Divatā pasaule gaišāka
Vija Vāvere
«Ievas stāsti»

Ceļu, ezeru, cilvēkus un sauli redz tikai viena no viņām abām — Feličita. Diemžēl Inese jau 26 gadus ir spiesta dzīvot tumsā. «Neviens redzīgais nezina, cik grūti ir gaidīt, nemitīgi būt atkarīgam no citiem cilvēkiem. Tikai beidzamos divus gadus, kopš man ir Feličita, esmu neatkarīga. Un laimīga!» pasaulei uzsmaida lēdurdziete Inese Vītola.

Gar ceļa malu!
Lēdurgas vecās pagastmājas otrajā stāvā gada tumšajā laikā diena sākas agri. Pirmais pulksten četros ceļas Andris. Viņam, kā jau kurinātājam, līdz mācību sākumam jāpagūst iekurt visas G. Merķeļa Lēdurgas pamatskolas krāsnis, lai stundās bērniem nebūtu jāsalst. Lai gan negribīgi, arī Feličita tūdaļ bāž savu melno degunu ārā no būdas — pirmais rīta aplis pa sētsvidu, Andris ātri noslauka viņai ķepas, un tad jau atkal var likties uz otriem sāniem, kamēr ap septiņiem celsies viņas saimniece Inese.

Brīvdienās, kad Andris guļ līdz sešiem, Feličita kļūst nepacietīga — paņem mutē čību un tik ilgi baksta Andrim sānus, kamēr viņš beidzot protas atvērt sunim ārdurvis. Feličita Inesi saudzē, suns uzdrīkstas saimnieci paskubināt ar čību tikai tajās reizēs, kad virtuvē kaut kas sevišķi garšīgi smaržo, bet saimniece to nav ielikusi Feličitas bļodā. Parasti gan kumoss līdz bļodai nemaz netiek, Feličita to pārtver no Ineses rokām.

Ap septiņiem ierunājas pulkstenis, kas paredzēts tieši neredzīgajiem — lai nav jāmeklē modinātājs un jātausta ciparnīca ar roku. Arī Feličita to dzird un tūdaļ pienes saimniecei pie gultas čības. Nu abas var doties savā pirmajā pastaigā. Pa trepēm no otrā stāva viņas nonāk lejā gandrīz pusskriešus: Feličita skaitīt nemāk. Arī Inese, citiem par pārsteigumu, pakāpienus neskaita. «Pa šiem gadiem kājas jau pašas zina, kur trepes sākas, kur beidzas, es tikai turos līdzi,» Inese skaidro tiem, kas brīnās.

Pagalmā Feličita piespiežas saimniecei pie kājas vai apsēžas, lai Inesei vieglāk uzlikt speciālo suņu — neredzīgo pavadoņu — uzkabi. Inese gan to sauc vienkārši par iemauktiem. Feličitai tas ir signāls, ka sācies darbs: viņa izslējās savā cienījamā labradora retrīvera kucītes augumā un sāk lēni čāpot gar ceļa malu, uzmanīgi apejot šķēršļus. «Vai varam iet ātrāk?» Inese reizēm skubina, bet suns šādās provokācijās neielaižas — darbs jādara uzmanīgi un prātīgi, tā mācīja dresētājs Konstantīns Mitrofanovs, un tā tam jābūt!

«Sveika, Čita! Labdien, Ineses tant!» uz skolu ejot, skandē Lēdurgas bērni.

Tikušas līdz dzirnavu dīķim ciemata centrā, abas uz brīdi šķiras — Inese ar iemauktiem rokās paliek gaidot, bet Feličita kārto savas suņa darīšanas. īpaši viņai patīk izvāļāt savu melno kažoku pa sniegu vai pamērcēt ūdenī. Taču, kad vasarā peldēties iet arī Inese, Feličita neapmierināti sprauslā un sauc saimnieci krastā: labāk trīsreiz ar plunkšķi ieskriet ūdenī nekā vienreiz kārtīgi peldēties — tāda ir Feličitas pārliecība.

Suņa garastāvokli Inese jūt uzreiz — jau noglaudot Feličitai galvu, zina, vai suns smaida vai sapūties lūr caur pieri. Visbiežāk Feličitu nokaitina Betija. «Nu, ko tas kaķis var nemitīgi pīties pa kājām, kad man jāstrādā!» pat Feličitas satrauktais kumbrs pauž sašutumu. Taču, ja uzkabe kaklā, viņa kaķus ignorē. «Bet pagaidi tikai, Betij, ja tu patrāpīsies man ceļā, kad būšu brīvsolī...»

Netic nelaimei!
Tā esot visiem. Vismaz tiem, ar ko Inese ir runājusi: lai ko teiktu ārsti, lai cik bēdīgas būtu prognozes, līdz beidzamajam brīdim cilvēks ķeras pie salmiņa un tic, tic, tic tam brīnumam, ko viņam neviens vairs nesola — tici, ka tu redzēsi! Pat kad sauli var just tikai i kā siltu plaukstu uz sejas, neredzīgajam šķiet, ka viņš vēl redz. Nedaudz, mazliet, kaut kripatiņu, bet redz...

Ari Inese ilgi nespēj a noticēt tumsai. Gaisma atkāpās pakāpeniski, tāpēc grūti bija noteikt to brīdi, kad viss jau satumsis. Patiesībā Inesei arī tagad acu priekšā nav tikai melna nakts. Viņas pasaule esot raiba un sastāvot no pelēkiem, melniem un baltiem plankumiem, kas ņirb acu priekšā. Pirmos gadus bijis grūti, galva reibuši no tās ņirboņas, bet tad apradusi. Tagad, lai aizgaiņātu plankumu deju, viņa reizēm piever acis. Klausoties grāmatu audioierakstus, acis vienmēr esot ciet — tā vieglāk koncentrēties un uztvert tekstu. Bet, sēžot blakus vīram un skatoties TV virzienā, pat ja dzirdot tikai tekstu un vīra komentārus vai paskaidrojumus — acis vienmēr vaļā. «Tā ir pieņemts. Kurš tad skatās televīziju aizvērtām acīm?!» Inese brīnās.

Ģimenē viņas bijušas četras māsiņas — Velta, Maiga, Anna un Inese, pati jaunākā. Lasīt viņa iemācījās ātri, tikai galvu turēja šķībi — nevis pretī grāmatai, bet ieslīpi.

«Kaut tikai būtu labi ar acīm!» mamma uztraucās. Tā arī bija — Velta un Anna iztika bez brillēm, bet Inesei ar Maigu draudēja aklums. Inesei atklājās acs tīklenes deģenerācija. Vispirms vienai acij, tad pakāpeniski arī otrai. Ārsti teica: ja pusaudžu vecumā nekļūs sliktāk, Inese redzēs. Taču cerība nepiepildījās.

Inese dzīvoja strauji. Varbūt neapzināti centās visu paspēt, kamēr vēl redz. Māsiņa Maiga bija 11 gadu vecāka un prātīgāka. Viņa pirmā iekārtojās Neredzīgo biedrības Cēsu Mācību un ražošanas uzņēmumā, dabūja istabiņu kopmītnē un aicināja pie sevis Inesi. Vecāki Maigai teica — parūpējies par jaunāko māšeli. Bet Inese nebija no viegli pieskatāmajām: viņa dziedāja, spēlēja teātri, strādāja pat par Neredzīgo kultūras nama vadītāju un uzņēmuma priekšsēdētāju, sportoja, ātri apprecējās, dzemdēja meitiņu...

Vidusskolu viņa noteikti gribēja beigt kopā ar redzīgajiem vispārizglītojošajā skolā, un brauca uz Rīgu studēt juristos. «Inesīt, kam tev juristi? Tu taču pat komjauniete neesi,» Maiga iebilda. Kad Inese ieraudzīja četrus militāristus padomju armijas formastērpos, kas ieradušies uz pārrunām ar topošajiem studentiem, viņa arī pati saprata — šāda jurisprudence viņu neinteresē.

Un tomēr tik daudz ko vajadzēja pagūt! Arī Andri, savu otro («Un īsto!» Inese piebilst) vīru, viņa vēl paguva redzēt pati savām acīm. Mazbērnus — tos gan vairs ne...

«Toties viņi labi redz mani. Vents, ejot uz dārzu, reizēm paņem mani pie rokas, lai drošāka jušana, bet Marta ir mans spogulis. Mazmeita izvēlas man drēbes — kuras krāsas labāk saskan kopā, kā matus kārtot, kādu lakatiņu siet ap kaklu. Un arī vienkāršas lietas — pārliecinās, vai, piem., no rīta zobus tīrot, pie viena neesmu nobalsinājusi arī degunu,» Inese smejas.

Tumsā
Sākumā Inese apjuka. Gribēja izberzēt acis, atvērt plaši vaļā un iet kā līdz šim — piesardzīgi, tomēr pārliecināti un pašas spēkiem. Turklāt Inesei piemita redzes atmiņa. Tagad vairs nebija nekā. No redzes vajadzēja pāriet uz sajūtām, no gaismas pārcelties uz dzīvi tumsā. Pat balto spieķi viņa vēl nemācēja lietot, jo, izrādījās, vienkārši tas šķiet tikai redzīgajiem.

Pirmajos mēnešos Inese negāja ārā no dzīvokļa. Tā redzes invalīdiem ir parasta lieta — bailes, bailes, bailes... Daži tā arī nekad neatstāj savu tumšo, drošo aliņu, bez pavadoņa nesper ne soli ārpus dzīvokļa četrām sienām.

Kādu dienu, kad Inese mājās bija viena, piezvanīja no darba: «Vai vari atnākt? Bez tevis netiekam galā.» Nebija neviena, kam ieķerties elkonī, tomēr Inese ņēma spieķi un gāja. Pirmo reizi viena uz ielas! Pirmo reizi — neredzīga... Bija saulaina ziemas diena. Tikai pāri dažām ielām, tikai daži kvartāli... Bet sniegs atspīdēja acīs, pasaule kļuva arvien raibāka un nepazīstamāka. Pēkšņi sākās panika. Spieķis bezspēcīgi sitās pret sienām un ķērās aiz sniega kupenām. «Kur es esmu? Uz kuras ielas? Kādā virzienā eju? Lūdzu, palīdziet kāds...» Vienmēr drošā, runīgā Inese vairs nespēja parunāt, vārdi izmisumā stinga uz lūpām.

Un pēkšņi viņu apkampa siltas rokas, viņas deguntiņš iespiedās pazīstamas ziemas jakas apkaklē un apkārt virmoja zināmas smaržas. «Andri, mīļais, tu! Kā tu mani atradi?» Nu beidzot varēja ļaut vaļu asarām. Andris, tobrīd strādādams par šoferi Cēsu mācību un ražošanas uzņēmumā, darbā pēkšņi bija sajutis trauksmi un skrējis uz māju apraudzīt sievu. īstajā brīdī, īstajā laikā un pa īsto ielu.

Pēc tam pagāja ilgs laiks, kamēr Inese nākamreiz saņēmās viena iziet laukā.»

Volokolamskas suns
«Sliktais vienmēr nāk kopā ar labo. Nekas nav tikai melns vai tikai balts,» tā ir ari Ineses atziņa. Viņu izglāba sports. Pēkšņi Latvijas Neredzīgo biedrība sarosījās un sāka piedalīties invalīdu sporta sacensībās. Inesei vienmēr bija patikušas fiziskās aktivitātes, bet īpaši padevās tāllēkšana — aizlēca tālāk par četriem metriem un tika pat līdz PSRS meistarsacīkstēm. Sporta zālē, stadionā vai peldbaseinā viņa nekad nebija viena, tur bija drošāk.

Reiz sacensībās Grodņā viņu uzrunāja puisis no Piemaskavas: «Mums Volokolamskas suņu klubā ir pieci tikko apmācīti suņi-pavadoņi. Atbrauciet iepazīties, varēsiet ņemt to, ar kuru vislabāk sapratīsieties.» Inese bija sajūsmā! Šķita, ka suns ar vienu astes mājienu likvidēs visas viņas nedienas. Tolaik Inese vēl nezināja, ka cilvēka un suņa sadarbībā visi lēmumi tik un tā jāpieņem cilvēkam, un vienīgi cilvēks ir atbildīgs par savu suni, nevis otrādi.

Oficiālais uzaicinājums izvēlēties suni no Piemaskavas pienāca 1991. g. augustā. Latvijā bija Atmoda, bet Maskavā pučisti centās pārņemt varu. Tādā brīdī doties pakaļ sunim, īsti nezinot, vai varēsi atgriezties Latvijā? Arī laika nebija daudz, taču atrast pavadoni neizdevās. «Jūs, protams, varat atteikties, tikai ņemiet vērā — otru suni-pavadoni savā dzīvē jūs vairs nedabūsiet!» maskavieši piekodināja, labi zinot paši savu un savu suņu cenu.

«Tikai kad satikāmies ar Feličitu, sapratu, ka tolaik, puča laikos, es vēl nebiju savam sunim gatava. Tas nav tik vienkārši, kā varētu šķist, ņemu suni un eju! Suns nav rotaļlieta. Arī daudzi neredzīgie ir atteikušies no pavadoņa, kad saprot, cik liela atbildība tā ir. Latvijā ir 5000 vājredzīgu vai neredzīgu cilvēku, bet mācītu suņu, kas viņus pavada, ir mazāk par 10. No otras puses, žēl gan, ka mēs ar Feličitu satikāmies tik vēlu. Bet — kāda laime, ka mēs vispār satikāmies! Es vairs ne dienu nespēju iedomāties savu dzīvi bez suņa,» tā Inese saka tagad.

«Feličita — mana laime!»
Jā, Feličita tulkojumā nozīmējot laime vai laimīgā. Un Feličita ir Ineses laime. Papīros viņai, protams, cits vārds — Latiņa Hope Biscvit. Konstantīns viņu sauca par Pečeņku, bet Inese ar īstās saimnieces tiesībām palika pie Feličitas: «Mana laime!»

Vispirms pienāca vēsts: Latvijas zvērināto notāru padome piedāvā 1. grupas redzes invalīdei Inesei Vītolai suni-pavadoni. Izrādās, tieši notāri visā pasaulē savu iespēju robežās rūpējas par neredzīgajiem cilvēkiem. Arī par Feličitas dresēšanu Inesei maksāt nevajadzēja — tā bija Latvijas notāru dāvana.

Pirmo reizi suns ieradās Lēdurgā pirms 2 gadiem kopā ar dresētāju Konstantīnu. Feličita ir pirmais Latvijā oficiāli sagatavotais suns-pavadonis, un to paveikusi kinologu biedrība «Saules suns». (Vēl viens suns kalpo par pavadoni Rīgā un viens Jelgavā.) Ir cerības, ka līdz gada beigām Neredzīgo biedrība saņems vēl vienu īpaši apmācītu suni no Igaunijas.

Inese Feličitas vizītei bija rūpīgi gatavojusies un iegādājusies zooveikalā suņu pašu iecienītāko kārumu, taču abas sapratās uzreiz — bez skaļiem vārdiem, un... jā, kārums gan labi noderēja! «Katrai sievišķīgai būtnei ir savas vājības, un Feličitai tie ir gardumi,» Inese nopūšas, papliķējot savas sunītes apaļos sānus.

«Mēs gan cenšamies ievērot mērenību, bet... Konstantīnam labāk šās dienas fotogrāfijas nerādīt. Varbūt pret pavasari būs labāk, jo Andris katru brīvu brīdi izbrauc ar riteni, ņemot Feličitu sev līdzi. Diēta un sports — tikai tā! Diemžēl Feličita nav vienīgā, kam mūsmājās ir nosliece uz apaļumiem, arī man derētu paskraidīt pakaļ Andra velosipēdam...»

īstās mācības sākās martā, un — Inese atzīstas — viņai noteikti bijis grūtāk nekā Feličitai. Suns iemācījies paklausīt Inesei pirmais, saimniece sunim tikai pēc tam. Vispirms apguvuši maršrutus, pa kuriem abas pārvietosies, uz ezermalu, līdz veikalam, gar baznīcu kalniņā līdz meitas Madaras dzīvoklim, uz dārzu.

Starp citu, ar īpašu valsts apstiprinātu sertifikātu suņiem-pavadoņiem ir tiesības iet ar savu saimnieku pilnīgi visur, arī lielveikalos, uz lepnākajiem restorāniem un baznīcu, pat lidot lidmašīnā, taču Inese un Feličita no tā vēl neko nav izmēģinājušas. Vislabāk viņām abām patīk gājiens uz dārzu turpat Lēdurgā — Feličita dārzā tiek vaļā no iemauktiem un var pavaļoties pa zāli, bet Inese tikmēr ravē.

Labi, ka znots līdzās dārziņam uzbūvēja sirsniņmāju, kur var nokārtot vajadzības, nevar taču viņas abas katrreiz likt iemauktus un iet cauri visai Lēdurgai — tik veikla tā skraidīšana nemaz nav. «Kas citiem nekaiš: sagribas uz krūmiņiem, aplaiž apkārt skatienu, paslēpjas aiz avenājiem — un lieta darīta. Bet es varu kļūt par apsmieklu visam ciemam — ja nu kāda ārzemnieku delegācija tajā brīdī jūsmo par mūsu smuko baznīcu un skatās tieši uz mana dārza pusi?! Ir daudz tādu lietu: redzīgam — sīkums, bet mums — problēma.

Ja bērnībā kopā ar māsām nebūtu ravējusi garās cukurbiešu vagas, diezin vai man izdotos, bet nu veicas gluži labi. Tikai dilles no burkāniem, pirmo reizi ravējot, nevaru atšķirt. Ja nu vienīgi pēc smaržas — izrauju, paostu, ahā, tā bija dille!» Inese smejas.

Viņa smejas bieži. Beidzamo divu gadu laikā, kopš mājās ir Feličita, vēl biežāk. Kaut, gadās, nobirst arī pa asarai. Kad ilgviļņus un skaistumkopšanu no savas samazinātās invalīdu pensijas vairs nevarēja atļauties.

(«Agrāk biju ļoti dāmīga — štātējos uz nebēdu. Andris manis dēļ varētu staigāt kaut bez biksēm, es viņu tik un tā neredzu, atceros tikai kā jaunu un smuku, bet viņš taču mani redz labi, bijušais mednieks galu galā!»). Kad Feličitas iecienītā sausā suņu barība kļuva krietni dārgāka — jau tā sunīša uzturēšana gadā izmaksā Inesei viena mēneša pensiju. («Bet viņa mums ir tāda kārumniece!»)

Taču visvairāk asaru bijis, kad Feličita pēkšņi pazudusi. Andris tūdaļ bijis klāt no darba, visu Lēdurgu apbraukājis — nav! Visbeidzot kaimiņiene atskrējusi: «Vai tas ir tavs suns? Redz, kur skrien ar bērnu baru. Bet mutē viņam kaut kas tāds dīvains — izskatās pēc bērna rociņas... Man pat bail skatīties!» Izrādās, draiskule aizskrējusi brīvsolī uz ezeru un uzcienājusies ar beigtu bebru. Vēl paķērusi līdzi bebra kāju, lai saimniecei palielītos. Un kas par smaku! «Toreiz gan uzšāvu Feličitai pa dibenu. Kā var cilvēkus tā baidīt! Bet, galvenais, mani! Ko gan es darītu, ja viņa nepārnāktu?! Mana laimīte...» Inese, to atceroties, kļuvusi pavisam nopietna.

Feličita, dzirdot, ka runā par viņu, pakampj Ineses čību un nāk pieteikties. Pēc saimnieces balss jūtams, ka par sunīti saka labus vārdus. Varbūt atkal izdosies dabūt ko garšīgu?...