Suns ļauj iziet sabiedrībā
Ventas balss

Kopš 25 gadu vecuma ventspilniece Ludmila ir neredzīga. Pārvietoties pilsētā viņai palīdz suns Santa. Labradors Santa — neredzīgās Ludmilas pavadonis — sparīgi vicinot asti, uzticīgi skatās uz saimnieci un gaida nākamo komandu.

«Daudzi domā, ka suns ved mani, bet tas ir nedaudz sarežģītāk. Viņa zina, kur jāapstājas vai jāpagriežas, bet galvenā noteicēja esmu es,» stāsta Ludmila.

Santa piedzima un izauga Piemaskavā izveidotajā suņu audzētavā, kurā četrkājainos draugus trenē īpašam mērķim, lai viņi kļūtu par neredzīgu cilvēku pavadoņiem.

Pirms desmit gadiem Ludmila aizbrauca uz Krieviju un izvēlējās sev piemērotu suni. «Redzi zaudēju 1982. gadā 25 gadu vecumā. Pēc tam piedalījos dažādās rehabilitācijas programmās, man ļoti palīdzēja ģimene un Neredzīgo biedrības pārstāvji, tomēr otro elpu iedeva tieši Santa! Sākumā ļoti kautrējos iziet no mājas ar suni un balto spieķīti, bet tagad katru dienu dodamies pastaigā. Daudzi cilvēki apstājas un pārmij ar mani kādu vārdu. Tas ir pats labākais socializācijas un integrācijas veids!» uzskata Ludmila.

Reiz, klausoties radio, Santas saimniece dzirdējusi, ka Vācijā neredzīgajiem, kam ir suns-pavadonis, dzīvnieku dāvina un viņa uzturēšanai piešķir 70 eiro nedēļā. Arī Krievija saviem pilsoņiem suņus dod bez maksas un atvēl naudu dzīvnieku ārstēšanai.

Pērn, kad Santai bija vajadzīga vetārsta palīdzība un ķirurģiska operācija, viņa devās pie Jāņa Vītoliņa un lūdza finansiālo palīdzību. Dome atvēlēja 30 latu, norādot, ka pastāvīgs suņa kopšanai un ārstēšanai paredzēts pabalsts jāprasa no valsts. Arī Ludmila uzskata, ka valstij jāpalīdz neredzīgajiem, kuru aprūpē ir suns, jo dzīvniekam vajadzīga ne tikai laba pārtika, bet arī vitamīni un medikamenti.

«Mēs esam Eiropas savienībā. Kāpēc mums nav tāda kārtība kā Vācijā? Es nekad nevarētu atļauties nopirkt apmācītu suni. Par Santu samaksāja paziņas, šim nolūkam atvēlot aptuveni 3000 dolāru. Varēju izvēlēties vilku vai labradoru. Man nepatika vilku smaka, turklāt tiem ir garāka spalva, ko dzīvoklī grūti savākt. Devu priekšroku sterilizētai labradora kucītei. Sākumā Santa man nepatika. Atskrien maza, resna mučele — ko ar tādu lai iesāk? Audzētavā, kad suņuks izpilda komandu, to atalgo ar kādu kārumu. Izrādās, mēs ar audzētavas saimnieku piebarojām Santu ar sieru. Kā lai viņa neapveļas?» smaidot vaicā Ludmila.

Audzētavā ventspilniece pavadīja divas nedēļas, apgūstot suņa vadīšanai nepieciešamās iemaņas. Santa zina kur jāapstājas, jāpagriežas, suns neļaus saimniecei iekāpt peļķē. Labradoram pirms pastaigas uzliek divas pavadas, viena no tām ir stingri iemaukti, kas ļauj Ludmilai paredzēt un kontrolēt suņa rīcību. Santa katru dienu mielojas ar biezputru, kucītei garšo svaigi kartupeļi, biezpiens, kefīrs un olas.

«Santa sasniegusi cienījamu vecumu, tāpēc palutinu viņu. Starp citu, suni-pavadoņi noveco ātrāk, jo tiem ir liela slodze. Mēs staigājam vismaz divas reizes dienā. Kad ir slikts laiks, Santa ātri manās mājās. Viņai nepatīk lietus,» stāsta Ludmila, piebilstot, ka naktī suņuks labprāt guļ uz dīvāna. Tas nav atļauts, bet, ja saimnieki aizrāda, Santa aizsedz acis ar ķepu un izliekas, ka viņas tur nav.

«Mīļš paldies visiem, visiem šoferiem, kas apstājas un ļauj mums šķērsot ielu!» saka ventspilniece.