemaņas, piemēram, suku gatavošanu, kā arī kurvju un dažādu pinumu pagatavošanu. Neredzīgo darba patversme nodrošina apmešanās un uzturēšanās vietu gan mācekļiem, gan šo arodu veicējiem, kā arī dod patvērumu darba nespējīgiem un veciem redzes invalīdiem.
Pateicoties tieši Pihlavu dzimtai, Strazdumuiža ir kļuvusi par lielāko neredzīgo iestāžu centru Latvijā.
Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji”
Autors: Dzintra Isajeva
Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa
