Man visi raksti ir galvā
Gunta Tabore
«36,6 °C»

Par Anitu Saliņu uzzinu Vecrīgas veikaliņā Tējas roze. īpašniece Inga rāda rokdarbus un izceļ brīnišķīgu jaku — to adījusi neredzīga sieviete. Valdziņi akurāti, raksts precīzs. Kā tas iespējams? Iepazīstot Anitu, saprotu — nav neparasti, ka viņa uzada krāšņu jaku. Spējusi izaudzināt trīs bērnus, visu dara pati, pat automašīnu prot remontēt!

— Man apnīk adīt tikai sev, meitai un vīram. Gribu iepriecināt vēl kādu. Vislabāk daudzbērnu ģimeni. Viņiem būtu džemperi, jakas, šalles, man — darbs. Ļoti netīk sēdēt dīkā. Adīt iemācījos vēl pirms skolas. Aiz spītības. Bija dusmas, ka mamma un māsa prot, bet es ne. Tolaik vēl mazliet redzēju.

Strazdumuižas internātskolā mums visu deva valsts, savu drēbju tikpat kā nebija. Taču drīkstējām adīt no skolas dotajām dzijām. To čakli izmantojām, jo darbiņi palika pašām.

Agrāk lūdzu kaimiņienei, lai sašuj vīles džemperiem un jakām, vēlāk iemācījos pati — satamborēju. Kā var adīt neredzot? Dragā tik! Man parasti prasa: vai tu skaiti valdziņus? Neko neskaitu! Ja sajūk, noārdu rindu. Adījums taču atšķiras, ja gadījies nepareizi.

Man viss ir galvā. Ja kāda gudra rokdarbniece izstāsta jaunu musturu, pierakstu to neredzīgo rakstā. Izmēģinu. Ja sanāk labi, paliek atmiņā. Daudzus knifus iemācīja Juglas ciematiņa iedzīvotāja Veneranda Kušnere.

Krāsas atceros perfekti, tās ir acu priekšā. Dzijas pērku pati. Man nepatīk adīt no sliktām, tas laiks ir pagājis. Kad omīte vēl bija dzīva, humpalās pirkām jakas un ārdījām.

Dažreiz piezvanu radio Tirgus laukumam — ja kādam lieka dzija, lai pārdod. Reiz atbrauca dāmīte ar kruto džipu, atveda trīs maisus dzijas, bet visa kožu saēsta. Nu, paldies...

Gribu iemācīties aust. Pieteicos tai pašā radio tirgū — iegādāšos ne pārāk dārgas stelles. Viens izbrīnīts pavaicāja: bet kā tad jūs varēsiet aust? Ja reiz meklēju, tātad varēšu! Man nav jāattaisnojas! Ja neredzu, tātad sēžu stūrī, klanos un graužu nagus?! Visi nez kādēļ domā — neredzīgais neko nespēj. Es viena izaudzināju divus dēlus! Pēc tam 35 gadu vecumā apprecējos, piedzima Līva. Manā ģimenē visi ir redzīgi, taču viņi man nedanco apkārt. Tieši otrādi. Es gatavoju visiem ēst, tīru māju, rūpējos par viņiem.

Es daudz ko spēju! Ja kādam rastos interese par maniem rokdarbiem, esmu gatava sadarboties. Parasti adu piecas stundas bez pārtraukuma, citreiz rauju visas astoņas. Smejos, ka man gultā ir divi mīļākie — radio un adīklis. Naktī pamostos, vairs nespēju aizmigt. Apsēžos un adu. Vīrs atver acis, paskatās un griežas uz otriem sāniem.»

Adīšana ir vīriešu darbs
Pasaules kultūras un vēstures notikumu enciklopēdija, Jumava, 2001

Apaļadījuma tehnika Eiropā ienāk tikai 13. gs. caur Spāniju no islāma zemēm. Līdz ar to galmos nāk modē rakstaini krekli, jakas, bikses un zīda zeķes. Mūsdienās pieejamie vēstures avoti ziņo, ka 1527. g. Parīzē atradusies senākā zeķu adītāju ģilde. Tā kā sievietes ģildēs netika uzņemtas, adīšana kā amats iesākumā tiek uzskatīts par vīriešu privilēģiju.