Nodaļa — LNB
ANO konvenciju lasot
Ilgvars Hofmanis
«Rosme» jau diezgan daudz ir rakstījusi par pērn, 2007. gadā Apvienoto Nāciju organizācijas pieņemto «Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām». Šā gada 8. jūlijā Latvijas Republikas Ministru kabinets nolēma, ka mūsu valstij minētajam dokumentam jāpievienojas. Saeima nolēmusi, ka valsts vadītājam Konvencija jāparaksta līdz 2008. gada 31. septembrim. Pēc tam tā būs jāapstiprina 1 Saeimai, ko iecerēts paveikt līdz 2009. gada beigām. Aizkavēšanās izskaidrojama ar valdošo aprindu vēlmi pirms ratifikācijas veikt visus nepieciešamos aprēķinus.
Jau tagad ir skaidrs, ka tūlīt pēc ratifikācijas Konvenciju pilnībā realizēt nevarēs. Pat bagātā Lielbritānija visas Konvencijas prasības spētu izpildīt tikai 2025. gadā. Tādēļ, manuprāt, valdībai ar nevalstiskajām organizācijām, kuras aizstāv cilvēkus ar invaliditāti, vajadzētu vienoties par tiem Konvencijā paredzētajiem pasākumiem, kuri nebūtu atliekami. Šādas Konvencijas parakstīšana un ratifikācija liecinās par valsts labo gribu. Varbūt nozīmīguma ziņā to varētu salīdzināt ar 1992. gadā Riodežaneiro pieņemto ANO «Konvenciju par bioloģisko daudzveidību».
Sākotnēji Latvijas valdošās aprindas nevēlējās minētās Konvencijas parakstīšanu to pašu finansiālo apsvērumu dēļ. Tas izraisīja sašutumu cilvēkos ar invaliditāti, un viņu nevalstiskās organizācijas sarīkoja protesta piketu. Piketā piedalījās arī LNB rehabilitētāji Zane Krūkle un Pēteris Locāns.
Ieskatam piedāvāju dažus, manuprāt, svarīgākos Konvencijas pantus:
1. pants. Mērķis
Šās Konvencijas mērķis ir veicināt, aizsargāt un nodrošināt to, lai visas personas ar invaliditāti varētu pilnībā un vienlīdzīgi izmantot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības, un veicināt tām piemītošās cieņas ievērošanu.
Pie personām ar invaliditāti pieder personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt to pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem.
25. pants. Veselība
Dalībvalstis atzīst, ka personām ar invaliditāti ir tiesības uz visaugstāko iespējamo veselības līmeni bez diskriminācijas invaliditātes dēļ. Dalībvalstis veic visus atbilstošos pasākumus, lai personām ar invaliditāti nodrošinātu tādu veselības pakalpojumu pieejamību, kuras ņem vērā dzimumaspektus, tostarp veselības rehabilitācijas pieejamību. Dalībvalstis jo īpaši:
— nodrošina personām ar invaliditāti tāda paša daudzuma, kvalitātes un standarta bezmaksas vai pieejamu veselības aprūpi un programmas, kādas tiek nodrošinātas citiem cilvēkiem, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības jomā un saskaņā ar iedzīvotājiem piedāvāto valsts veselības aprūpes programmu;
— nodrošina tos pakalpojumus veselības aizsardzības jomā, kuri personām ar invaliditāti ir nepieciešami tieši viņu invaliditātes dēļ, tostarp agrīnu diagnostiku un, ja nepieciešams, agrīnu iejaukšanos, un pakalpojumus, kas ir paredzēti, lai pēc iespējas samazinātu un novērstu jaunas invaliditātes rašanos, tostarp bērniem un vecākiem cilvēkiem;
— nodrošina šos veselības aizsardzības pakalpojumus pēc iespējas tuvāk šo cilvēku dzīvesvietai, tostarp lauku rajonos;
— prasa, lai veselības aprūpes speciālisti personām ar invaliditāti sniegtu tādas pašas kvalitātes pakalpojumus kā citiem cilvēkiem, tostarp pēc brīvas un informētas vienošanās;
— citastarpā ar apmācību un augstākiem ētikas standartiem valsts un privātajā veselības aprūpē paaugstinot izpratni par personu ar invaliditāti cilvēktiesībām, cieņu, patstāvību un vajadzībām;
— aizliedz personu ar invaliditāti diskrimināciju attiecībā uz veselības apdrošināšanu, kā arī dzīvības apdrošināšanu, ja šāda apdrošināšana ir atļauta ar valsts tiesību aktiem, un nosaka, ka tā jāsniedz taisnīgā un saprātīgā veidā;
— nepieļauj veselības aprūpes vai veselības aizsardzības pakalpojumu vai pārtikas vai šķidruma saņemšanas diskriminējošu atteikumu invaliditātes dēļ.
27. pants. Darbs un nodarbinātība
Dalībvalstis atzīst personu ar invaliditāti tiesības uz darbu vienlīdzīgi ar citiem. Tās ietver iespēju pelnīt iztikas līdzekļus ar darbu, kuru persona ar invaliditāti brīvi izvēlas vai kuram piekrīt darba tirgū un darba vidē, kas ir atklāta, veicina integrāciju un ir pieejama personām ar invaliditāti.
Dalībvalstis nodrošina un veicina tiesību uz darbu īstenošanu, tostarp personām, kas par personām ar invaliditāti kļuvušas darbā, un veic atbilstošus pasākumus, tostarp pieņemot normatīvos aktus, lai:
— aizliegtu diskrimināciju invaliditātes dēļ attiecībā uz visiem jautājumiem, kas saistīti ar nodarbinātību, ieskaitot darbā pieņemšanas, nolīgšanas un nodarbinātības nosacījumus, darba saglabāšanu, karjeras virzību un drošus un veselīgus darba apstākļus;
— aizsargātu personu ar invaliditāti tiesības uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem vienlīdzīgi ar citiem, ieskaitot vienlīdzīgas iespējas un vienādu atlīdzību par līdzvērtīgu darbu, drošus un veselīgus darba apstākļus, tostarp aizsardzību pret uzmākšanos un sūdzību apmierināšanu;
— nodrošinātu, ka personas ar invaliditāti var īstenot savas darba un arodbiedrību tiesības vienlīdzīgi ar citiem;
— nodrošinātu, ka personām ar invaliditāti ir efektīva pieeja vispārīgām tehniskās un profesionālās orientācijas programmām, darbā iekārtošanas dienestiem un profesionālajai apmācībai un tālākizglītībai;
— veicinātu personu ar invaliditāti darba iespēju un karjeras virzības veicināšanu darba tirgū, kā arī palīdzību darba atrašanā, saņemšanā, saglabāšanā un atsākšanā;
— veicinātu iespējas individuālā darba un uzņēmējdarbības veikšanai, kooperatīvu attīstībai un sava uzņēmuma dibināšanai;
— nodarbinātu personas ar invaliditāti valsts sektorā;
— veicinātu personu ar invaliditāti nodarbinātību privātajā sektorā, īstenojot atbilstošu stratēģiju un pasākumus, starp kuriem var būt pozitīvas rīcības programmas, stimuli un citi pasākumi;
— nodrošinātu, ka personām ar invaliditāti darba vietās veikti saprātīgi pielāgojumi;
— veicinātu to, ka personas ar invaliditāti iegūst darba pieredzi atklātā darba tirgū;
— veicinātu tehniskās un profesionālās rehabilitācijas, darba saglabāšanas un atsākšanas programmas personām ar invaliditāti. Dalībvalstis nodrošina, ka personas ar invaliditāti netiek turētas verdzībā vai kalpībā un vienlīdzīgi ar citiem tiek aizsargātas no piespiedu vai obligāta darba.
28. pants. Pienācīgs dzīves līmenis un sociālā aizsardzība
Dalībvalstis atzīst personu ar invaliditāti tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni sev un saviem ģimenes locekļiem, tostarp uz pienācīgu pārtiku, apģērbu un mājokli un uz pastāvīgu dzīves apstākļu uzlabošanos, un veic atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu un veicinātu šo tiesību īstenošanu bez diskriminācijas invaliditātes dēļ.
Dalībvalstis atzīst personu ar invaliditāti tiesības uz sociālo aizsardzību un uz šo tiesību izmantošanu bez diskriminācijas invaliditātes dēļ un veic atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu un veicinātu šo tiesību īstenošanu, tostarp pasākumus ar mērķi:
— nodrošināt personām ar invaliditāti vienlīdzīgu pieeju tīra ūdens apgādei un pieeju atbilstošiem un pieejamiem pakalpojumiem, ierīcēm un citai palīdzībai, kas saistītas ar personu ar invaliditāti vajadzībām;
— nodrošināt personu ar invaliditāti, jo īpaši sieviešu un meiteņu ar invaliditāti un vecu cilvēku ar invaliditāti, pieeju sociālās aizsardzības programmām un nabadzības samazināšanas programmām;
— nodrošināt personām ar invaliditāti un to ģimenēm, kas dzīvo nabadzības apstākļos, valsts palīdzības pieejamību, lai segtu ar invaliditāti saistītos izdevumus, tostarp apmācību, konsultāciju, finansiālās palīdzības un pagaidu aizbildnības pieejamību;
— nodrošināt personām ar invaliditāti valsts mājokļu programmu pieejamību;
— nodrošināt personām ar invaliditāti pensiju, pabalstu un programmu pieejamību.
29. pants. Līdzdalība politiskajā un sabiedriskajā dzīvē
Dalībvalstis garantē personām ar invaliditāti politiskās tiesības un iespējas tās izmantot vienlīdzīgi ar citiem un apņemas: nodrošināt, ka personas ar invaliditāti tieši vai ar brīvi izvēlētu pārstāvju starpniecību var efektīvi un pilnvērtīgi piedalīties politiskajā un sabiedriskajā dzīvē vienlīdzīgi ar citiem, tostarp tiesības un iespējas personām ar invaliditāti balsot un tikt ievēlētām, tai skaitā:
— nodrošinot, ka balsošanas procedūras, objekti un materiāli ir atbilstoši, pieejami un viegli saprotami un lietojami;
— aizsargājot personu ar invaliditāti tiesības balsot aizklātās vēlēšanās un tautas referendumos bez iebiedēšanas un kandidēt vēlēšanās, reāli ieņemt amatus un pildīt visas oficiālās funkcijas visos valsts varas līmeņos, ja nepieciešams, atvieglojot atbalsta un jauno tehnoloģiju izmantošanu;
— garantējot personu ar invaliditāti kā vēlētāju brīvas gribas izpausmi un šai nolūkā, ja nepieciešams, pēc personas ar invaliditāti pieprasījuma ļaujot balsošanas procesā saņemt palīdzību no kādas citas personas, ko persona ar invaliditāti izvēlējusies;
— aktīvi veicināt tādas vides veidošanu, kurā personas ar invaliditāti aktīvi un pilnvērtīgi piedalīties valsts pārvaldē bez diskriminācijas un vienlīdzīgi ar citiem, un veicināt to līdzdalību valsts pārvaldē, tostarp:
- līdzdalību nevalstiskajās organizācijās un ar valsts sabiedrisko un politisko dzīvi saistītās organizācijās, kā arī politisko partiju darbībā un to vadībā;
— personu ar invaliditāti organizāciju izveidi un iestāšanos tajās, lai personas ar invaliditāti pārstāvētu starptautiskā, valsts, reģionālā un vietējā līmenī.
30. pants. Līdzdalība kultūras dzīvē, atpūta, brīvā laika pavadīšana un sports
Dalībvalstis atzīst personu ar invaliditāti tiesības piedalīties kultūras dzīvē vienlīdzīgi ar citiem un veic atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka personām ar invaliditāti:
— ir pieejami kultūras materiāli pieejamos formātos, televīzijas programmas, filmas, teātri un citi kultūras pasākumi pieejamos formātos;
— tādas kultūras pasākumu vai pakalpojumu vietas kā teātri, muzeji, kinoteātri, bibliotēkas un tūrisma pakalpojumi, un pēc iespējas lielākā mērā ir pieejami valsts nozīmes kultūras pieminekļi un objekti.
Dalībvalstis veic atbilstošus pasākumus, lai personas ar invaliditāti varētu attīstīt un izmantot savu radošo, māksliniecisko un intelektuālo potenciālu ne tikai savā labā, bet arī sabiedrības bagātināšanai.
Dalībvalstis saskaņā ar starptautiskajām tiesībām veic visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiesību akti, kas aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības, neveido nepamatotu vai diskriminējošu barjeru kultūras materiālu pieejamībā personām ar invaliditāti.
Personām ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem ir tiesības uz savas īpašās kultūras un valodas identitātes, tostarp zīmju valodas un nedzirdīgo kultūras, atzīšanu un atbalstu.
Lai personas ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem varētu piedalīties atpūtas, brīvā laika un sporta pasākumos, dalībvalstis veic atbilstošus pasākumus:
— lai sekmētu un veicinātu personu ar invaliditāti pēc iespējas lielāku līdzdalību vispārēja profila sporta pasākumos visos līmeņos;
— lai nodrošinātu, ka personām ar invaliditāti ir iespējas organizēt un attīstīt personām ar invaliditāti paredzētus sporta un atpūtas pasākumus un tajos piedalīties, un šai nolūkā veicina, lai vienlīdzīgi ar citiem tiktu sniegta atbilstoša apmācība, sagatavošana un līdzekļi;
— lai nodrošinātu, ka personām ar invaliditāti ir pieejami sporta, atpūtas un tūrisma objekti;
— lai nodrošinātu, ka bērniem ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem bērniem ir pieejama līdzdalība spēļu, atpūtas, brīvā laika un sporta pasākumos, tostarp pasākumos skolas sistēmas ietvaros;
— lai nodrošinātu, ka personām ar invaliditāti ir pieejami to personu pakalpojumi, kuras ir iesaistītas brīvā laika, tūrisma, atpūtas un sporta pasākumu organizēšanā.
