Vides pieejamība redzes invalidiem Rīgā
Baiba Čunčiņa

no kvalifikācijas darba Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā «Attīstība»

(2. turpinājums)

Acu slimības un to izraisītās patoloģijas
Redzes traucējumi var radīt dažādas acu slimības, tās var būt iegūtas un iedzimtas, nedaudz padziļināti paraudzīsimies uz dažām no acs slimībām, kuras izraisa neredzību vai vājredzību.

Ja kāda iemesla dēļ gaismas stari fokusējas nevis uz tīklenes, bet pirms tās vai aiz tās, to sauc par nepareizu gaismas staru laušanu jeb refleksijas kļūdu, ir pieci gaismas laušanas traucējumi:

— miopija jeb tuvredzība;
— hipermetropija jeb tālredzība;
— astigmātisms;
— presbiopija jeb vecuma tālredzība;
— acs lēcas trūkums jeb afakija. Tuvredzības gadījumā gaismas stari tiek lauzti pārāk stipri un pirms tīklenes, šā iemesla dēļ attēls ir neskaidrs, acs ābols ir mazliet pagarināts.

«Ja acs muskuļi neatslābinās tik daudz, lai cilvēks varētu koncentrēt skatienu uz tālākiem priekšmetiem, acs nepārtraukti atrodas sasprindzināto muskuļu ietekmē.»

Pie šīs saslimstības zinātnieki ir konstatējuši, ka katarakta rodas 8—10 gadu vecumā un progresē līdz 20—25 gadu vecumam. Biežākie iemesli, kādēļ rodas tuvredzība, ir ilga lasīšana, piepūle, ilgstoši skatienu koncentrējot uz tuviem priekšmetiem, iedzimtība, slimības un pat vitamīnu trūkums.

Tālredzība piemīt cilvēkiem, kuri labāk redz tālumā nekā tuvumā, tas nozīmē, ka gaismas stari tiek lauzti pārāk vāji un attēls fokusējas aiz tīklenes, tāpēc redzamais attēls ir neass, zinātnieki uzskata, ka visiem jaundzimušajiem piemīt tālredzība un līdz 10 gadu vecumam redze normalizējas, par tālredzības cēloni uzskata acs ābola aizturi, kura, bērnam augot, ar laiku sasniedz normālu izmēru un redze normalizējas.

Vecuma tālredzība
Mūža laikā lēcā notiek dažādas fizioloģiskas pārmaiņas, tā zaudē spēju mainīt formu, pakāpeniski kļūst blīvāka, šis process var sākties jau no 40—45 gadiem, dažkārt sasniedzot 65—70 gadu vecumu, lēca vairs nespēj mainīt formu un ir pavisam cieta, līdz ar to pavājinās staru laušanas spējas.

Astigmātisms
Attēls uz tīklenes veidojas deformēts, gaismas stari netiek lausti vienādi, līdz ar to tie fokusējas dažādos punktos — panākot, ka vienā virzienā attēls izstiepts, šajā gadījumā lēca sāk sasprindzināties, acis ātri nogurst, iegūtais astigmātisms var rasties pēc acu operācijām, traumām vai radzenes iekaisumiem, īpatnēji ir tas, ka astigmātisms ir vērojams 90% cilvēku, tikai dažādās smaguma pakāpēs.

Acs lēcu trūkums
Šajā sakarā tuvāk pievēršoties kataraktai, kas liecina par to, acs lēca ir apduļķota, gaismas stars acī neiekļūst, redze ir ļoti slikta.

Šī slimība nepāriet no vienas acs uz otru, bet parasti attīstās abās acīs. sākotnēji cilvēks nemaz nenojauš par to, ka viņam ir sākusies katarakta, tā rodas lēcas ķīmiskā sastāva maiņas ietekmē, zinātnieki ir nonākuši pie secinājuma: «šo slimību veicina dažādi ārējie faktori un organisma vispārējās slimības, galvenie zināmie faktori ir: smēķēšana, cukura diabēts, intensīva ilgstoša saules gaisma, steroīdu hormonu lietošana, diurētisko medikamentu lietošana, lielākā daļa trankvilizatoru, tuvuma redzes pasliktināšanās (palielinās nepieciešamība pēc lasāmajām brillēm).»

Kataraktai izplatīti trīs veidi:

— iedzimtā,
— sekundārā,
— traumatiskā.

Iedzimtā katarakta
Parādās jau piedzimstot, kad lēca ir vairāk vai mazāk apduļķota. šis kataraktas paveids var iestāties arī agrīnā vecumā.

Sekundārā katarakta
Var rasties organisma ilgstošas slimības vai medikamentu lietošanas gadījumā, piem., cukura diabēts.

Traumatiskā katarakta
Attīstās ātri, tas var būt pat dažu stundu laikā pēc traumas, ko izraisa lēcas kapsulas ievainojums. «Kataraktu ārstē ķirurģiski — apduļķoto lēcu izņem, tāpēc acs zaudē apmēram 10—12 dioptriju stipru lēcu. mūsdienās pēc dabiskās lēcas izņemšanas acī var ielikt mākslīgo, kas tur paliek visu mūžu.»

Tīklenes atslāņošanās.
Strauji pasliktinās redze «acs priekšā aiziet melns aizkars», tuvredzības, afakijas (lēcas trūkums acis), acs iekaisumu un traumu gadījumos stiklveida ķermeņa mugurējā atslāņošanās rodas gados jaunākiem cilvēkiem, toties pēc 70 gadu vecuma šo atslāņošanos novēro 64% cilvēku un šī slimība nav ārstējama.

Klasiskākie tīklenes atslāņošanās simptomi:

— dzirksteļošana acu priekšā, kas saistīta ar mugurējo stiklveida ķermeņa atslāņošanos,
— traipi acu priekšā, parasti saasiņojumi stiklveida ķermenī,
— redzes lauka defekti, progresējoša plīvura parādīšanās no perifērijas,
— no kuras puses parādījies aizkars parasti norāda uz tīklenes plīsuma lokalizāciju pretējā acs kvadrantā.

Mūsdienu zinātnē ir veikti mēģinājumi pārstādīt tīkleni, veikt dažādas operācijas, bet diemžēl pārsvarā tās bija neveiksmīgas, tīklene var atslānoties ļoti dažādās vietās.

Diabētiskas retinopātijas attīstības biežums palielinās, pieaugot diabēta stāžam, ar laiku šī slimība attīstās apmēram 90% diabētiķu, kuru diabētiskais stāžs ir 15 gadi. šo slimību izraisa paaugstināts cukura līmenis asinīs, kas ar laiku bojā smalkos tīklenes asinsvadus, redzes pasliktināšanās iemesls cukura diabēta slimniekiem var būt arī diabētiska katarakta un sekundāra glaukoma, pie nepietiekamas tīklenes asinsapgādes un skābekļa bada rezultātā sāk veidoties jauni asinsvadi, kuri nespēj pilnvērtīgi funkcionēt un ir gana trausli, tāpēc izraisa biežus šo jauno asinsvadu plīsumus, kuru rezultātā traucē gaismas stariem nokļūt līdz tīklenei un redze pasliktinās.

Šie jaunveidotie asinsvadi veicina rētaudu veidošanos, kas var radīt tīklenes atslāņošanos. ja šie asinsvadi ieaug varavīksnenē, var rasties sekundārā glaukoma, bieži vien slimības sākuma stadijā un pat proliferatīvas diabētiskās retinopātijas gadījumā slimniekiem nav īpašu sūdzību un redzes pasliktināšanās, tāpēc ļoti svarīga ir regulāra acu izmeklēšana, asins izplūdumu radītie traucējumi ir atkarīgi no to lieluma un atrašanās vietas, no apjoma, peldošiem miglainiem vai tumšiem apduļķojumiem, tiklīdz iestājas pilnīgs aklums.

Glaukoma
Slimība, kuras rezultātā veidojas redzes nerva bojājumi un līdz ar to redzes zudums, ja redzes nervā ir bojājumi, tad noteikti uztvertā informācija ir nepilnīga un veidojas redzes defekti, kā riska faktoru glaukomai var minēt: tuvredzību, paaugstinātu acs spiedienu, cukura diabētu, ģenētisku iedzimtību, glaukomu var konstatēt arī jaundzimušajiem pirmajos mēnešos, ja sākas glaukomas lēkme, kad spiediens strauji paaugstinās, redze pazeminās, acu zīlītes kļūst sarkanas, veidojas redzes tūska, var būt slikta dūša un pat vemšana, bojātās redzes nerva šķiedras nevar atjaunoties, pie glaukomas raksturīgs ir tas, ka redze pakāpeniski zūd. iegūtās acu slimības var būt pēc saslimšanas vai traumu rezultātā, kur acs audus bojā ievainojumi, sasitumi vai apdegumi.

Secinājumi:
Neredzīgi un vājredzīgi cilvēki informāciju uztver audiāli un tiem spēcīgāk darbojas citas maņas (tauste, oža).

Redzei ir svarīga nozīme organisma vielmaiņas regulācijā, jo, gaismai stimulējot noteiktas smadzeņu dalas, tiek izdalīti vairāki hormoni un tiek ietekmēta nervu sistēma.

Redzes process ir saistīts ar vairāku acs dalu, nervu un smadzeņu vienotu darbību, redzei ir sensoriska funkcija, kas palīdz atpazīt priekšmeta krāsu, lielumu, formu.

Tieši acs pielāgošanās spēja ļauj saskatīt priekšmetus dažādā attālumā un nodrošināt pareizu telpas izjūtu, redzes asums ir atkarīgs no apgaismojuma.

Vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem daudz vairāk jāizmanto atmiņas spējas nekā redzīgajiem.

Pie liela acs spiediena jeb glaukomas cilvēkam var būt galvas reiboņi, sāpes acīs un galvā, kā rezultātā vājredzīgs, neredzīgs cilvēks pēkšņi var zaudēt orientēšanās spējas, pie glaukomas un redzes nerva bojājuma lēkmes laikā var būt slikta dūša un vemšana, jo ilgāka lēkme veidojas, jo lielāks redzes nerva bojājums, kura rezultātā šūnas neatjaunojas un var sekot pilnīgs aklums.

Neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem nepatīk pēkšņa spilgta gaisma, vājredzīgiem nepietiekams apgaismojums rada acu piepūli, nomāc organisma, fizioloģisko un psihisko funkcionēšanu, rada nogurumu un palielina traumu iespējas.

Pie centrālās redzes zuduma redzes laukā būs perifērā redze, kas ierobežos šo cilvēku orientāciju telpā, attiecīgi pie perifērā redzes zuduma būs redzes laukā redzams tikai centrs.

Tieši acs pielāgošanās spēja ļauj saskatīt priekšmetus dažādā attālumā un nodrošināt pareizu telpas izjūtu.

Abas acis kopā rada cilvēkam telpisku sajūtu. Ja kādā no tām ir problēmas, telpiskuma sajūta mazinās vai veidojas izkropļota.

Ja cilvēkam ir bojāts tīklenes centrs, tad var apgalvot, ka viņam ir problēmas ar krāsu uztveri, jo tieši tīklenes centrālā apvidū veidojas krāsu redze, šajā gadījumā grūtāk būs atšķirami vienādu, līdzīgu toņu priekšmeti, kas apgrūtina orientēšanos telpā, kurā vienādi gaišas ir sienas, grīdas un mēbeles.

Savādāk pasauli uztvers cilvēks, kurš redzi ir zaudējis laika gaitā, un citādi priekšstati par pasauli būs cilvēkiem, kuri praktiski piedzimuši vājredzīgi vai pavisam akli.

Nepareizs ir apgalvojums, ka otrās grupas invalīdi ir spējīgi pārvietoties vieni. Tā kā vienam indivīdam var būt dažādas šīs slimības, tad katrs gadījums ir jāaplūko individuāli, ir gadījumi, kad otrās grupas invalīdam arī ir vajadzīgs pavadonis.

(Turpinājums nākamajā numurā)