Nodaļa — Literatūra

Brālīša acs
Anna Sakse

Kādā dienā Jānis atnesa uz skolu «kaķeni». Ja līdz šim Andris bija apskaudis Juri par visplašāko pastmarku kolekciju, Gunti par viņa savāktajiem piecpadsmit žetoniem un Mārtiņu par paša izgatavoto telefonu no istabas uz virtuvi, tad tagad tie visi likās sīkumi pret Jāņa šaujamo rīku. Tā liktos, kas tur nu būtu — kāsītis un gumijas lente, bet kādu ievērību ieguva todien Jānis! Meitenes starpbrīžos spiedza, kad Jānis tām iešāva matos sakošļātus papīra puļķīšus. Zēni drūzmējās tikai ap Jāni un lūdzās, lai iedodot arī viņiem pašaudīt.

Jā, gaidi, ka otrs tev dos savu šauteni!

—Tu jau nemaz nemāki šaut! Jānis nicīgi noteica, kad arī Andris pastiepa roku pēc «kaķenes».

—Jā, es nemākot šaut? — Andris lielīgi atsaucās, Iedod, tad redzēsim, kurš vēl labāk prot!

— Labs šāvējs bez savas flintes! Zvirbuļus biedēt ar koka bisi — to tu proti, — Jānis zobojās, un meitenes nez kāpēc smējās.

Andris, iedams kopā ar Juri uz mājām, izklaidīgi klausījās drauga čalojumā par pastmarkām, Tas sācis krāt sēriju ar dabaszinātniskām markām, bet pagaidām viņām tās esot tikai piecas.

— Man ir tāda ar zaķi un vēl viena — ar robainu zivi, — Andris atcerējās.

— Ei nu! — Juris pārsteigts iesaucās. — Kur tu ņēmi? Bet tu taču markas nekrājot?

— Man tēvs iedeva. Teica, lai sākot krāt. Bet man negribas ar tām ķēpāties. — Andris atmeta ar roku. — Es tās atdotu par «kaķenes» gumiju, — viņš vēl piebilda.

— Tu tiešām atdotu? — Juris priecīgi, bet neticēdams noprasīja un pat apstājās.

— Uz karstām pēdām, — Andris apliecināja.

— Nu, tad mainīsim. Man ir tāda plata sarkanā gumija. Nāvīgi stingra,— Juris slavēja, vēl it kā baidīdamies, ka Andris varētu pārdomāt.

— Tad sit saujā! — Andris pastiepa roku, savukārt baidīdamies, ka tikai Juris nepārdomā. Bet draugs bez vilcināšanās paspieda pasniegto roku un gāja Andrim līdzi pēc markām, bet pēc tam Andris gāja līdzi Jurim pēc gumijas. Abi šķīrās ļoti apmierināti viens par otru un par abpusēji izdevīgo maiņu.

Andris nolēma mājā krietni patrenēties šaušanā ar «kaķeni», lai pēc tam skolā visus pārsteigtu un aizbāztu muti lielīgajam Jānim.

Viņš sadabūja finiera gabalu un uzzīmēja uz tā vairākus apļus, bet pašā vidū lielu, sarkanu punktu. Pirmajā dienā visas «lodes» — apaļi akmentiņi — aizskrēja «pēc piena», kā viņš bija dzirdējis runājam karavīrus. Gluži vienkārši — tie ielidoja krūmos, vai nu pa labi, vai kreisi no finiera gabala. Klusībā Andris atzina, ka Jānim taisnība: arī ar «kaķeni» jāprot šaut.

Otrā dienā Andris jau pāris reižu trāpīja ārējos apļos.

— Treniņš, treniņš, lūk, ko nozīmē treniņš! — viņš priecīgi pietvīcis teica pats sev.

Kad trešajā dienā akmentiņš pirmo reizi atsitās pret sarkano punktu, Andris pasita knipi gaisā, it kā padraudēdams iedomātajam pretiniekam — nu, tam pašam Jānim, kas todien skolā viņu bija padarījis citu acīs smieklīgu.

«Tagad es parādīšu, kā šāva slavenais strēlnieks Vilhelms Tells!» Andris viņiem teiks, un tie droši vien brīnīsies, kas tas Vilhelms Tells tāds ir. Bet Andris zina, Andrim tēvs reiz stāstīja, ka Tells esot ar loku un bultu notriecis no sava dēla galvas ābolu.

Māte aizsauca slaveno šāvēju launagā, kaut arī viņš iegalvoja, ka nemaz negriboties ēst. Bet jāiet bija, citādi māte sāks interesēties, ar ko viņš tā aizņemts, ka pat paēst nav laika (ka negribas ēst, to viņa neticēs), un, ja ieraudzīs «kaķeni», tad noteikti Andri atbruņos. Ir jau dzirdēti daži sprediķi «par palaidnīgiem puikām, kas tikmēr šaudoties, kamēr viens otram aci no pieres izšaujot». Un tad bija jāsanes virtuvē malka un tad jāmācās, un tā tovakar vairs treniņam neatlika laika.

Nebūdams pilnīgi pārliecināts, ka arī turpmākās «lodes» ķers mērķi, skolā pagaidām nelielījās un «kaķeni» līdzi nenēsāja. Iešaut meitenēm matos sakošļātu papīrīti — nu, ar to lai nodarbojas tādi Jāņi, ar to nevienu vairs nepārsteigsi. Andris darīs tā: teiks, lai puikas uzzīmē uz klases tāfeles aplīšus, sanumurē un tad pasaka, kurā numurā šaut. Oh, tas tikai būs blīkšķis! Visa skola runās!

Pienāca sestdiena, ko Andris atcerēsies visu mūžu. Viņš bija dārza galā starp jāņogu krūmiem nostādījis savu «šautuvi» un pāris reižu trāpījis tuvu centram. Izvilcis no kabatas jau iepriekš sagādātu akmentiņu, notēmēja un palaida nostiepto gumiju.

Kā tas gadījās, kā ne, bet šajā mirklī no kāda krūma izskrēja Andra mazais brālītis Alvis, viņš jau atradās līdzās finiera mērķim... Un tajā pašā mirklī viņš iekliedzās spalgi un izmisīgi, pakrita gar zemi un locīdamies raudāja un kliedza, un neaprima arī tad, kad atsteidzās māte un tēvs, sanāca pat apkārtējo mājiņu iedzīvotāji.

Kad tēvs Alvi pacēla uz rokām, Andris redzēja, ka brālītim seja nošķīduši ar asinīm. Kaimiņš aizskrēja izsaukt ātro palīdzību, un, kamēr atbrauca auto ar sarkano krustu, Alvis nemitējās kliegt un spārdīties šausmīgās sāpēs. Brāļa kliedzieni stindzināja Andri, un, kaut arī viņu neviens nebāra, pat neievēroja, viņš nespēja kustēties un tā arī palika stāvam dārzā, kad tēvs ar māti aizveda Alvi uz slimnīcu.

Tikai tad, kad ielas krustojumā mašīna, skaļi taurēdama, nogriezās un aiz tās atstātais smilšu virpulis atkal pieplaka zemei, Andris pacēla roku un, ieraudzījis tajā «kaķeni», aptvēra notikušo. Kas nu būs? Noticis kaut kas briesmīgs... Bet varbūt nebūs tik traki! Varbūt akmentiņš ķēra tikai vaigu? Nu, paliks rēta, bet tādas mēdz būt daudziem zēniem.

Jurim ir rēta virs labās acs, viņš esot piecu gadu vecumā nokritis no malkas grēdas un pārsitis pieri tik stipri, ka nogulējis dažas nedēļas slimnīcā.

Andris iegāja istabā. Paņēma grāmatu un gribēja mācīties, bet it nekas nepalika prātā. Mēģināja lasīt Zila Verna romānu. Tomēr nevarēja. Ausīs ieskanējās brālīša izmisušie kliedzieni.

Andris izgāja uz ielas. Varbūt jau nāk atpakaļ? Nenāca. Pastāvējis kādu laiku mājas priekšā, Andris iegāja atpakaļ dārzā. Iedomājās, ka māte arvien vakaros mēdza apliet puķes. Sameklējis lejkannu, Andris aiznesa to pie krāna. Pasniedzās atgriezt un tikai tagad aptvēra, ka visu laiku turējis rokā sažņaugtu to nolādēto «kaķeni». Kur lai to liek? Virtuvē laikam vēl kurējās plīts. Andris iegāja mājā, atvēra plītskrāsns durtiņas un, sabikstījis pagales, iesvieda starp tām nelaimes nesēju. Nekad viņš tādu vairs rokās neņems, it nekad.

Aplaistījis puķes un pat ogulājus, Andris atkal izgāja uz ielas gaidīt. Cik gausi vilkās laiks!

Bija jau dziļa krēsla, kad ielas galā parādījās divi cilvēki. Andris no gaitas vien pazina, ka tie ir tēvs un māte. Alvja nebija starp viņiem. Tātad paturēts slimnīcā.

Vecāki nāca klusēdami. Ieraudzījis Andri, tēvs pajautāja, kāpēc viņš tik vēlu ārā, bet māte neteica ne vārda. Priekšnamā, kad iededza gaismu, Andris redzēja, ka mātes acis saraudātas sarkanas. Viņa tūlīt ieslīdēja guļamistabā un tovakar vairs nerādījās.

Tēvs iegāja virtuvē un, apsēdies uz soliņa, ilgi skatījās vienā punktā.

Andris stāvēja vaļējās durvīs un gaidīja.

Kaut taču viņš runājis! Kaut bāries vai pat iesitis, arī to Andrim būtu vieglāk pārciest nekā šo neziņu un neizteikto pārmetumu.

— Vai... Alvis smagi ievainots? — Andris lauza klusumu.

It kā tikai tagad pamanījis, ka Andris stāv tepat, pavisam tuvu, tēvs pavērās viņā nopietni un atbildēja gausi, varbūt meklēdams saudzīgākus vārdus:

— redzēsim. Ārsti solās darīt visu, lai... Bet pagaidām arī viņi nevar pateikt, vai izdosies... vai Alvim nebūs jāpaliek ar vienu aci...