Nodaļa — Interesanti fakti
Par kontracepciju — no senatnes līdz mūsdienām
«36,6 °C»
Cilvēces centieni dzimstības ierobežošanā nav jauno laiku untums. Meklējumi šajā jomā sākušies jau neatminamā pagātnē. Turpinām iepriekšējā numurā sākto publikāciju.
50. gads — māņticības un amuletu spēks Romas impērijā
Mūsu ēras 1. gs. tapušās grieķu ārsta Pedānija Dioskorīda teorijas jūtami ietekmēja māņticība. Viņš sievietēm, kuras vēlas izvairīties no grūtniecības, ieteica ieziesties ar menstruālām asinīm, pārkāpt tām pāri un nēsāt no asparaga gatavotu amuletu.
Ņemot vērā, ka grieķi un romieši vīrišķo vītolu dzimtas koku saistīja ar neauglību, Dioskorīds kā kontracepcijas līdzekli ieteica arī vītola lapu pulveri. Dažādu vītolu dzimtas koku lapas un mizu kā zāles lietoja jau Senajā Ēģiptē. Drudža mazināšanai tās turpināja izmantot līdz 19. gs., kad pirmo reizi no vītola mizas ieguva salicīnu. Mūsdienās salicilskābi, ko gatavo no salicīna, izmanto kā nozīmīgu izejvielu zālēm pret reimatismu, sāpēm un drudzi.
Romiešu domātājs Plīnijs Vecākais ieteica nēsāt īpašus neauglību izraisošus amuletus. Divus nelielus Phalangium opilio sugas zirnekļus ietina briežādā un pirms saullēkta aplika ap sievietes kaklu.
RSU asociētās profesores farmācijas doktores Vijas Eniņas komentārs (turpmāk — komentārs):
Taisnība, ka vīrišķais vītolu dzimtas koks saistīts ar neauglību — vīrišķie ziedi ir tikai putekšņu veidotāji. Šiem kokiem augļu nevar būt, bet tāpēc vien vītola lapu pulveris par kontracepcijas līdzekli noderēt nevar. Protams, vītola miza un lapas tika un ari vēl pašlaik tiek izmantotas kā pretiekaisuma, temperatūru, pazeminošs, antireimatisks, pretsāpju līdzeklis, pateicoties to sastāvā esošajiem fenolglikozīdiem (salicīnam, salikortīnam un citiem), arī miecvielām, flavonoīdiem, organiskajām skābēm. Jāpiebilst, ka mūsdienās salicilskābi no salicīna neiegūst, to sintezē. Salicīnam organismā šķeļoties, veidojas salicilskābe, kas mazina prostaglandīnu veidošanos, vājina asinsreci un tādējādi palielina asiņošanas risku. Bet ar kontracepciju tam nav saistības.
100. gads — ginekoloģijas dzimšana
Mūsu ēras 2. gs. Romā praktizēja slavens senās pasaules ārsts ginekologs Efezas Sorāns, kurš ir zinātniskās ginekoloģijas un dzemdniecības pamatlicējs. Viņš izstrādāja vairāk nekā trīsdesmit dažādu vielu kombināciju pret apaugļošanos.
Efezas Sorāns uzsvēra, ka abortu drīkst veikt tikai tad, ja apdraudēta mātes dzīvība. Visos citos gadījumos viņš ieteica lietot profilaktiskus līdzekļus jeb kontracepciju.
Sorāns bija ari pirmais, kurš aicināja atturēties no dzimumattiecībām tieši pirms un pēc menstruācijām. Tagad zinām, ka tas nevarēja būt īpaši noderīgi, taču liecina, ka Sorāns bija atklājis sakarību starp auglību un sievietes periodisko ciklu.
350. gads — cīņa pret māņticību
Bizantijas impērijas agrīnajā periodā kontracepcijai savos darbos nedaudz pievērsās grieķu ārsts Oribāzijs. Viņš minēja vītola lapu, papardes sakneņu un kāpostu ziedu tējas dzeršanu, no hedisārijas (Hedysarum) gatavotas ziedes uzklāšanu uz dzimumlocekļa, kā arī no kāpostu ziediem un vainadzīšu (Coronilld) sēklām gatavotu pesāriju lietošanu. Oribāzijs norādīja uz sulu neefektivitāti pretapaugļošanās nolūkos un veica aizrautīgu cīņu pret tolaik valdošo māņticību.
Komentārs:
Vītola lapu, papardes sakneņa, kāposta ziedu maisījums kā kontracepcijas līdzeklis diez vai derēs. Par vītola lapām jau minēts iepriekš, bet paparde — kāda? Papardes ir dažādas, piem., ozolpapardes, ērgļpapardes, purvpapardes, sievpapardes, strauspapardes u. c. To sakneņos ir floroglucina savienojumi, kam ir spēcīga prettārpu aktivitāte un kas pieder augu toksisko vielu grupai. Literatūrā minēti dati, ka šo drogu tautas medicīnā lieto kā abortu izraisošu līdzekli. Kāpostu ziedos ir flavonoīdi un sēra saturoši savienojumi, kam ar kontracepciju nav nekādas saistības.
Vainadzīšu sēklas arī pieder pie indīgiem augu valsts produktiem — tajās ir atrasti kardiotoniski glikozīdi, kas ietekmē sirdsdarbību un pārdozējot var izraisīt nāvi. Hedisārijas sastāvā esošajām vielām ir konstatēta pretvīrusu aktivitāte un spēja iznīcināt zemākos vienšūņus. Ja spermatozoīdus ierindo šajā kategorijā, tad hedisārijas ziede varētu noderēt kontracepcijai.
500. gads — orgasms un grūtniecība
Tā laika medicīnas autoritāte bija Amīdas Etioss. Viņš pasludināja, ka sievietes nevar ieņemt bērnu, ja dzimumattiecību laikā nesasniedz orgasmu. Tātad, ja seksuāla tuvība uzspiesta ar varu, grūtniecība ir neiespējama.
Etioss ieteica sievietēm kontraceptīvos nolūkos nēsāt īpašus amuletus. Viņš bija arī pirmais, kurš rosināja vīriešus mazgāt dzimumorgānus ar etiķi un sālsūdeni.
1000. gads — kontracepcija viduslaikos
Viduslaikos vislielākā ietekme bija baznīcai. Tā atbalstīja vīrieša dominējošo lomu, piem., paužot uzskatu, ka viņš ir pilnīgi nobriedis jau 12 vai 15 gadu vecumā — tas nodrošināja juridiskas tiesības un ļāva nēsāt ieročus, valdīt un precēties.
Sieviešu galvenais uzdevums bija radīt pēcnācējus, vēlams — vīriešu dzimuma. Biežākais šķiršanās iemesls — sievietes neauglība.
Pazīstamākā kontracepcijas metode bija granātābola sēklu lietošana. Tās lielā koncentrācijā satur fitoestrogenus, kas pēc ķīmiskā sastāva un bioloģiskās iedarbības atgādina sievietes organismā sintezēto dzimumhormonu. Ja sievietes ar normālu estrogēnu sintēzi pietiekami ilgi lieto granātābola sēklas, tiek nomākta olšūnu veidošanās. Savukārt, ja estrogēnu veidošanās ir ierobežota, sēklās esošais hormons darbojas pretēji un veicina ovulāciju.
Komentārs:
Literatūrā biežāk minēta granātābola sēklu sastāvā ietilpstošā eļļa; par fitoestrogēniem, turklāt lielā koncentrācijā, vismaz man nav pietiekamas informācijas. Ja tiešām šai jomā ir ticami pētījumi, tad iepriekšminētais par fitoestrogēnu darbību ir pieņemams, un granātābola sēklas atsevišķos gadījumos varētu derēt kā kontraceptīvs līdzeklis. Taču — vai iespējams garantēt normālu estrogēnu sintēzi organismā? Un ja nu lielākajai daļai sieviešu, it īpaši mūsdienu apstākļos, estrogēnu veidošanās ir ierobežota? Tādā gadījumā granātābola sēklu lietošanai var būt pretējs efekts gaidītajai kontraceptīvajai darbībai.
1300. gads — dzimumakts sakšu stilā
14. gs. populāra bijusi vēl kāda kontracepcijas metode, kas nosaukumu aizguvuši no sakšiem, kuri to bieži izmantojuši. Coitus saxonicus jeb Coitus obstmctus raksturo tas, ka sieviete tieši pirms ejakulācijas ar pirkstiem nospiež urīnizvadkanālu pie dzimumlocekļa pamatnes, bloķējot spermas izdalīšanos un liekot tai nokļūt urīnpūslī. Tādēļ to dēvē arī par retrogrādo ejakulāciju.
Šo vēlīno viduslaiku metodi plaši izmanto arī mūsdienās. Taču tā ir tikpat nedroša kā Coitus interruptus (pārtrauktais dzimumakts), jo urīnizvadkanālā paliek nedaudz spermas, kas var nejauši izdalīties un izraisīt grūtniecības iestāšanos.
1402. gads — nevainības josta
1402. g. Aištates inženieris Konrāds Kaizers (Konrād Kyeser) pirmo reizi aprakstīja nevainības jostas lietošanu. Tā bija paredzēta sieviešu atturēšanai no dzimumattiecībām un sastāvēja no metāla jostas, kas aplikta ap vidukli un kam pievienotas tērauda siksnas starp kājām.
Lai gan nevainības josta reizēm tiek minēta saistībā ar Krusta karu, tomēr nav pārliecinošu pierādījumu, ka tā būtu lietota arī viduslaikos.
Saskaņā ar Kaizera sniegto informāciju josta bija iecienīta renesanses laika Florencē, lai gan tiek minēts daudz Itālijas pilsētu, kurās tā it kā esot izgudrota. Vissenākais nevainības jostas variants koomuz aprakstīts Bībelē.