Nodaļa — Pasaulē

Vai suņi būs pavadoņi?
Audrone Jozenaite
Tulkojusi Solvita Štekerhofa «Mūsu Žodis», Nr. 12, 2008

Par suņiem-pavadoņiem esam dzirdējuši daudz. Tie, kuriem šie suņi ir, par viņiem saka tikai vislabākos vārdus — viņi ir draudzīgi, mīļi un apķērīgi. Eiropā suņi-pavadoņi ir ļoti populāri un viņu skaits turpina pieaugt.

Nedaudz statistikas: pirms dažiem gadiem Beļģijā suņi-pavadoņi bija ap 400, Somijā 200, Francijā 1500,Vācijā 2000, Īrijā ap 120, bet Slovākijā 54.

Šajās valstīs neredzīgi cilvēki ar suņiem-pavadoņiem dodas uz veikaliem iepirkties, apmeklē kinoteātrus un iet uz bankām. Kopā ar suņiem viņi droši pārvietojas ne tikai ar vietējo transportu, bet arī tālākos braucienos starptautiskajos transportlīdzekļos.

Lielākajā daļā Eiropas attieksme pret šiem suņiem ir ļoti labvēlīga un draudzīga, jo, kurš gan var pretoties viņu valdzinājumam. Lai gan ir atgadījumi, kad šos suņus neielaiž sabiedriskās vietās. Daudz kas ir atkarīgs no sabiedrības informētības un tās labvēlības.

2000. g. Eiropas Neredzīgo savienība veica aptauju 12 valstīs. Aptaujas mērķis bija noskaidrot, kā suņi-pavadoņi tiek ielaisti dažādās sabiedriskās vietās, viesu namos, kā arī Eiropas valstu sabiedriskajās iestādēs. Aptaujas dati liecināja, ka sabiedrības attieksme ir dažāda. Noskaidroja to, ka ar suņiem-pavadoņiem sabiedriskajā transportā ļauj braukt visās 12 valstīs, atšķirības vērojamas vienīgi suņa-pavadoņa braukšanas maksā.

Ja tikai vienā valstī suns-pavadonis varēja braukt bez maksas, tad pārējās 11 valstīs bija jāmaksā puse no biļetes cenas. Arī runājot par likumu, situācija šajās valstīs ir atšķirīga — ja vienā valstī, kur suņu-pavadoņu bija daudz, bija izstrādāts likums par šo suņu transportēšanu un ielaišanu sabiedriskās vietās, tad valstīs, kur šo suņu īpatsvars bija mazāks, šāda likuma nebija.

Bet kopš tā laika ir pagājuši 8 gadi un daudz kas ir mainījies; pavisam nesen mūs sasniedza ziņa, ka Polijas Seims gatavojot likumu, lai neredzīgi cilvēki ar suņiem-pavadoņiem varētu iepirkties veikalos, apmeklēt restorānus un sabiedriskās iestādes, bet pēc jaunā likumprojekta nebija iespējams iegādāties sertificētus suņus-pavadoņus, tāpēc varēja paļauties uz atsaucīgu personālu, pretimnākošiem apsargiem un šveicariem.

Lietuvā suņi-pavadoņi vairs nav retums, tie apkārtējos cilvēkos neizraisa izbrīnu. Vēl pagājušogad tika saņemts pieprasījums no LR Satiksmes ministrijas par sliežu celtni, kas nepieciešams suņiem-pavadoņiem sabiedriskajā transportā. Saprotamas ir ierēdņu rūpes, jo ES direktīva pat pieprasa, ka suņiem-pavadoņiem ir jāatļauj pārvietoties gan vietējā, gan starptautiskajā sabiedriskajā transportā; to paredz arī valsts tiesību nolikums.

Ja suņa saimnieks var aiziet un aizbraukt ārpus pilsētas robežām, tad šie suņi vairāk par pilsētas ielām neredz. Tā ir patiesība. Par šo tēmu Lietuvas Neredzīgo un vājredzīgo savienībā ir diskutēts ne vienu reizi vien.

Pirms aptuveni 10 gadiem vairāki neredzīgie cilvēki izrādīja iniciatīvu spert pirmos soļus šai virzienā, bet diemžēl nesekmīgi. Pārāk daudz neparedzētu šķēršļu atgadījās viņu ceļā — gan suņu-pavadoņu tradīcijas trūkums, gan lielā suņu-pavadoņu sagatavošanas un uzturēšanas maksa, gan sabiedrības neinformētība.

Neaizmirstama ir pirmā reakcija, kad kļuva aktuāls šis jautājums — piezvanīja uz Lielbritānijas Nacionālo Karalisko neredzīgo institūtu painteresēties, cik aptuveni izmaksātu viena suņa-pavadoņa sagatavošana darbam ar neredzīgu cilvēku. Summa, kuru dzirdēja, aizrāva elpu. 30 000 sterliņu mārciņu!

Pat vairākas reizes samazinot šo summu un parēķinot, ka Lietuvā darbs un pakalpojumi ir lētāki nekā Lielbritānijā, šī summa tik un tā bija ļoti liela. Zinot to, pat sapņot par ko tādu, šķiet, nevarēja. Zināms, ka Anglijas suņu skolā pieprasījums pēc šiem apmācītajiem suņiem ir ļoti liels. Zināms ir arī tas, ka angļi dievina suņus, ar prieku ziedo suņu-pavadoņu skolai, lai neredzīgie cilvēki šos suņus varētu iegūt par brīvu.

Saņemtā informācija par suņa-pavadoņa cenu visus atvēsināja un dedzība dibināt suņu-pavadoņu skolu noplaka, vēl vairāk tāpēc, ka šīs pamatidejas autorei Karolīnai Paliulienei neizdevās vienoties ar Kauņas pašvaldību par zemes gruntsgabalu, kur bija plānots celt suņu-pavadoņu skolu.

Šīs desmitgades laikā ir notikušas izmaiņas sabiedrībā un dažu aktīvu neredzīgu cilvēku prātos atdzimst ideja par suņu-pavadoņu skolas izveidi. Starp citu, daudzām mazām valstīm nav savas suņu-pavadoņu skolas, neredzīgie suņus pērk no citām valstīm.

Pirms mēneša bija izdevība parunāt ar Maltas Neredzīgo organizācijas priekšsēdētāju, kurš, starp citu, meklēja sev suni pavadoni (Maltā šādas suņu-pavadoņu skolas nav). Un atrada! Itālijā. Un suņuks viņam nemaksāja neko, jo kucēns (vēlāk arī viņa dresūra) ir saņemts kā labdarības dāvana.

Pajautāju, kā tad viņš sazinās ar suni, un jaunais saimnieks bez minstināšanās atbild — itāliešu, jo viņš mākot viņa valodu. Ja gribi ārzemju suni, tad tev, lūk, ir jāmāk suņa valsts valoda un nekā citādi.

2008. g. oktobra sākumā kopā ar Karoli Verbliugeviču piedalījos Eiropas Neredzīgo savienības tehnoloģijas komisijas pirmajā sēdē, kas notika Londonā. Tā kā Karolis ir viens no tiem cilvēkiem, kas ir ieinteresēts, lai Lietuvā būtu suņu-pavadoņu skola, tad viņš bija nolēmis izmantot izdevību un tikties ar Anglijas suņu-pavadoņu skolas speciālistu.

Uz tikšanos ieradās Starptautiskās un Eiropas Suņu-pavadoņu asociācijas sekretārs Gails Stjuartsons. Lai arī uz daudziem mums interesējošiem jautājumiem viņš precīzu atbildi nevarēja sniegt, taču iegūtā informācija raisa mūsos cerības. Saprotams, ka šogad sagatavot suni-pavadoni ir daudz lētāk nekā cerēts, ka kucēnus dažkārt iegūst kā dāvanu un ka suni var dresēt ne tikai suņu-pavadoņu skolā, bet pie neredzīga cilvēka suns lieliski ir pieradināms, dzīvojot neredzīga cilvēka mājās.

Svarīgi tas, ka aizvien varam ticēt Starptautiskās Suņu-pavadoņu asociācijas atbalstam. Sarunu biedrs stāstīja, ka viens no 2006. g. nodibinātās Eiropas Suņu-pavadoņu asociācijas mērķiem ir, lai katram neredzīgajam, kas vēlas staigāt suņa pavadībā, būtu šāda iespēja.

Rūpes asociācijai izraisa suņu-pavadoņu dresūras kvalitāte, tādēļ papildus tiek pārbaudīta šī kvalitāte. Asociācijas sekretārs iekļāva mūs jaunajā organizācijas sarakstā un aicināja mūs nodibināt suņu-pavadoņu apmācības skolu, arī tāpēc varam ticēt nākotnei daudz vairāk. Protams, to iegūsim, ja tik nesēdēsim rokas klēpī salikuši.

Nākamā gada valsts programmā jau ir paredzēts šāds solis. Atliek vien ticēt, ka eksperti piekritīs idejai par suņu-pavadoņu skolu Lietuvā, protams, arvien var meklēt arī alternatīvu finansējuma avotu. Visiem no pieredzes zināms: ja kaut ko ļoti vēlas, tad tas piepildās.