Tumsai ir krāsas. Nudien, ir! Tikai jāieskatās vērīgāk un jādara to ar sirdi. Varbūt Jums tas šķitīs nedaudz banāli un šie vārdi jau daudzkārt dzirdēti, taču manī šī atklāsme iemājoja pavisam nesen. Es teiktu, ka dažas nedēļas atpakaļ, kad saņēmu vairāk kā 200 mākslas darbus no biedrības teritoriālajām organizācijām, kurus radījuši mūsu biedri ar redzes invaliditāti. Visi mākslas darbi tika radīti ar Latvijas valsts mežu finansiālu atbalstu sociālās palīdzības programmas ietvaros, ko administrēja Fonds Ziedot.lv.

Projektā piedalījās piecas teritoriālās organizācijas- Jelgavas TO, Balvu TO, Ventspils TO, Cēsu TO un Daugavpils TO. Iespējams, ka šis projekts bija pārbaudījums un piedzīvojums ne tikai pašiem projekta dalībniekiem, bet arī pasniedzējiem un dalībnieku līdzcilvēkiem. Sākotnejās bažas un bailes par neizdošanos un nesaprašanos nu škiet smieklīgas. Smieklīgas, jo mēs esam redzējuši rezultātu, kas ir tapis šī projekta nobeigumā. Rezultāts, kas ir konkurētspējīgs, apbrīnojams un tik ļoti sirsnīgs.

2016.gada 23.augustā tika atklāta mākslas darbu izstāde. Izstāde norisinājās koka renovāciju centrā „Koka Rīga” un bija pieejama ikvienam interesentam. Tās sajūtas, kas pārņēma ieejot telpā, bija pielīdzināmas siltai vasaras pievakarei. Mierpilna, nedaudz maģiska un iedvesmojoša. Aplūkojot mākslas darbus, daudzi apmeklētāji arvien uzdeva jautājumus- vai no tiesas šos darbus ir radījuši tie cilvēki, kuriem redze ir liegta? Vai tiešām paši? Un kā viņi to spēja izdarīt? Kā viņi zināja, kā izskatās varavīksne, ziedoši ķiršu koki vai mežs pavasarī? Un tāda viena atbilde jau arī nav. Jo es arī nezinu. Tas, iespējams, bija tāds „klikšķis”, kā tad, kad cilvēks iemīlas. Iemīlas tajā, ko dara, jo tas darāmais tiek darīts no sirds. Tas aizrauj un ieinteresē. Mākslas mērķis ir atspoguļot nevis lietu ārējo izskatu, bet iekšējo nozīmi. Mākslai nav definīcijas, mākslai nav robežu un māksla nav nesaniedzama. Tā mīt ikvienā no mums, kā izpratne par to, kā uztveram apkārtējo pasauli.

Gar izstāžu zāles sienām izkārtotie darbi sevī turēja lielu noslēpumu. Kāda cilvēka prieku, smieklus, asaras, pārdzīvojumus un cerības. It kā vizuāli tik tiešs, bet emocionāli smalks un noslēpumains vēstījums.

Zinu, ka šīs izstādes pamatā ir liels darbs, dziļa uzticēšanās un stingra mērķtiecība. Un darbi nevarētu tapt, ja mums palīgos nenāktu mākslas pedagogi. Tieši tāpat kā mūsu biedri, arī viņi pirmo reizi saskārās ar mulsumu un apjukumu. Kā mēs to izdarīsim? Kā mēs iemācīsim? Vai viņi ļausies? Kā strādāsim? Tie visi jautājumi bija aktuāli līdz brīdim, kad sanākušas kopā uz pirmo nodarbību abas puses satikās. Satikās un sadraudzējās. Tādēļ es gribu teikt, ka šādu darbu var darīt no sirds patiesi un gaiši cilvēki, kādi bija šī projekta pasniedzēji- Māra Armanoviča, Elīna Ēce, Lelde Šabuņina, Olga Reče un Dace Indrika. Paldies burvīgajām dāmām par sniegtajām zināšanām un prasmēm.

Katra noietā ceļa galā sākas jauns ceļa posms. Kaut kas nezināms un vilinošs. Es gribētu cerēt, ka šis noietais ceļš mūs vedīs arvien jaunu mērķu virzienā. Pretim daudzveidīgākai un  saulainākai rītdienai mums un mūsu bērniem. Uz satikšanos jaunos projektos!