Strazdumuižas integrācija sabiedrībā
Ilgvars Hofmanis

2007. g. 13. septembrī LNB CV pieņēma lēmumu, saskaņā ar kuru LNB piederošo dzīvokļu īrniekiem, kuri īres līgumus noslēguši laikā līdz 2007. gada 1. oktobrim, sākot ar 2008. g. 1. jūliju jāmaksā 35 santīmus par īrētās platības kvadrātmetru, bet personām, kuras noslēgušas īres līgumu pēc minētā datuma — komerccena, t.i., ne mazāk kā 55 santīmus. Šis lēmums zināmās aprindās izsauca lielu satraukumu. Par lēmuma ekonomisko efektivitāti varētu objektīvi spriest, vienīgi veicot sarežģītus aprēķinus. Mani interesē pavisam cits aplūkojamā jautājuma aspekts — cilvēku ar redzes zudumu integrācija sabiedrībā.

Par to, kas tad īsti ir šī integrācija, kaut cik plašākai sabiedrības daļai nav pat aptuvenas skaidrības. Zīmīgs šķiet apgalvojums, ka integrācija nozīmējot cilvēku ar invaliditāti atstāšanu «likteņa varā», un tāda esot valdības politika, lai ietaupītu līdzekļus.

Cilvēka personības veidošanā liela nozīme ir skolai. Tādēļ devos aprunāties ar Strazdumuižas internātviduskolas — attīstības centra direktori Ligitu Ģeidu.

Kā norādīja L. Ģeiba, jau 1997. gadā skola kļuva arī par attīstības centru. Praksē tas nozīmē, ka vājredzīgu bērnu skaits, kurus ar Strazdumuižas skolas palīdzību integrē vispārizglītojošās skolās, ir vienāds ar šīs skolas audzēkņu skaitu. Strazdumuižas skola cenšas apgādāt integrējamos audzēkņus ar grāmatām, kas iespiestas palielinātiem gludraksta burtiem, un ar vājredzīgiem skolēniem draudzīgiem uzskates līdzekļiem; kā arī sagatavo vispārizglītojošās skolas pedagogus darbam ar šādiem bērniem un jauniešiem. Sarežģītāks ir jautājums par neredzīgu skolēnu integrāciju. Tomēr arī šeit attīstības centram nevar pārmest bezdarbību. Pašlaik ar centra atbalstu neredzīgus skolēnus integrē vispārizglītojošajās skolās Daugavpilī, Jūrmalā un Cēsu rajonā.

L. Ģeiba atzīst, ka ne vienmēr integrācija norit sekmīgi. Nereti, skolēnam pieaugot un mācību saturam sarežģoties, piemēram, pārejot no sākumskolas uz pamatskolu (7. klasē), nākas vien pārcelties uz speciālo skolu Juglā. Loģiski rodas jautājums, vai mazs solis ceļā uz tā saukto iekļaujošo izglītību nebūtu eksāmenu atjaunošana šeit pat, Strazdumuižas speciālajā skolā? L. Ģeiba norāda, ka eksāmenus vispārizglītojošajās skolās mūsdienās kārto centralizēti, t. i., eksāmenu komisijas veido vairāku skolu skolotāji. Protams, ka šādi skolotāji, kuri ikdienā neapmāca audzēkņus ar redzes zudumu, nevar prast Braila rakstu. Eksāmenos nav atļauts lietot datorus vai lasīšanas aparātus. Tomēr Izglītības un zinātnes ministrija šogad pirmo reizi atļauj
vājredzīgiem eksāmenu kārtotājiem, ja tādi rastos, lietot gan lielākus burtus, gan viņu vajadzībām ilgāku pārbaudījuma laiku.

Arvien lielākam skaitam Strazdumuižas skolas audzēkņu redzes problēmas nebūt nav vienīgās. Nereti viņu veselības stāvoklis ir tāds, ka eksāmenus neatļauj neviens ārsts. Medicīniski pedagoģiskā komisija, kas jautājumā par atbrīvojumu no gala pārbaudījumiem pieņem izšķirošo lēmumu, ārsta viedokli ignorēt, protams, nedrīkst. Turklāt, saskaņā ar spēkā esošiem noteikumiem pilsētās skolas drīkst rīkot eksāmenus vienīgi tad, ja tajās gala pārbaudījumus kārto ne mazāk kā 18, bet citās apdzīvotās vietās — ne mazāk kā astoņi audzēkņi. Augstskolas, kuras šogad izvēlējušies Strazdumuižas vidusskolas absolventi, neprasa centralizēto vidusskolas eksāmenu kārtošanu.

Jau 20 gadi pagājuši kopš tā laika, kad latviešu tauta kopumā, gatavodamās atjaunot savu valsti, uzsāka pārvērtēt vērtības. Vairs nevienu nopietnu cilvēku nav jāpārliecina par parlamentārās demokrātijas vai sociāli atbildīgas tirgus ekonomikas priekšrocībām. Citādi tas ir ar mūsu pašu «mazajām» vērtībām. Mūsdienās sociālais progress vairs nav tikai jauna darba vieta speciālajās darbnīcās vai labāks mājoklis LNB dzīvojamajā mājā vai dienesta viesnīcā (kaut tas viss arī ir vajadzīgs), bet arī kaut vai šajā rakstā aplūkotā integrācija.