Nodaļa — LNB TO

Cēsinieku ceļojums pa Latviju
Leons Staris

Jau pavasarī LNB Cēsu TO tapa projekts «Dodiet iespējas un es pierādīšu, ka varu» par cilvēku ar redzes traucējumiem rehabilitācijas — dabas un sadzīves izzināšanas un izklaides izbraucienu neierastos apstākļos seno zemgaļu, hercoga Jēkaba un Latvijas valsts prezidentu novados.

Rūpīgi gatavotā un labi ekipētā «ekspedīcija» varēja notikt 16. Un 17. Augustā, kad autobuss, par kura izmantošanu naudu projekta ietvaros piešķīra Cēsu Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības aģentūra, bija gatavs uzņemt cilvēkus ar redzes traucējumiem, kā arī viņu pavadoņus, kuri lielākoties bija ģi¬menes locekļi — pavisam 43 cilvēkus.

Ceļš caur Rīgu aizved uz bijušo hercogistes galvaspilsētu Jelgavu (Mītavu), lai iepazītos ar senās pilsētas (1266) vēsturi, pašreizējo iekārtojumu, vēstures un kultūras pieminekļiem. Zaļam parkam līdzīgā pilsēta pēc atmodas reorganizācijām atkal mostas rūpnieciskās ražošanas dzīvei.

Gids mūs izvadā pa galvenajām vietām. Maz palicis no Jelgavas vecās koka apbūves. 1945. gadā Jelgava degusi trīs nedēļas, divus mēnešus apšaudīta un bombardēta. Vecā Jelgava dzīvo tikai vecos attēlos. No pirmskara apbūves palikušās ēkas restaurētas un tiek atjaunotas. Atjaunota kādreizējā Latvijas lepnākā, arhitekta Rastrelli projektētā pils uz Lielupes — Drīksnas salas, kuru pašreiz apsaimnieko LLU. Diemžēl pils mākslinieciskie un dekoratīvie elementi pazuduši atjaunošanas darbos.

Atjaunota arī «AKADEMIA PETRINA» — pirmā augstākā mācību iestāde Latvijā, Pētera Bīrona lielākā dāvana Jelgavai 1775. gadā. Tur pašreiz darbojas Ģ. Eliasa Vēstures un mākslas muzejs. Braucot pa Jelgavu, gids mums parāda Ādolfa Alunāna memoriālo muzeju, Jaunavas Marijas katedrāli, Sv. Trīsvienības baznīcas torni, Jelgavas Dzelzceļa muzeju, Jāņa Čakstes pieminekli. Garām aizslīd hercoga Jēkaba laukums, Sv. Annas renesanses laikmeta baznīca, dažas vecās koka ēkas un daudzie, daudzie apstādījumi. Māteru Jura, Jāņa Raiņa ielas, Ādolfa Alunāna parks, Ģederta Eliasa piemineklis un daudzi citi objekti liecina, ka Jelgava jau izsenis bijusi kultūras šūpulis, bet šodien ir speciālistu kalve lauksaimniecībai un pedagoģijai.

Gar Lielupi cauri palienu pļavām pa Kalnciema ceļu braucam uz netālo Valgundes pareizticīgo mūķeņu klosteri, kur gūstam iespaidus par neparastām sakrālām būvēm un mūķeņu dzīvi.

Uzzinām, ka Lielupes 5 km garajā salā sekmīgi iedzīvojušies savvaļas zirgi.

Pārdomājot redzēto un dzirdēto Jelgavā, braucam uz «Cinevillu» — Slampes ciemā, kuru var pielīdzināt Latvijas Holivudai ar 150 ha lielu laukumu, no kura ap 15 ha ir apbūvēti. Šeit tapusi slavenā filma «Rīgas sargi» ar attiecīgām butaforiskām un īstām būvēm. Izbrīnu izsauc redzamie mūra nami, kuri, izrādās, būvēti no putuplasta. Teritorijā redzam pārģērbtus pagājušā gadsimta sākuma kareivjus, žēlsirdīgās māsas un parastus pilsoņus. Esam ienākuši laikā gadsimtu atpakaļ. Apskatām veco tramvaja vagonu, tvaika lokomotīvi, kuģi, senos lielgabalus un bruņumašīnas. Ar īstu bruģi segta teritorija ir apskatīta, laiks nav karsts, tāpēc visi ir moži un zinātkāri. Ir aptaustīts, saklausīts un sajusts viss, ko šī vieta spēj sniegt.

Seko brauciens uz Tukumu, kura nomalē stalti iezīmējas Durbes pils. Tur apmeklējumu izvēlējušies arī kāzinieki savai pirmajai šampanieša glāzei. Agrākā, viena no daudzajām Tukuma apkārtnes muižām piedzīvojusi daudz notikumu. Zīmīgi, ka pils gan postīta, bet nav iznīcināta. Pašreiz pilī atrodas Tukuma novada muzejs.

Sākas ceļojums pa novada vēsturi, apskatot pils telpas un ekspozīcijas. Durbe un Šlokenbeka bijusi viena īpašnieka rokās kopš 1494. gada. Pazīstamākie no īpašniekiem ir Mēdemi, Rekes. Par pils īpašnieku Latvijas brīvvalsts laikā bijis J. Raiņa tēvs Pliekšāns. Drūmi nostāsti apvij pili pēc 1905. gada revolūcijas, Pirmajā Pasaules karā un Otrajā Pasaules karā.

Pils klētī tiek izzināta senā sadzīve un kultūra. Daudzie eksponāti tiek skatīti, aptaustīti un noskaidrota to nozīme. Gūstam daudz jaunu atziņu, izjūtu. Tas ir tā, ka būtu pasnieguši roku saviem senčiem.

Istabas, saloni, kamīni, lustras, mēbeles un ikviena senā lieta stāsta par bijušo lielkungu grezno dzīvi un par to laiku arhitektu, tēlnieku, namdaru un vienkāršo ļaužu radīto vērtību pasauli, kas šodien ir mūsu kultūrvēsture. Nākam pie atziņas, ka, zinot savu vēsturi, varam gūt ieceres, iedvesmu radīt ko jaunu, cienīt un glabāt senču atstāto mantojumu.

Ap četriem pēcpusdienā atstājam Durbi un braucam Dobeles virzienā. Pa ceļam LNB Jelgavas organizācijas priekšsēdētāja Svetlana Sproģe pastāsta par seno zemgaļu novadu, par viņu sīksto pretošanos vācu krustnešu iebrukumam. Savu pēdējo cietoksni — koka pili Bērzes krastos zemgaļi 1249. gadā nodedzina un neuzvarēti atkāpjas uz leišu zemēm. Vai šodienas Žemaitija nav viņu apmešanās vieta? Par zemgaļu lepnumu un nepakļaušanos vācu kundzībai 1989. gadā uzstādīts piemiņas akmens.

1341. gadā top Ordeņa mūra pils un sākas Dobeles apbūve ar dažām ielām un baznīcu. Pilsētas tiesības Dobele ieguvusi 1917. gadā.

Aiz Dobeles mūs gaida slavenā selekcionāra Pētera Upīša leģendārais dārzs. Mūs uzņem ar bagātīgu augļu un ogu degustācijas galdu. Tiekam iepazīstināti ar Pētera Upīša dzīvi un viņa talanta radīto selekcijas pasauli.

Uzzinām, ka selekcionārs vienlaicīgi nodarbojies ar 24 kultūru selekcionēšanu un savā mūžā radījis simtiem jaunu ābeļu, bumbieru, plūmju, liliju, rožu un citu puķu šķirņu. P. Upītis savā dārzā aklimatizējis gan valriekstu kokus, akācijas, īpašas lazdas, aprikozes un daudz košumkrūmu.

Iepazīstamies ar dārza veidošanas noslēpumiem, apskatām miniābeles — kolonstādus. Visā dārza teritorijā jūtama zinātnieku-selekcionāru mūsdienīga saimniekošana. Top jauna siltumnīca, redzam plēves pārsegu virs ražojošiem ķiršu kokiem, lai putni nebojātu ražu. Dāsni pacienāti un izvadāti vairāku kilometru garumā, iespaidiem pārbagāti, kāpjam autobusā. Lai arī diena bijusi notikumiem piesātināta, pagurušo un savārgušo ekskursantu nav!

Diena sliecas uz vakaru, vēl jāsameklē naktsmītne un redzētajam, sajustajam jādod rezumējums.

Pateicoties LNB Jelgavas TO priekšsēdētājas gādībai, naktsmītne mums bija noorganizēta Bērzupes internātskolā netālu no Anneniekiem. Mums atvēlēta viena telpa skolā un stadions telšu pilsētiņas celšanai.

Kaut arī nedaudz līņā, iekārtošanos tas netraucē. Lomas sen sadalītas, un katrs zina, kas jādara. Top telšu pilsētiņas aprises, iekārtota grila vieta, klāts galdauts kopējam galdam, salikti soli. Stundas laikā viss ir gatavs, un varam vakariņot un pārrunāt dienas iespaidus. Pasākuma organizatori debates virzīja mērķtiecīgi, rosinot dalībniekiem piedzīvotajā saskatīt ieguvumu — pašiem piedzīvot kolektīvu sadarbību, mācīt saskatīt galveno, sniegt palīdzību biedram, apgūt saskarsmes kultūru, praktiski apgūt pašapkalpošanos, īsā laikā uzbūvēt telts mītni, iekārtot parocīgu apmetni.

Netrūkst joku, jautru stāstu, un, kad izsalkums apmierināts, seko dziedāšanas azarts. Dziesmas nenorima vairākas stundas. Tautasdziesmas, ziņģes, šlāgergabali un pat operešu ārijas, un visas ar pareizajiem un ne tik pareizajiem tekstiem. Galu galā izveidojās saskanīgs koris.

Apgaismes lāpas sāk dzist, nogurums beidzot visus aicina teltīs. Tikai mirklis, un viss ir kluss.

17. augusta rīts aust kluss, mierīgs un sola saulainu dienu.

īsā atpūta teltīs un skolas zālītē visiem atdevusi spēkus un visur jau rosība, lai ieturētu brokastis, savāktu inventāru, sakoptu teritoriju un ieņemtu vietas autobusā, kurš vedīs mūs pretī jauniem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.

Braucam uz teiksmaino Tērveti. Lai arī Tērvetes dabas parku daudzi kādreiz redzējuši, šodien skatāmais visus pārsteidz. 1330 ha lielais meža masīvs pārvērsts par izziņas un piedzīvojumu taku labirintu, kur pārsteigumi ik uz soļa. Skaistā daba un cilvēku radītie pasaku un fantāzijas tēli līdz ar neparastiem darinājumiem liek visiem aizmirsties. Gida izteiksmīgais stāstījums mūs pavada pa Pasaku mežu, Rūķu mežu, pie Sīkstuļa mājas, milža Lutauša, ķēniņa ar visu viņa svītu, tad vēl tikšanās ar dzīvu Labo Raganu. Visiem jāiztur viņas liktie pārbaudījumi.

Sevišķi priecīgi ir bērni, satiekot tik daudz koktēlnieku veidotu pasaku tēlu. Pasaku vilcieniņš izved visus atpakaļ no meža pie autobusa. Vēl suvenīru iegāde kioskā un ceļojums var turpināties Rundāles virzienā. Neviens nav pārguris, neviens nav apmaldījies, nav neapmierināto. Tērvetes takās izjutām dabu un mūsu bagātās folkloras tēlu izteiksmīgo valodu.

Saules apspīdēta un majestātiska, Rundāle ar baroka pili un atjaunoto dārzu mūs sveicina, izsaucot apbrīnu cilvēku domas un darbu varenībai. Skaudri jūtama vēstures elpa. Kurzemes hercogu vasaras rezidence apbur un sajūsmina.

74 ha lielā teritorijā izvietojies Rundāles pils ansamblis. Pils ekspozīcija izvietota 9328 m2 lielā platībā. Daudzo zāļu neatkārtojamais interjers, gleznas, sadzīves priekšmeti, kamīni, skulptūras, sudraba, porcelāna un citas kolekcijas apbur, sajūsmina un padara reālu un taustāmu mūsu vēsturi, pakļauj mūsu jūtas un apziņu mākslas darbu varenajam spēkam. Tik daudz skaistuma!

Pils ansambļa celtniecība pabeigta 1767. gadā pēc slavenā arhitekta Bartelomeo Frančesko Rastrelli projekta E. J. Bīrona laikā. 138 telpās varam iepazīt baroka, rokoko, bīdemeijera un citus mākslas stilus.

Pili postījuši daudzie kari un revolūcijas, 1812. gadā pili demolē Napoleona armija, Pirmais un Otrais Pasaules karš paveic pilnīgu pils izlaupīšanu. Tomēr pils nav ne reizi dedzināta, tāpēc ir iespējams restaurēt sienu un griestu gleznojumus, ciļņus, parketu, kamīnus u. c. oriģinālus veidojumus.

1972. gadā Rundālē izveido Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeju. Agrāko greznību nu baudām arī mēs!

Nesen atvērts restaurētais pils parks ar strūklaku. Priecē ziedu un stādu mozaīka, pastaigu celiņi, pergolas, parka estrāde, paviljons un itin viss, ko radījuši cilvēku prāts un rokas.

Ekskursijas programma ir piepildīta. Divās dienās redzētais, sajustais, pārdzīvotais drūzmējas mūsu apziņā, un paies ne viena vien diena, kad tas viss sakārtosies mūsu prātos kā ieguvums un pieredze.

Paldies visiem kuri sekmēja šīs vērtīgās «ekspedīcījas» realizēšanu!

Gaidīsim nākošo projektu!