Nodaļa — Sociālo rehabilitētāju pētnieciskie darbi
Klienta motivēšana un sagatavošana suņa-pavadoņa pakalpojuma izmantošanai
Pēteris Locāns
no kvalifikācijas darba Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā «Attīstība»
(4. turpinājums)
Klienta motivēšana sadarbībai ar suni-pavadoni
Sociālajam rehabilitētājam, lai klientu motivētu, noder mūsdienu sociālās psiholoģijas atziņas par personības attīstību un motivāciju. «Personība visu laiku atrodas «gribu, bet nevaru» stāvoklī. Šis stāvoklis nodrošina tai pastāvīgu frustrāciju, pastāvīgu psihisku slodzi. Te audzināšanai ir izšķiroša loma.»
Klients, kurš sadarbosies ar suni-pavadoni, sagaida dzīves kvalitātes uzlabošanos.
«Pretenziju līmeni raksturo personības uzvedība izvēles situācijās. Piemēram, izvēloties realizācijai uzdevuma grūtības pakāpi, cilvēks var izvēlēties ļoti grūtu uzdevumu, kas neatbilst viņa iespējām, vai otrādi — ļoti vieglu vai adekvātu savām iespējām. Tādēļ izšķir paaugstinātu, pazeminātu vai adekvātu pretenziju līmeni.»
Pieņemot lēmumu par sadarbību ar suni-pavadoni, vajadzīgs pretenziju līmenis, kas nepārsniedz klienta spējas ar šo procesu tikt galā.
Motivācija vienmēr ir ierosmju kompleks: vajadzības, motīvi, ideāli, mērķi, vērtību orientācijas utt. Visas šīs ierosmes ir savstarpēji saistītas un veido sistēmu, kura tad arī nosaka viengabalainu cilvēka uzvedību, piešķir tai ievirzi un intensitāti. Motivācija veic vairākas funkcijas: rosina uzvedību, vada un organizē to, dod tai personisku jēgu un nozīmību. Nosacīti var izdalīt šādus motivācijas tipus: labklājības motivācija, prestiža motivācija, sasnieguma motivācija, dominēšanas motivācija u. c. Atkarībā no tā, kurš motivācijas tips ir pārsvarā, var prognozēt cilvēka uzvedību.
Piemēram, ja cilvēkam pārsvarā ir sasnieguma motivācija, tad viņam būs izteikta aktivitāte, lai gūtu panākumus un izvairītos no neveiksmēm. Šī uzvedības motivācija piemīt visiem cilvēkiem, taču katrs atsevišķs cilvēks var vairāk vadīties pēc sasnieguma motivācijas vai izvairīšanās no neveiksmēm motīva. Cilvēki, kam pārsvarā ir sasnieguma motivācija, nosprauž sev vidējas grūtības vai nedaudz paaugstinātus mērķus. Viņi izvēlas aprēķina risku. cilvēkiem, kas motivēti uz neveiksmi, ir nosliece uz ekstremālām izvēlēm, turklāt vieni var nereālistiski pazemināt, bet citi — nereālistiski paaugstināt savus mērķus. Jāatzīmē, ka tie, kas orientēti uz sasniegumu, pārvērtē savas neveiksmes, bet orientētajiem uz neveiksmi ir tieksme pārvērtēt savus sasniegumus.
Piemērojot teoriju mūsu darba situācijai, jāsecina, ka var būt klienti ar radikāli atšķirīgiem motīviem. Suns var celt prestižu, ar viņu kopā var gūt līdz šim nesasniegtus panākumus un apliecināt sevi, galu galā suns savas padevības un draudzības dēļ ir pateicīgs objekts dominēšanas motīva īstenošanai. Šeit gan pastāv risks, ka personībā dominēšanas motīvs attīstīts pārāk spēcīgi un tas var izrādīties neveiksmes cēlonis. Varbūt labklājības motīvs tiešā veidā neiederas šajā sarakstā. Bet, ja padomā par ilglaicīgu stresa samazināšanas iespēju, kas rodas suņa klātbūtnē un darbības rezultātā, tādējādi ilgāk saglabājot savu veselību, tad arī labklājības moments ir arguments par labu suņa iegādei.
Klienta motivēšanas un sagatavošanas darbs savstarpēji cieši pārklājas. Jo, gan viens, gan otrs ir ilglaicīgs process. Vispirms ir informēšanas un iedrošināšanas darbs, lai klients sasparotos un mainītu savu dzīvesveidu un apņemtos sadarboties ar suni. Bet motivēšana ar to nebeidzas. Tad, kad suns jau ir mājās, klientam laiku pa laikam vajadzīgs uzmundrinājums un morāls atbalsts pārvarēt grūtības, kas neizbēgami rodas apgūstot jaunu darbību kopumu.
Motivācijas psiholoģijas teoriju skatījumā sadarbība ar suni-pavadoni var apmierināt dažādas un daudzveidīgas klienta vajadzības.
Saskaņā ar Viestura Reņģes grāmatā «Organizāciju psiholoģija», kurā konspektīvi apskatītas dažādas mūsdienu motivācijas psiholoģijas teorijas un terminoloģiju, vispopulārākā ir A. Maslova «Vajadzību hierarhija». Suns pavadonis varētu palīdzēt īstenot vairākas klientu vajadzības:
— vajadzību pēc drošības, jo no citiem cilvēkiem neatkarīga pārvietošanās kļūs drošāka, mazāk apdraudēs gan negaidītas pārmaiņas ceļa reljefā, gan automašīnas krustojumos;
— vajadzību pēc piederības, jo suns ir uzticīgs draugs, kurš rūpēsies par saimnieku un par kuru saimniekam arī jāgādā. Dažkārt ar suni varētu būt vieglāk sadraudzēties, jo tam nepiemīt tādas ambīcijas un aizspriedumi, kādas mēdz būt mūsu cilvēkiem;
— vajadzību pēc pašcieņas, jo prasmīga darbošanās ar suni ceļ cilvēka prestižu līdzbiedru acīs. Nemazāk svarīga labam pašvērtējumam ir savlaicīga nokļūšana norunātajā maršruta galapunktā, kur suņa-pavadoņa palīdzība ir ļoti efektīvs bonuss;
— vajadzību pēc pašīstenošanās, kas ir cilvēka tiekšanās kļūt par to, kas viņš var kļūt konkrētajos apstākļos.
Alderfers uzskatīja, ka pastāv tikai trīs vajadzības, kurās viņš sagrupēja Maslova hierarhiju.
1. Eksistences vajadzība (fizioloģiskās vajadzības un vajadzība pēc fiziskās drošības).
2. Vajadzība pēc attiecībām (vajadzība pēc drošības attiecībās ar cilvēkiem, vajadzība pēc piederības un mīlestības).
3. Vajadzība pēc izaugsmes (vajadzība pēc pašcieņas, vajadzība pēc pašīstenošanās).
Arī šīs koncentrētā veidā sagrupētās vajadzības ir svarīgs faktors, plānojot un veicot rehabilitācijas darbu.
Secinājumi
Personības psiholoģijas un motivācijas psiholoģijas atziņas var labi papildināt sociālā rehabilitētāja pieredzi, motivējot klientu un palīdzot pieņemt lēmumu par suņa-pavadoņa pakalpojuma izmantošanas vajadzībām un iespējām. Personības tipam un motivācijas veidam var būt izšķiroša nozīme sadarbības panākumos vai neveiksmēs.
Sociālā rehabilitētāja darbība (komandā ar kinologu), sagatavojot klientu sadarbībai ar suni pavadoni
Ņemot vērā to, ka suņa-pavadoņa pakalpojums nav Latvijā ieviests kā sistēma, patlaban mērķtiecīgāk būtu sadarboties ar tiem klientiem, kuri jau paši izteikuši vēlmi iegūt suni-pavadoni, jo sadarbības partneru entuziasms ir labs sākums ceļā uz panākumiem. Nekas neiedvesmo tik labi, kā reāli piemēri no dzīves, ko var sastapt klātienē. Kad pakalpojuma pieejamība paplašināsies, gribētāju to saņemt kļūs arvien vairāk.
Sociālā rehabilitētāja sadarbība ar kinologu ir process, kas iedalāms vairākās stadijās:
— iegūt informāciju par suņu-pavadoņu instruktoru piedāvātajiem pakalpojumiem un suņiem-pavadoņiem, ko patlaban var iegādāties Latvijā vai ārpus valsts;
— pielietojot praktisko pieredzi un psiholoģijas zināšanas, izvērtēt, kuram klientam pakalpojums piedāvājams pirmām kārtām;
— rehabilitācijas nodarbībās informāciju par suņa-pavadoņa iegūšanas iespējām piedāvāt klientam;
— pielietojot zināšanas par suņiem un cilvēka-suņa sadarbības kritērijiem, informēt klientu par priekšrocībām un saistībām, kas rodas suņa-pavadoņa saimniekam;
— novērtēt klienta orientēšanās un spieķa lietošanas tehnikas prasmes;
— izvērtējot apstākļus klienta dzīvesvietā un viņa iespējas suņa izmitināšanā, uzturēšanā un kopšanā, palīdzēt viņam pieņemt motivētu lēmumu par suņa iegādi;
— Ja klients pieņēmis pozitīvu lēmumu, vajadzības gadījumā palīdzēt atgūt vai uzturēt prasmes orientēties vajadzīgajos maršrutos;
— kopā ar kinologu (ja ir izvēles iespēja) palīdzēt klientam izvēlēties sev piemērotāko suni;
— sunim nokļūstot klienta dzīvesvietā, kad nepieciešamas regulāras nodarbības, palīdzēt veikt kinologa uzdotos praktiskos uzdevumus klienta un suņa-pavadoņa darbības koordinācijas iemaņu nostiprināšanai, strādājot «vienā komandā»;
— nepieciešamības gadījumā sniegt psiholoģisku un emocionālu atbalstu saimnieka un suņa adaptācijas periodā. Jāņem vērā, ka sākumā var būt situācijas, kas rada stresu.
«Stress ir būtiska (uztverama) nevienlīdzība starp prasībām un (indivīda) atbildes spējām uz tām tādu apstākļu klātbūtnē, kuros nespēja apmierināt šīs prasības izraisa (uztveramas) sekas.» saskaņā ar šo definīciju stress rodas gadījumos, kad indivīds sajūt, ka apkārtējās vides prasības ir augstākas nekā spējas tās apmierināt, un redz situācijā draudus stabilitātei.
Šī definīcija atsaucas uz nepieciešamību saglabāt līdzsvaru starp realitātes prasībām un indivīda spējām šīs prasības apmierināt. Citi autori savās definīcijās iekļauj nepieciešamību saglabāt līdzsvaru starp indivīda vajadzībām, cerībām vai centieniem un (šajā gadījumā — darba) realitātē pastāvošo piedāvājumu šo vajadzību, cerību vai centienu apmierināšanai; ja tie netiek apmierināti, var parādīties stress.
Šajās definīcijās mēdz izmantot «neadekvāta saskaņojuma starp cilvēku un vidi» jēdzienu, kas ietver sevī gan realitātē pastāvošās prasības, kas jāapmierina indivīdam, gan arī indivīda prasības, kas jāapmierina realitātei. Stress var pastiprināties gan tādēļ, ka ir mainījies dzīvesveids, gan tādēļ, ka pastāvīga pārvietošanās apkārtnē kļuvusi intensīvāka, gan tādēļ, ka sabiedrība sākumā var izturēties noraidoši. Klientam var veidoties sociālais stress, un tā seku mazināšanai lieti noder sociālais un psiholoģiskais atbalsts:
— sniegt atbalstu saskarsmē ar vietējo sabiedrību (garāmgājējiem, transporta līdzekļu darbiniekiem, veikalu, valsts, pašvaldības un sabiedriskās ēdināšanas iestāžu darbiniekiem), palīdzot klientam un līdzcilvēkiem izturēties tā, lai veidotos savstarpējā sapratne;
— sniegt saimniekam atbalstu uzturēt suni labā darba formā, veicot paklausības korekcijas treniņus.
Bez regulāriem treniņiem (it īpaši, ja saimniekam ir tendence palutināt), pat labi apmācīts suns sāk zaudēt iemaņas, kas nepieciešamas, lai ceļotu kopā ar neredzīgu cilvēku.
Literatūrā ir daudzkārt lasīts un praktiskajā dzīvē ir pārliecinoši pierādījumi tam, ka redzes zuduma kompensācijā nav tādas «burvju nūjiņas», kas aizstātu paša ieguldīto piepūli un uzkrāto pieredzi zudušās sajūtas kompensēšanā. Nedz modernie palīglīdzekļi (mobilie telefoni, kas saistīti ar globālās pozicionēšanas sistēmu), nedz ultraskaņas spieķi diemžēl nevar aizstāt parasto balto spieķi, ar kuru neredzīgam cilvēkam jāmācās iztaustīt ceļu un atrast savu galamērķi. Arī suns-pavadonis nav tāda «burvju nūjiņa» — brīnumlīdzeklis pret paša neuzņēmību un neprasmi.
Kad 2008. gada 11. aprīlī Skype telefonijas programmā runāju ar senu sadarbības partneri no Zviedrijas Gunnu Larsoni, viņa teica, ka, lai iegūtu tiesības uz suni-pavadoni, pretendentam Zviedrijā jāprot pierādīt, ka viņš pārzina savus maršrutus un prot orientēties, lietojot balto spieķi. Tādēļ viena no pirmajām lietām (nerunājot, protams, par psiholoģisko atbalstu un iedvesmu apņemties mainīt dzīvesveidu), kur rehabilitētājs varētu sniegt atbalstu potenciālajam suņa-pavadoņa palīdzības saņēmējam, ir iemācīt viņam pareizu maršruta plānošanu un baltā spieķa pielietošanas tehniku.
Vidē ārpus telpas visefektīvākais orientēšanās palīglīdzeklis ir garais spieķis, kura normālais garums ir plaukstas tiesu virs saules pinuma — atbilstoši cilvēka augumam. Garais spieķis ceļojuma laikā palīdz konstatēt šķēršļus, bīstamās vietas straujus nokāpienus un reljefa izmaiņas. Iztaustot ceļu ar spieķi, no apkārtējās vides iegūst informāciju, kas darbojas kā atgriezeniskā saite. Garais spieķis palīdz no apkārtējās vides iegūt informāciju, kas noderīga ceļa atrašanai, piemēram, var sajust atšķirību starp zāli un asfaltu, kas atvieglo pareizā ceļa virziena uzturēšanu.
Spieķi lietojot palielinās arī drošības sajūta, jo var justies drošs, ka lejupejošais pakāpiens nepārsteigs nesagatavotu kāpēju. Spieķis uzlabo stāju, jo tā lietotājam nav jācenšas ar kurpju zolēm sataustīt (vai redzes atlikuma gadījumā saskatīt) ceļu zem kājām.
Atkarībā no vajadzības ir dažādas spieķa lietošanas metodes:
— diagonālā metode — spieķis tiek turēts nedaudz diagonālā stāvoklī priekšā ķermenim. Spieķa uzgalis ir kontaktā ar reljefu zem kājām vai atrodas nedaudz virs tā. Šo metodi var pielietot pazīstamā vidē, vai tad, ja ir redzes atlikums;
— pieskārienu tehnika — spieķis, kas nav pastāvīgā kontaktā ar apkārtnes reljefu, tiek virzīts lokveida kustībā no vienas malas uz otru. Kad kreisā kāja sper soli uz priekšu, spieķis tiek vēzēts pa labi, bet, kad soli uz priekšu sper labā kāja, spieķis tiek virzīts pa kreisi.
Šī metode dod iespēju droši pārvietoties visās vidēs, jo katras kājas soļa priekšā ceļš tiek iztaustīts. To dažkārt dēvē arī par divu punktu pieskārienu metodi, jo spieķis pieskaras zemei loka galējos punktos. Telpās der pastāvīgā kontakta tehnika. Ceļš tiek iztaustīts, slidinot spieķi pa reljefa virsmu, kad uzgalis vienmēr paliek ar to kontaktā. Šī metode ļauj konstatēt jebkuras virsmas izmaiņas plānotajā maršrutā.
Ejot kopā ar suni-pavadoni, jāprot izmantot dažādas spieķa pielietošanas tehnikas metodes — gan tās, kas der telpās, gan tās, kas palīdz ārpus tām. Šeit svarīgi piebilst, ka, ja spieķis ir īsāks, lietotājs ir mazāk pasargāts no dažādiem starpgadījumiem, jo īsais spieķis nedod iespēju iztaustīt visu ceļu un brīdinājums par šķērsli var nākt par vēlu, lai uz to spētu reaģēt.
Kad klients psiholoģiski un praktiski ir gatavs uzsākt darbu ar suni-pavadoni, sākotnēji īpaši svarīgs varētu būt suņa izturēšanās un reakciju vizuālais izvērtējums. Par dažām niansēm, kas katrā gadījumā ir individuālas, rehabilitētājs varētu dot klientam labu padomu, piemēram, rīkoties kā citādāk, lai neradītu sunim satraukumu vai saspringtību.
(Nobeigums nākamajā numurā)
