Ar tuvinieku atbalstu un gribasspēku
Juris Poga
«Ezerzeme»

Atziņa par to, ka zem guloša akmens ūdens netek, ir vispārzināma, bet nav daudz cilvēku, kuri par to atceras dzīves izšķirošajos brīžos. Sevišķi grūti iekļauties sabiedrībā ir cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Dagdā ir vairāki cilvēki, kuri izcīnīja smagu cīņu ar sevi un, pārvarot pēdējos aizspriedumus, uzsāka jaunu dzīvi. Par dažiem jau rakstījām, šoreiz būs stāsts par vienu no trijiem Dagdas invalīdu brālības «Nema» biedriem, kuri iesaistījušies biedrības Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas «Sustento» projektā, kas ir vērsts uz cilvēku ar invaliditāti komercdarbības uzsākšanas atbalstam.

Andrejs Klints bija arī viens no veiksmīgākajiem dalībniekiem projektā «Mēs gribam būt līdzvērtīgi», kas pirms gada tika iesniegts īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta izsludinātajā projektu konkursā «Lauku NVO atbalsta programma», tika apstiprināts un sekretariāts piešķīra valsts budžeta dotāciju tā realizācijai.

Andrejs ir vietējais, Dagdā audzis, gājis skolā, sapņojis un kalis nākotnes plānus. Pēc vidusskolas pabeigšanas viss apgriezās kājām gaisā — sarežģījās veselības problēmas un sāka progresēt slimība. Ārsts noteica diagnozi — skolioze. Andrejs saņēma nosūtījumu uz Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtu, kur viņu vēlreiz apsekoja un operēja mugurkaulu. Bet pozitīva rezultāta nebija.

«Gadu gulēju ieģipsēts,» atceras sarunbiedrs. «Kad atļāva celties, man nācās no jauna iemācīties staigāt — kā bērnam. Pēc mēneša, kad kājas klausīja, mani izrakstīja no slimnīcas uz mājām, komisija piešķīra 2. grupu. Profesijas nekādas, neveiksmīgi beidzās mani mēģinājumi kaut kur iekārtoties darbā — visur atteica, jo smagus darbus nedrīkstēju darīt. Tā arī visu laiku dzīvoju četrās sienās.»

Dzīve Andreju nesaudzēja, uzliekot jaunus un jaunus pārbaudījumus. Cits sen jau būtu nodzēries, bet Andrejs, ciets kā klints, stājās pretī likteņa pārbaudījumiem. Viņu daudz atbalstīja vecāki, bet liela loma bijusi paša gribasspēkam. Tagad jāpaļaujas vien uz sevi un četrām māsām: Viju, Lidiju, Iru un Āriju, kuras arī dzīvo Dagdā.

«Vecāki bija īsti darbarūķi, es no viņiem mantoju daudz laba,» turpina Andrejs. «Mamma strādāja konfekšu fabrikā, tētis bija strādnieks spirta rūpnīcā, pēc tam priekšnieks katlumājā. 1995. gadā mūsu ģimeni piemeklēja kārtējā nelaime — bojā gāja brālis Viktors, kuru notrieca automašīna. Pēc tā gadījuma vecākiem bija milzīgi pārdzīvojumi, un viņus pamazām pieveica slimības: 2001. gadā nomira mamma, pēc viņas arī tētis. Pie manis palika jaunākā māsa Ārija, kura tad arī palīdz visvairāk, bet vispār mani atbalsta visas četras māsas, kurām esmu ļoti pateicīgs.»

Iesaistīšanās Dagdas invalīdu brālībā Andrejam pavēra jaunas iespējas, taču ceļu uz to viņš neatrada pirmajā piegājienā. Pagāja kādi seši mēneši, kopš pirmā uzaicinājuma iesaistīties organizācijas darbā, kuru izteica invalīdu brālības «Nema» valdes priekšsēdētāja Mārīte Zariņa.

«Es sākumā nepiekritu,» stāsta sarunbiedrs. «Mani atturēja tas, ka nekādi nevarēju iedomāties sevi parādāmies plašākā sabiedrībā, līdz kādu dienu uz ielas satiku Arna Cimoško mammu. Arī viņa mani centās pārliecināt: «Atnāc uz brālību, paskaties, ko dara, iepazīsties...» Pēc šīs sarunas es tā dziļāk aizdomājos, bet arvien nebiju gatavs nekur iet. Pērnā gada nogalē nejauši pamanīju sludinājumu pie tautas nama par to, ka invalīdu brālība 1. decembrī rīko svētku pasākumu, un atnācu uz to.

Pēc šī pasākuma Mārīte uzaicināja uz Jauniešu centru, kur brālības biedri darbojās. Šoreiz sadūšojos, atnācu un uzrakstīju iesniegumu. Drīz ievilkos visās brālības aktivitātēs, un tagad esmu neaprakstāmi apmierināts. Šurp nāku kā uz darbu, jūtos lieliski, jo esmu vajadzīgs gan invalīdiem, gan citiem cilvēkiem. Mārīte šeit piedāvā labas lietas, arī baznīcu mudina apmeklēt. Tas viss palīdz nolikt vietā dvēseli, aizmirstas ikdienišķās problēmas. Agrāk pamosties no rīta un nezini, kur lai sevi liek — četras sienas, nekā jauna.»

Darbojoties brālībā, Andrejs sev un citiem par pārsteigumu atklāja, ka spēj radīt brīnišķīgus suvenīrus. Viņam izdevušies no finiera izgriezti Lieldienu zaķi, ar linu diegiem Andrejs spējis iedot otro dzīvi stikla tarai, bet visvairāk lepojas ar dekoratīvajiem saulessargiem, kas izdevušies fantastiski krāšņi. Tieši ar šiem saulessargiem Andrejs startē «Sustento» projektā.

Mājaslapā www.meklejums.lv ievietota informācija par cilvēku ar invaliditāti — amatnieku darbiem, pievienojot to cenas un aprakstu vai fotogrāfiju. Potenciālie pircēji šos izstrādājumus varēs iegādāties tieši pie amatnieka, saņemot kontaktinformāciju caur lapas administratoru. Andrejs vēl tikai gaida pasūtījumus, kurus gatavs sākt izpildīt kaut tūlīt. Ja cilvēkiem patiks viņa darbi, tad Andrejam pavērsies iespēja uzlabot savu materiālo stāvokli.

Nākotnē viņš gribētu iemācīties vēl kādas jaunas iemaņas, ja tikai būs tāda iespēja. Cilvēkam, kuram nav nekādas citas profesijas, tas ir ļoti svarīgi — apgūt kaut ko jaunu un dzīvē noderīgu. Skolas gados Andrejs sapņoja par traktorista profesiju, bet dzīvē tā nekad arī neizdevās apsēsties pie stūres — ārstu slēdziens izrādījās ļoti nežēlīgs.

Andrejs: «Citiem invalidiem gribu pateikt, ka jāatmet malā kautrēšanās un vienu reizi mūžā vajag atnākt pie mums ciemos, lai vismaz paskatītos, kas te notiek. No savas personīgās pieredzes varu apliecināt, ka nav tik bailīgi, kā tas šķiet, sēžot mājās. Nepatiks — ar varu neviens nespiedis palikt.

Es vairs nevaru iedomāties savu dzīvi četrās sienās, organizācijā esmu uzņēmies pat sabiedrisko pienākumu — atbildu par kultūras pasākumu organizēšanu: sagatavoju un novadu loteriju, izdomāju interesantas spēles un tās vadu, lai visiem būtu jautri.»