Ar Zaigu satikāmies laikā, kad vēl tikai apsvēru iespēju par suni-asistentu sev. Kopš tā laika pagājuši vairāki gadi. Man bija prieks ar Zaigu iepazīties tuvāk un sarunāties gan kā ar draugu, gan kā ar mana suņa-asistenta treneri. Tādēļ ar prieku pastāstīšu par Zaigu arī to, ko uzzināju šajā sarunā.
Zaigu pašlaik noteikti var saukt par «Servisa suņu biedrības TEODORS» sirdi. Viņu mīl gan cilvēki, gan suņi. Mūsu servisa suņi savu skolotāju atpazīst jau pa gabalu. Ieraugot Zaigu, arī mana asistente Elfa skrien pretī un luncinās. Manuprāt, ja suns tā mīl cilvēku, tas rāda ko pozitīvu — sunim sadarbībā ar šo cilvēku bijusi pozitīva pieredze un sunim nav radītas nepatīkamas emocijas. Zaigai ir īpašs kontakts ar suņiem, tie viņu respektē un mīl.
Zaigas mīlestība pret suņiem aizsākās bērna un pusaudža gados, kad viņa vēlējās suni, bet tas nav bijis atļauts. Jau kopš 8. klases, kad mācījusies Rīgas 39. vidusskolā (Juglā), sākusi nopietni nodarboties ar suņiem, bet 16 gadu vecumā jau bijis savs suns. Zaiga saka, ka suns tādā vecumā viņai iemācījis atbildību, jo par visu esot bijis jārūpējas pašai. Jau tad viņa zinājusi, ka vēlas kļūt par dienesta suņu instruktori. Tajā laikā, kad beigusi vidusskolu, vienīgā iespēja apgūt šo profesiju esot bijusi Rostovā pie Donas (Krievijā), tādēļ nopietni tika apgūta krievu valoda un kalti plāni doties uz milicijas kinologu skolu tur. Taču līdz ar Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 1991. gadā tika dibināta Latvijas Policijas akadēmija, un Zaiga sapratusi, ka nekur nav jādodas un to, ko viņa vēlas, var apgūt tepat, Latvijā. Diemžēl tajā laikā akadēmijā vēl neko daudz par dienesta suņiem nemācīja, vien tādas vispārējas policijas lietas. Tādēļ Zaiga pati, cik nu prata, mācīja savu suni. Vēlāk visi rakstītie kursa darbi akadēmijā un maģistra darbs augstskolā tika rakstīti par suņiem, par viņu ožas izmantošanu noziedzīgu nodarījumu atklāšanai. Tad arī izdevās nodibināt kontaktus Vācijā ar policijas dienesta suņu-pavadoņu skolu Ziemeļreinā-Vestfālenē, kas vēlāk noderēja, aizgūstot tik nepieciešamo pieredzi.
Kad bija pabeigtas studijas Latvijas Policijas akadēmijā, viņai piedāvāja darbu Valsts robežsardzē, kur viņa izveidoja Kinoloģijas dienestu. Tajā laikā Latvijā nebija pieejama Eiropas suņu apmācības sistēma, vien tāda padomju laika sistēma, kurā suns tiek piespiests darīt lietas, izpildīt komandas, nevis motivēts to darīt. Redzot, kā ar suņiem darbojas citās valstīs, Zaiga ar kolēģiem vēlējusies ko līdzīgu, progresīvāku ieviest arī Latvijā, tāpēc meklējuši kontaktus citās valstīs. Tolaik Latvijas robežsardzei bija laba sadarbība ar daudzām valstīm, tostarp Somiju, kurā arī tika gūta nopietnākā un vēlāk noderīgākā pieredze darbam ar dienesta suņiem. Lai Latvijā mācītos no ārvalstu pieredzes, braukt uz Latviju tika uzaicināts Vācijas dienesta suņu-pavadoņu skolas priekšnieks, kurš bija atsaucīgs starptautiskai pieredzei. Nozīmīgs bija arī fakts, ka savas viesošanās laikā viņš uzdāvinājis sadarbības simbolu — kucēnu. Tā Zaiga izveidoja Valsts robežsardzes Kinoloģijas centru, kurš pašlaik atrodas Rēzeknē. Vēlāk bijusi arī vienošanās par to, ka Vācija pieciem cilvēkiem no Latvijas sedz mācību maksu Vācijas dienesta suņu-pavadoņu skolā.
Zaiga apguva to, kā novērtēt suņu kvalitāti, darba spējas gan iepērkot suņus, gan vēlākā sagatavošanas posmā, arī to, kā veikt testus un sagatavot eksāmenus. Tajā laikā arī kolēģi no Somijas brauca uz Latviju, lai kopā testētu suņus. Līdz ar to tika iegūta laba pieredze. Pēc atgriešanās no mācībām Vācijā Zaigai tika piedāvāts strādāt Valsts policijā. Tur viņa veica esošā Kinoloģijas centra reorganizāciju. Vēlāk darba gaitas veda uz muitas Kinoloģijas nodaļu. Kopā Valsts robežsardzē, Valsts policijā un muitā tika pavadīti 12 gadi, strādājot ar dienesta suņiem. Dažādu apsvērumu dēļ, galvenokārt, lielā pieprasījuma dēļ, 2008. gadā Zaiga nolēma sākt apmācīt suņus privāti. Viņa uzsver, ka ir svarīgi apmācīt savu mīluli, lai būtu droša kopā būšana un lai suns klausa cilvēku, nebēg prom un viņu var ņemt līdzi tur, kur dodas saimnieks.
Pēc pieciem gadiem, 2013. gadā, Zaiga pievienojās domubiedriem (Aleksejs Volkovs, Anita Monozova, Velga Zēgnere) un kopā nodibināja biedrību, kura turpmāk rūpētos ne tikai par suņiem-pavadoņiem, bet visiem servisa suņiem Latvijā. Tā tapa «Servisa suņu biedrība TEODORS», un par tās valdes priekšsēdētāju vienbalsīgi tika ievēlēts Aleksejs Volkovs, kurš pirmais Latvijā jau bija saņēmis dāvanā no Zaigas apmācītu suni-pavadoni vārdā Teodors. Jaundibinātās biedrības mērķis ir veicināt Latvijā cilvēku ar invaliditāti iekļaušanos sabiedrībā ar servisa suņu — pavadoņu, asistentu, terapijas un signālsuņu — palīdzību.
Bez Zaigas šāda biedrība nepastāvētu, un 12 servisa suņu turētājiem (2019. gadā) nebūtu iespējams baudīt neatkarīgāku, mierīgāku un jēgpilnāku dzīvi. Kā Zaiga pati saka, viņa nevar iedomāties savu dzīvi bez suņiem. Var redzēt, ka plašā pieredze valsts struktūrās ar dienesta suņiem Zaigai ir nevis atņēmusi mīlestību un pacietību darbā ar šiem suņiem, bet to tikai vairojusi. To var redzēt arī pēc viņas lielā ieguldījuma biedrībā, kurai viņa ziedo gan savu laiku, gan līdzekļus.
Arī Elfa, mana neaizstājamā asistente, ļoti mīl Zaigu! Izmatojot iespēju, jautāju Zaigai — kādēļ viņa apņēmās apmācīt Elfu, kas ir pirmais suns-asistents Latvijā un ar ko pieredzes vēl šeit nebija. Zaiga esot piekritusi apmācīt Elfu, lai pārbaudītu, vai viņa to spēj. Arī šajā procesā notika sadarbība ar Somijas kolēģiem, jo bija jāmācās, kā šādu suni apmācīt. Izrādās, ka sunim-asistentam jābūt «vēlmei izpatikt», kas nav visiem suņiem, bet Elfai tāda ir. Svarīgi, ka suņa apmācību process prasa pacietību un nepadošanos, jo daudzi suņi atkrīt kādā no apmācību posmiem. Tas notiek kādu veselības problēmu dēļ vai dēļ tā, ka ir par maz darba ieguldīts audžuģimenēs, vai cita iemesla dēļ. Līdz ar to var redzēt, ka Zaigai ir ne vien daudz mīlestības, bet arī daudz pacietības. Kurš katrs to darīt nevarētu.
Kad pēc sarunas atvados no Zaigas, viņa, kā tam jābūt, sākumā atvadās no manis un tikai tad no Elfas, lai saglabātu nepieciešamo hierarhiju manās un Elfas attiecībās.
Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji”
Autors: Baiba Baikovska
Fotogrāfijas autors: Vitālijs Vinogrādovs.
Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa
