Nodaļa — Intervija
Desmit dienas Vācijā
Inita Ozoliņa
Desmit dienas cilvēka dzīvē var aizritēt parastas un vēlāk nogrimt aizmirstībā, bet dažreiz izdodas tās pavadīt piesātinātas ar dažādām aktivitātēm un emocijām tā, ka tās paliek atmiņā un dod enerģiju un dzīvesprieku vēl ilgi.
Katru gadu Vācijā tiek rīkota starptautiska tandēmu nometne, kuras vadītājs un dibinātājs ir Tomass Nikolai. Cilvēki netiek uzaicināti personīgi, bet katru gadu nometnes mājaslapā tiek ievietota informācija par šo nometni — par datumu, līdz kuram jāpiesakās, par dalības maksu utt.
Šogad nometne notika no 10. līdz 20. jūlijam Kētenes pilsētiņā. Šī mazpilsētiņa (tikai 800 iedzīvotāju) atrodas kādus 80 km no Berlīnes. Dalībnieki bija ieradušies no Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Čehijas, Polijas, Krievijas (Kaļiņingradas) un Vācijas.
No katras valsts piedalījās divi tandēmi, tātad četri cilvēki, vienīgi no pašas Vācijas cilvēku bija vairāk. Bija skolēni, skolotāji, Izglītības ministrijas pārstāvji u. c. Citu valstu pārstāvjiem dalības maksa bija 60 eiro, bet dalībniekiem no Vācijas tā bija divas reizes lielāka. Pusi ceļa izdevumu sedza pasākuma rīkotāji, tātad reāli bija jāmaksā tikai prombraucot.
No Latvijas šajā nometnē piedalījās Elīze Strazdiņa — Strazdumuižas internātvidusskolas 10. klases skolniece, Gunta Bite — LNerB Braila raksta nodaļas vadītāja, Sarmīte Gromska — LU Baltu filoloģijas fakultātes studente un Valdis Priede — Strazdumuižas internātvidusskolas sporta skolotājs.
Lūdzām Guntu un Elīzi pastāstīt par šo nometni un padalīties iespaidiem. Elīzi uz šo pasākumu uzaicinājis skolotājs Valdis, bet Guntu — Sarmīte, viņa teikusi, ka esot vajadzīgs «pilots».
Kad ar mazītiņo AirBaltic lidmašīnu pēc trīs stundu lidojuma nokļuvuši Berlīnē, tālāk braukuši ar dažādiem vilcieniem. Tie Vācijā ir divstāvu, iekāpšana vilcienā ir vienkārša, jo nav jārāpjas pa augstiem pakāpieniem, perons ir vienā līmenī ar vilciena ieejas durvīm. Pirms pieturas nosaukšanas skan mūzika.
«Laika apstākļi bija labi, lai gan laika prognoze solīja vētru,» stāsta Gunta. «Tikai vienu dienu lija lietus, bija arī pērkona negaiss, zemes ceļš, pa kuru todien atgriezāmies mājās, pārvērtās dubļos, tomēr braucām samērā ātri.»
Jau pirmajās dienās Sarmīte un Elīze samainījās pilotiem, lai būtu labāki spēku samēri. Elīze un Valdis šajā nometnē piedalās jau otro gadu. Gunta šādā nometnē bija pirmo reizi, tāpat arī Sarmīte. Treniņa nolūkos iepriekš gan abas aizbrauca ar tandēmu no Juglas līdz Inčukalnam un atpakaļ.
Tandēms ir divritenis, uz kura brauc divi cilvēki, tas ir gan garāks, gan smagāks par parasto divriteni. Vislabāk ir, ja abiem braucējiem spēki līdzvērtīgi. Viņi, saskaņoti darbojoties, dodas uz priekšu un viss ir kārtībā. Ja viens no abiem ir spēcīgāks — tas ir tandēma vilcējs. Ja spēka samēri stipri atšķirīgi, vilcējam ir ļoti grūti. «Es ar sportu un riteņbraukšanu esmu uz «jūs»,» smaidot saka Gunta. «Savukārt Valdis ir sporta skolotājs, kā arī triatlonists (kā Vācijā noskaidrojās), viņam riteņbraukšana ir viena no tām stafetēm, kur viņš piedalās sacensībās, tātad ir ar sportu uz «tu».»
Arī Elīze ir sportiska, piedalās dažādās sacensībās, viņai arī ir pieredze šādā nometnē. «Mums ar Sarmīti sākumā galīgi neveicās,» turpina Gunta, «mums patrāpījās arī vecāks ritenis (nokristījām par «Maksimu»). Valdim ritenis bija daudz labāks. Kad viņš piedāvāja mums samainīties ar riteņiem, tad bija daudz labāk, visi lieliski tikām galā.
Mēs izmantojām vācu riteņus, bet poļi un čehi brauca ar saviem.» Elīze atzīst, ka šogad bijis daudz vieglāk kā pirmajā reizē, jo apzinājās savus spēkus, mazāk nogura, tāpēc varēja vairāk izbaudīt nometnes gaisotni. Savukārt Gunta apbrīno Elīzi — viņa visu trasi gan šo, gan pagājušo gadu izbrauca, nelietojot bikses ar polsteriem, kuras lietoja daudzi citi, arī riteņbraukšanas profesionāļi no Vācijas.
Nometnes dalībniekiem tika izdalīti oranži T-krekli ar nometnes nosaukumu un gadu, kurus ikdienā gan nevajadzēja valkāt, tikai uz sarīkojumiem ejot un arī tajā dienā, kad nometnē viesojās un filmēja Vācijas televīzija.
Tajā dienā, kad ieradās TV pārstāvji, lai filmētu un intervētu vienu tandēma pāri visas dienas garumā, tika nobraukti kādi 60 km, bija ļoti karsts. Bija jāuzvelk jau minētos krekliņus, kas padarīja nometnes dalībniekus atpazīstamus. Intervēšanai pēc Katarīnas ieteikuma (viņa bija viena no organizatorēm; pēc profesijas angļu valodas skolotāja), izvēlējās Elīzi un Guntu. Intervija notika angļu valodā.
Katru gadu pirms šīs nometnes notiek koncerts brīvdabā, kur uzstājas vācu mākslinieki. Tā kā šogad koncerts notika tieši nometnes laikā, uzstājās arī tās dalībnieki, no mūsu — Latvijas pārstāvjiem Sarmīte spēlēja saksofonu.
Kētene atrodas ezera krastā, tāpēc bija iespēja gan peldēties, gan pabraukāt ar katamarāniem un kanoe laivām.
«Ja agrāk man nometnes saistījās ar patīkamu laika pavadīšanu, atpūtu, interesantu vietu apskatīšanu, tad šī nebija tāda nometne. Šī bija īsta spēku pārbaude,» stāsta Gunta. «Vakaros lielākoties bija dažādi interesanti pasākumi, kad visi sapulcējāmies ap ugunskuru vai zālē un runājāmies vai dejojām, tad tās sajūtas un emocijas bija neaprakstāmas, jo vienotība, kas valdīja tajā brīdī, deva spēku nākamajai dienai.»
Elīze atzīst, ka, salīdzinot ar pagājušo gadu, kad nometnes dalībnieki dzīvoja viesu namā, kur bija ļoti skaisti un mājīgi, attiecības starp dalībniekiem bija distancētākas — nebija tik draudzīgas un iejūtīgas kā šogad. «Mēs visi tiešām bijām ļoti mīļi, atbalstījām cits citu, palīdzējām kā vien varējām. Pagājušajā gadā nebija tā sirds siltuma. Šogad dzīvojām kempingā. Pati vieta ietekmē, cik šīs attiecības starp dalībniekiem oficiālas vai neoficiālas.»
Elīze stāsta: «Dienas režīms apmēram tāds: piecēlāmies, pabrokastojām, tad braucām; pēcpusdienā vai vakarā bijām mājās; pārģērbāmies, nomazgājāmies, tad jau vakariņas; pēc tam, ja atgriezāmies savlaicīgi, varēja iet peldēties vai sēdēt pie ugunskura, vai atpūtas telpā.»
Gunta nekad neaizmirsīs, kā atzīmēja viņas dzimšanas dienu. Visi bija sapulcējušies, lai iebaudītu viņas sarūpēto torti un iemalkotu šampanieti. Viens pēc otra kājās cēlās nometnes dalībnieki un dziedāja savā nacionālajā valodā apsveikuma dziesmas. Gunta no sirds bija pateicīga visiem apsveicējiem, tāpēc nolasīja savu sacerēto dzejoli angļu valodā, kas bija tapis par godu visiem nometnes dalībniekiem.
Katru dienu nometnes dalībnieki vidēji nobrauca kādus 65 km, maksimālais maršruta garums vienā dienā pat sastādīja 85 km.
Izbraucieni sākās no Kētenes un turpat arī beidzās, bet katru dienu bija savs maršruts, tie veidoja it kā ziedlapiņas visapkārt pilsētai.
Varēja apskatīt citas pilsētas, pabūt dažādos muzejos, kā arī vājredzīgo un neredzīgo bērnu skolā. «Gan man, gan skolas psihologam Arturam no Polijas šī skola asociējas ar filmā redzēto Harija Potera skolu Cūkkārpu. Māja ir apļveida, vidū iekšpagalms, korpusus savieno tāds kā virszemes tunelis, viss ļoti labi restaurēts. Skolai ir baseins un lieliska sporta zāle. Viņi paši skolā gatavo ļoti labus plastmasas reljefos zīmējumus, kurus izmanto kā uzskates materiālus. Vācijā neredzīgo skolas ir vairākas, tāpēc grāmatas Braila rakstā ražo privātas struktūras, kuras saņem dotācijas no valsts,» stāsta Gunta.
Vācijā vēl joprojām lieto saīsināto Braila raksta pierakstu — īsrakstu, kurā dažus burtu savienojumus, piem., kā sch, sh, ch, aizstāj ar vienu Braila raksta simbolu (nav informācijas, ka kaut kur Vācijā lietotu Braila pilnrakstu).
Treniņš angļu valodā notika katru dienu, jo kempinga istabiņa bija četrvietīga, kopā ar mūsu meitenēm tur dzīvoja Katarīna no Vācijas. Valdis dzīvoja kopā ar Polijas pārstāvjiem.
Vienu dienu Gunta bija saslimusi — saaukstējusies, tad Elīze brauca uz viena riteņa ar Katarīnu. No Vācijas puses braucienos piedalījās arī cilvēki, kuri palīdzēja vadīt braucēju grupu pa maršrutu vai noslēdza grupu, lai neviens neatpaliktu un nenomaldītos, un bija arī tādi, kas brauca līdzi, gadījumā ja būtu nepieciešamība kādu no pilotiem nomainīt. Tas tika darīts ar vienu vienīgu mērķi, lai otrs cilvēks (neredzīgais vai vājredzīgais tandēma braucējs) nepaliktu mājās. Bija pat tādas dienas, kad šie cilvēki no Vācijas brauca ar parastajiem riteņiem līdzi, jo nebija vajadzības nevienu nomainīt.
Pa priekšu brauca cilvēks ar parasto riteni, kurš regulēja satiksmi — krustojumā apturēja mašīnas, lai tandēmu grupa varētu droši braukt. Maršruti bija ieplānoti pa dažādiem ceļiem — pa zemes ceļiem, meža ceļiem, šosejām, veloceliņiem, kas bija ļoti gludi, labi nostrādāti.
Pārbraucot kādam krustojumam vai ceļa posmam, bija uzliktas metāla barjeras, lai mašīnas nevarētu uzbraukt uz veloceliņa. Guntai ne visai patika, ka starp šīm barjerām attālums bija tikai metrs, tad bija jābrīdina Elīze, ka abām jānotur ideāls līdzsvars, lai izbrauktu starp barjerām, neaizķerot tās un nesavainojoties, jo tandēms tomēr ir mazāk manevrētspējīgs nekā parastais velosipēds.
Patīkami bija braukt pa klusajiem meža ceļiem — apkārt tikai meža skaņas, priežu smarža. Pilotam braucot visu laiku jākontrolē situācija, nevar pārāk aizrauties ar apkārtnes vērošanu. Jāskatās blakus braucošās mašīnas, ja brauc viens aiz otra, jāuzmanās, lai neuzbrauktu priekšā esošajam ritenim, kā arī jākontrolē aizmugurē braucošais, lai, straujāk bremzējot, tas neuzbrauktu virsū. Lēmums par pareizo ātrumu un līkuma izņemšanu jāpieņem pareizs, jo ir arī atbildība par otru cilvēku.
No visiem garajiem vācu pilsētu nosaukumiem Guntai palicis atmiņā viens — Starkova. Tā nodēvēta pilsētiņa, kuras simbols ir stārķis. «Un tiešām — ik pēc katriem 5 metriem redzējām stārķus!»
Sākumā visiem bijis grūti ar angļu valodu, bet vēlāk jau gājis ļoti labi, izmantota arī krievu valoda, meitenes iemācījušās arī dažus vārdus vāciski un citās valodās. Beigās sanācis tāds valodu miksējums, ka dažreiz pat sajucis ar ko kādā valodā jārunā. Sarmīte varējusi komunicēt ar lietuviešiem, jo šo valodu apgūst LU.
«Tā bija mums ļoti liela pieredze gan fiziskā, gan valodas ziņā, kas nezudīs un noderēs,» saka Gunta.
Iegūti daudz jauni draugi, ar kuriem sazināšanās turpinās vēl joprojām. Izveidojās draudzīgi sakari ar visu valstu pārstāvjiem, nevienu īpaši neizceļot. Tika arī noorganizēta grandioza atvadu ballīte ar dejām. Katras valsts pārstāvji sagatavoja savu priekšnesumu. No mūsu četrotnes Elīze dziedāja bez pavadījuma «Astronautu» dziesmu «Tici sev». Kāda reliģiska satura poļu dziesma kļuva par otro nometnes himnu, to arvien mūsu meitenes lūgušas nodziedāt poļu puisim Damjanam, viņš gan kautrējies, bet tomēr dziedājis. Pirmā himna bijusi «Credo» «Disnejlenda». Runājot par dziesmām, Elīze un Katarīna atklājušas ne vienu vien dziesmu, kuru prot abas, tikai katra savā valodā.
«Katarīnas vadībā bijām nelielā ekskursijā arī pa Berlīni,» stāsta Gunta. Radies iespaids, ka Vācija jau sāk pārvarēt krīzi. Paticis tas, ka viņiem visas ministrijas vienā ēku kompleksā, tas ir ērti un nodrošina ātrāku informācijas plūsmu.
Pie nojauktā Berlīnes mūra atrodas krusti tiem, kuri gājuši bojā, mēģinot pārrāpties tam pāri. Visbezjēdzīgākā nāve bijusi vienam puisim, par ko vēl ilgi bijis jādomā. Vācijas valdība jau bija pieņēmusi lēmumu mūri nojaukt, bet pavēle līdz sargpostenim vēl nebija nonākusi. Kāds nepacietīgs puisis mēģinājis mūrim pārrāpties, jo zinājis, ka to nojauks, bet tika nošauts. Mūri nojauca nākamajā dienā.
Jautājām Ellzei un Guntai, vai viņas nākamgad atkal brauktu uz šādu nometni. Elīze atbildēja nekavējoties, ka brauktu. «Man ar katru gadu tur iepatīkas arvien vairāk un vairāk,» meitene saka. Gunta bilst: «Es padomātu, jo, atgriežoties Latvijā, man bija veselības problēmas. Veselu mēnesi sāpēja galva. No veselības viedokļa es padomātu, bet, ja nepastāvētu šis jautājums, brauktu noteikti, jo turienes gaisotne un cilvēki ir nenovērtējamas vērtības. Kad atbraucu mājās, man enerģijas pietika diviem mēnešiem, kuru laikā vēl dzīvoju tajās sajūtās. Likās — varu kalnus gāzt!» Elīze steidzas tam piekrist. Pavisam citas sajūtas un iespēju robežas, tās palielinās.
Pēc šī brauciena Elīzei radušies daudz jauni mērķi un vēlēšanās. Viņa jau sākusi papildus mācīties angļu valodu. Vajadzētu arī krievu valodu zināt labāk, būtu lietderīgi iemācīties kaimiņu — lietuviešu valodu.
Atliek novēlēt Guntai un Elīzei daudz enerģijas mērķu sasniegšanā, lielisku garastāvokli un labu veselību!
