Nodaļa — Derīgi padomi
Klienta motivēšana un sagatavošana suņa-pavadoņa pakalpojuma izmantošanai
Pēteris Locāns
no kvalifikācijas darba Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā «Attīstība»
(2. turpinājums)
Suņa-pavadoņa audzēšanas un apmācīšanas specifiskās īpatnības
Par suņu sugām, kas pavadoņa darbam piemērotas vislabāk, tiek uzskatīti labradori, zelta retrīveri un vācu aitu suņi. Tas tādēļ, ka tiem vislielākā mērā piemīt šim darbam tik nepieciešamās īpašības: paklausība, uzticība, gudrība un izturība.
Apmācībai tiek izmantoti kucēni ar labiem radu rakstiem. Suņa vecākiem jābūt gudriem, veseliem un ar līdzsvarotu temperementu.
Kad kucēni ir 7 vai 8 nedēļas veci, viņi tiek paņemti no savām suņu mammām un nodoti audzēšanai ģimenēm, kas šim nolūkam īpaši izvēlētas un sagatavotas. Ir nosacījums, ka kucēna audzēšanā jāpiedalās visiem ģimenes locekļiem. Tam jādzīvo un jāguļ mājā vai dzīvoklī kopā ar saviem pagaidu saimniekiem.
Tam jāiemācās uzturēt labas attiecības ar citiem mājdzīvniekiem. Saimniekiem jānodrošina kucēnam regulāras socializēšanās iespējas un fiziskie vingrinājumi, kā arī jāiemāca paklausības pamatiemaņas. Svarīgi apgūt pieredzi tajā vidē, kurā turpmāk būs jāstrādā, tādēļ pagaidu saimnieki ņem mazo suni līdzi uz veikaliem, sabiedriskajā transportā, staigā pa pilsētu, iemācot iet pavadā un klausīt dažām vienkāršākajām komandām.
15 mēnešu vecumā suns jāatdod atpakaļ suņu skolai, lai tas varētu apgūt vajadzīgās gudrības un iemaņas un kļūt par pavadoni. Licencēti instruktori vispirms novērtē suņa atbilstību, profesijai. Tas notiek garākās pastaigās un dažādās cita veida darbībās, kurās , raugās uz to, vai suns spēj labi koncentrēties, pretoties dažādiem ceļā sastapto citu dzīvnieku izraisītajiem sānsoļa kārdinājumiem, vai ir atsaucīgs komandām. Caurmērā ap 20% suņu tomēr netiek atzīti par spējīgiem uzņemties suņa-pavadoņa atbildīgo lomu. Viņu karjera tiek mainīta, un tie kļūst par nedzirdīgo cilvēku vai cilvēku ar kustību traucējumiem palīgiem. Turpmāko piecu mēnešu laikā notiek apmācības pēc intensīvas programmas. Apmācībās nostiprina jau apgūtās prasmes un īpašības, pievienojot tām specifiskās suņa-pavadoņa profesionālās prasmes:
— noiet taisnu līniju no viena punkta līdz otram,
— iet saimniekam kreisajā pusē un nedaudz priekšā,
— apstāties pie nokāpieniem un uzkāpieniem ceļā, lai gaidītu tālākas komandas,
— apstāties pie kāpņu pirmā un pēdējā pakāpiena,
— iekāpt sabiedriskā transporta līdzeklī un izkāpt no tā,
— izvairīties no vietām, kas ir pārāk šauras, lai suns kopā ar saimnieku varētu tikt tām cauri vai tajās ietilpt.
Kādu palīdzību neredzīgs cilvēks var sagaidīt no apmācīta suņa-pavadoņa
Sunim jāprot:
— ieturēt noteikto maršrutu, nenovirzīties no tā un ignorēt ceļā sastaptos dzīvniekus, cilvēkus vai smakas,
— uzturēt stabilu iešanas ātrumu, atrodoties pa kreisi un nedaudz priekšā saimniekam,
— apstāties pie visām ietves malām un sagaidīt atļauju turpināt ceļu,
— pagriezties pa labi un pa kreisi, apstāties vai turpināt ceļu pēc pavēles,
— atpazīt un izvairīties no šķēršļiem, kas saimniekam varētu būt bīstami (piemēram, šauras ejas un barjeras galvas līmenī),
— apstāties kāpņu augšgalā un lejasgalā, nogaidot pavēli turpināt ceļu,
— pievest saimnieku pie lifta izsaukšanas pogām,
— izturēties klusi un neuzkrītoši, kamēr saimnieks sēž,
— palīdzēt saimniekam iekāpt un atrast vietu autobusā, metro, vilcienā vai kādā citā sabiedriskā transporta līdzeklī,
— paklausīt zināmam skaitam (ap 30) mutisku komandu,
— klusi un ilgi gaidīt, īpaši birojos un restorānos.
Papildus visam minētajam sunim jāprot atteikties pildīt pavēles, kas varētu būt par iemeslu saimnieka nokļūšanai bīstamā situācijā.
Viena no apbrīnojamākajām lietām ir tā, ka suns māk līdzsvarot paklausību ar situācijas vērtējumu (tā dēvētā saprātīgā nepaklausība). Šīs spējas īpaši svarīgas, šķērsojot ielu. Tad sunim ar saimnieku jāsadarbojas ļoti labi, lai iztiktu bez riskantām dzīvību vai veselību apdraudošām situācijām.
Pieejot pie ietves malas, suns apstājas, tā dodot ziņu, ka klāt ir ielas šķērsošanas pāreja. Suņi nevar izšķirt luksofora gaismas krāsas, tādēļ lēmumu par to, vai var droši iet pāri ielai, pieņem pats saimnieks. Ieklausoties transporta plūsmas skaņās, saimnieks izvērtē, vai drīkst doties pāri ielai. Ja draudu nav, suns dodas uz priekšu taisnā virzienā. Ja briesmas pastāv, suns nogaida, kamēr tās ir garām, un tikai tad izpilda pavēli doties uz priekšu.
Tā starp suni un saimnieku ir mijiedarbība, kur suns pavada saimnieku, bet saimnieks pārzina situāciju un pārvalda maršrutu. Suns parasti neatpazīst maršruta galamērķi pēc nosaukuma, tādēļ tam jāpasaka, cik tālu iet un kurp pagriezties.
Tā vienam uz otru paļaujoties, saimnieka un suņa-pavadoņa komanda tiek galā ar visai sarežģītiem maršrutiem pārblīvētajās pilsētas ielās.
Pieaugot pieredzei, suns tomēr var apgūt maršruta galapunkta atpazīšanu (un nokļūšanu turp), saimniekam pasakot tā nosaukumu. Atliek tikai pateikt — «uz kafejnīcu, ofisu» — vai ko tamlīdzīgu, un suns bez liekas tālākas teikšanas tevi turp aizvedīs.
Taču minētā prasme nāk ar gadiem un attiecas uz regulāri izmantotajiem maršrutiem.
Aprakstot suņa-pavadoņa prasmes un vājredzīga vai neredzīga cilvēka sadarbību ar suni, kļūst skaidrs, ka kinologam kopā ar ģimeni, kura palīdz darbā ar mazu kucēnu, jāsagatavo suns, bet kopā ar kinologu komandā jāstrādā sociālajam rehabilitētājam.
Klienta un suņa-pavadoņa saderības nozīme veiksmīgas sadarbības veidošanā
Speciālisti rūpīgi raugās, lai klients un suns-pavadonis būtu saderīgi temperamentu un raksturu ziņā.
Svarīga nozīme ir arī saimnieka dzīves veidam — vai tas ir lēns un rimts lauku apvidū, vai satiksmes pārblīvētajās pilsētas ielās un stresa pārpilnajos birojos.
Atkarībā no savām nosliecēm daži suņi dod priekšroku vienam, citi — otram dzīvesveidam.
Svarīga ir arī saimnieka auguma un soļa garuma samērība ar suņa augumu. Starp suņu augumiem ir arī tik pat liela izvēle (ja ne vēl lielāka) kā cilvēku augumu un svaru diapazons.
Bez augstāk minētajiem labradoriem, vācu aitu suņiem un zelta retrīveriem ir vēl arī sprogainie retrīveri, kolliji, bokseri, parastie pūdeļi (to apmatojumam priekšroku dod saimnieki ar alerģiju pret dažām suņu sugām).
Dažas suņu skolas pat iesaistījušās augstāk minēto sugu krustošanā un jaunu suņu populācijas pārstāvju radīšanā. Doma laba, jo tā cilvēka labākais draugs top apveltīts ar jaunām iezīmēm, kas attiecības padara svaigākas un interesantākas.
Par saderību interesants stāsts ievietots kādā Krievijas suņu-pavadoņu interneta mājas lapā. Klientei bija problēmas ar lielajiem suņiem. Neveiklas gaitas dēļ viņa pastāvīgi kāpa saviem pavadoņiem uz kājām. Viņai atrada mazu sunīti — kolliju, un problēma tika atrisināta.
Sabiedrības sagatavotība draudzīgi uzņemt un prasmīgi izturēties pret neredzīgu cilvēku ar suni-pavadoni
Spriežot pēc suņu skolu, organizāciju un interneta mājas lapu skaita, suņa-pavadoņa izmantošanas dzīvesveidam visatvērtākās sabiedrības ir angļu valodā runājošajās valstīs — ASV, Lielbritānijā, Kanādā, Austrālijā un Jaunzēlandē.
No šīs sakritības negribētos izdarīt secinājumu, ka šajā valodā runājošie cilvēki automātiski ir arī lielāki dzīvnieku mīļotāji nekā citur.
Bet ASV suņi-pavadoņi šķiet esam patiešām lielā cieņā. Vairākās interneta mājaslapās lasāmi stāsti par daudziem gadījumiem, kad suns pilnībā izmainījis klienta dzīvi. Nav mazums arī gadījumu, kad neredzīga cilvēka dzīvība burtiskā nozīmē esot tikusi glābta. Tas pateicoties jau minētajai saprātīgajai nepaklausībai, kas tiek sunim iemācīta.
Burtiski pēdējā brīdī izdevies izvairīties no braucamrīka riteņiem, izglābties no iekrišanas dziļā grāvī vai sadurties ar zemē nokritušajiem elektrības augstsprieguma vadiem.
ASV Nacionālās suņu federācijas mājaslapā ir virkne padomu, kas neinformētajai sabiedrības daļai varētu būt pamācoša, satiekoties ar saimnieka un suņa-pavadoņa tandēmu uz ielas.
— Lai cik kārdinoši nebūtu paglaudīt piemīlīgu sunīti, atcerieties, ka tas ved personu ar redzes problēmām un ir par viņu atbildīgs. Suni nekad nevajadzētu novērst uz blakus lietām. No suņa uzmanības un koncentrēšanās var būt atkarīga cilvēka dzīvība. Bet nav nekas slikts, ja palūdz atļauju un tad suni paglauda. Daži saimnieki ir priecīgi par to, ka kāds interesējas par viņu mīluli, ja vien laiks ir pienācīgs.
Tā kā svarīgākais suņa pienākums ir gādāt par savu neredzīgo partneri, ir būtiski nepamudināt viņu uz barības diedelēšanu no citiem cilvēkiem. Tam nevajadzētu piedāvāt cienastus, jo barošana notiek pēc konkrēta režīma un saskaņā ar īpašu diētu, kas uztur suni vislabākajā formā. Pat nelielas izmaiņas suņa dienas rutīnā var radīt nopietnas sekas, iztraucējot ēdienu grafiku un radot saimniekiem nopietnas neērtības. Suņi ir apmācīti pretoties svešas pārtikas kārdinājumiem un spēj restorānā uzvesties pieklājīgi, nediedelējot pārtiku no saimnieka galdabiedriem. Garāmgājēju cienasti vājina suņos šīs labās atturības manieres.
— Uzsaucot sunim vai negaidīti aizšķērsojot ceļu ielas šķērsošanas laikā, jūs varat mazināt tā uzmanības koncentrēšanu un radīt potenciālu risku abiem ar saimnieku. Ja braucat mašīnā, nedodiet ziņu ar automašīnas signālu, ka tagad ceļš krustojumā ir brīvs. Tas var novirzīt uzmanību un samulsināt. Nerādiet krustojumā pagrieziena zīmes ar roku. Suns nav radināts saprast šādas zīmes.
— Ārpus darba pienākumiem suns ir tāds pats mājdzīvnieks kā citi suņi, tomēr drošības labad viņam nav atļauts rotaļāties ar kuru katru rotaļlietu. Tādēļ nepiedāvājiet tam rotaļlietas bez saimnieka atļaujas.
— Dažos gadījumos saimniekam nav iespējams bez jūsu palīdzības tikt galā ar kādu sarežģītāku maršruta posmu. Tādēļ saimnieks var paņemt jūs pie elkoņa un atļaut sunim sekot vai iet pa priekšu. Norādot pagriešanās virzienu, nerunājiet ar suni, bet droši sakiet to saimniekam.
— Suns dažkārt var arī kļūdīties, un viņam laiku pa laikam nepieciešama korekcija (ar komandām un pavadu) labas formas un paklausības uzturēšanai. Tam var sekot uzslavas, ja suns labi pilda pavēles. Suņa saimnieki tiek apmācīti, kā veikt šādus korekcijas treniņus.
— Pieejamības likumi (ieskaitot ASV aktu «Par amerikāņiem ar invaliditāti» un Kanādas «Neredzīgo personu tiesību aktu») atļauj sunim-pavadonim būt kopā ar cilvēku, ko tas pavada, jebkurā vietā, kur atļauts visiem citiem, ieskaitot taksometrus un autobusus, teātrus, restorānus, skolas, dzīvojamos un iestāžu namus. Pirms uzdodiet suņa saimniekam jautājumu, ļaujiet viņam tikt galā ar patlaban aktuālo pienākumu.
— Padariet mērenākus savus jūtu uzplūdus.
— Nekad nekaitiniet suni.
Ir pamats domāt, ka arī Latvijas sabiedrības daļai šādi padomi būs noderīgi, kad cilvēkus ar suņiem-pavadoņiem mēs uz ielas redzēsim vairāk. Bet par to diez vai nākas šaubīties. Kaut vai tādēļ vien, ka mūsu sabiedrība daudzās izpausmēs cenšas līdzināties amerikāņu sabiedrībai. Kādēļ gan to nedarīt arī tik labā izpausmē kā suņu-pavadoņu masveidīgākā pielietošanā?
Secinājumi
— Lai gan suņu un cilvēku savstarpēji izdevīgai sadarbībai ir sena vēsture, suņa-pavadoņa fenomens savu pašreizējo veidolu ieguva 20. gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados.
— Lai gan Latvijā nav īpaša normatīvā akta, kas noteiktu suņa-pavadoņa tiesisko statusu, nav iemeslu bažām, ka, palielinoties to pakalpojuma izmantotāju skaitam un rodoties nepieciešamībai, jautājums netiks juridiski korekti atrisināts.
— Suņa metodiskas audzēšanas un apmācības rezultātā iegūtās prasmes dod neredzīgam cilvēkam, kuru tas pavada, lielāku ceļošanas neatkarību un samazina dzīvības apdraudējuma risku.
— Saimnieka un suņa saderībai ir būtiska nozīme veiksmīgas (ceļotāju) komandas darbībā.
— Komandas satiksmes drošības un darbības gala rezultāts ir lielā mērā atkarīgs no sabiedrības (līdzcilvēku, gājēju) pareizas izpratnes un izturēšanās.
— Savukārt sabiedrības izpratne ir atkarīga no informētības, kur informācijas prezentēšanā liela loma var būt un plašs darbalauks var pavērties Latvijas Neredzīgo biedrībai un redzes invalīdu sociālajiem rehabilitētājiem.
