Nodaļa — Intervija

Stāsts par Annu
Kristaps Āboliņš

Vēlētos Jums pastāstīt par muzikāli apdāvinātu meiteni Annu Duboviku, kura pašlaik mācās Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā 3. kursā par mūzikas pedagogu.

Anna ir beigusi Strazdumuižas internātvidusskolu. Par mūziku meitene interesējās jau no 1. klases, konkrētāk par klavierspēli. Viņu aizkustināja tas, kā skan klavieres. Tad no mazās Annas mutes izskanēja jautājums vecākiem: «Kāpēc skolā ir klavieres, bet mums mājās nav?» Uz to viņi meitenei atbildēja: «Mēs pagaidām nevaram atļauties klavieres, bet ja tu tā vēlies, tad mēs nopirksim».

Pagāja divi gadi, un vasaras beigās, īsi pirms mācību uzsākšanas 3. klasē, mamma mazajai Anniņai iegādājās klavieres «Rīga». Tā savas pirmās klavierapmācības gaitas meitene uzsāka pie Strazdumuižas internātvidusskolas mūzikas skolotājas Ivetas Zvaigznes. Pie skolotājas Ivetas meitene nomācījās divus gadus. Nodarbības notika divas reizes nedēļā, līdz brīdim, kad skolotāja uz laiku aizgāja strādāt uz citu skolu.

5. klasē meitene mācības turpināja pie skolotājas Veltas Kalniņas. 6. klasē Anna mācījās muzikoloģes Maijas Adernieces vadībā, kura strādā Praktiskās estētikas skolā, bet paralēli nodarbojas arī ar mūsu skolas bērniem. Nākošajā mācību gadā klavieru apmācība tika uzsākta privāti, nodarbības notika VEF Kultūras pilī reizi nedēļā pie skolotājas Gitas Volovikas.

8. klasē Anna gatavojās iestāties Juglas mūzikas skolā. Klavieru spēles kā specialitātes apgūšanai meitenes vecums vairs neatbilda, tāpēc viņa iestājās flautas klasē. Kad meitene iestājās mūzikas skolā, viņai bija 14 gadi, flautas specialitātē bija jāmācās piecas klases, kuras Anna sekmīgi pabeidza četru gadu laikā. Jāpiebilst, ka meitene līdz šim flautu bija spēlējusi ļoti minimāli, tikai skolā pūšamo instrumentu pulciņā pie skolotāja Dailoņa Ezeriņa.

Mūzikas skolā meitene papildus flautai apguva klavieres, solfedžo, mūzikas literatūru, mūzikas elementāro teoriju un nedaudz kompozīciju. Agrāk viņa bija sacerējusi nelielu skaņdarbiņu — valsi pavasarim. Uz tā sacerēšanu iedvesmoja rotaļas ar mazo brālīti, diemžēl šī kompozīcija ir vienīgā, jo meitene saprata, ka nespēj tā atraisīties, lai komponētu.

Pārsvarā mācības notika pēc vispārējās programmas, vienīgi ieskaites un kontroldarbi skolniecei tika atprasīti mutiski, piem., mūzikas literatūrā meitenei materiāli tika doti redzīgo rakstā, skolotāja pasvītroja pašu galveno, kas bija jāzina. Mūzikas elementārā teorija tika mācīta pēdējā gadā 5. klasē. Beidzot skolu, absolvente saņēma diplomu flautas specialitātē.

Reizē ar mūzikas skolu Strazdumuižas internātvidusskola viņa bija pabeigusi 11. klasi un vēl atlika divi gadi līdz vidusskolas beigšanai. Anna ļoti gribēja iestāties Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, kur bija sarīkota noklausīšanās flautas spēlē. Bija jāspēlē divas Morisa Ravēla miniatūras. Diemžēl Annas līmenis neatbilda noteiktajām prasībām, tādēļ meiteni skolā nepieņēma, aizbildinoties ar to, ka viņa netikšot ar visu galā, jo jāapgūst vispārizglītojošie priekšmeti, lai gan skolas vadībai bija zināms, ka šie priekšmeti jau ir apgūti, mācoties Strazdumuižas internārvidusskolā. Netika ņemts vērā arī tas, ka viņa solfedžo stundās mācās pēc dzirdes, lai gan citi skolēni raksta nošu diktātus, skolotāja spēlē melodijas un skolēniem ir jāpieraksta notis, savukārt Annai šos diktātus atprasīja nodziedāt.

Par spīti visam Anna nenokāra degunu. Pateicoties Juglas mūzikas skolai, tika ievirzītas sarunas ar Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu (turpmāk RPIVA), lai Anna varētu uzsākt mācības mūzikas pedagoģijā. RPIVA mūzikas skolotāju programmas direktore Laimrota Krivmane bija ieinteresēta, lai neredzīgā meitene iestātos augstskolā. Tika noorganizēta personīga tikšanās ar direktori, kura veica noklausīšanos, Anna direktorei uz klavierēm spēlēja Vivaldi skaņdarbu «Ziema» no cikla «Gadalaiki», pēc tam pārbaudīja, vai viņa spēj nospēlēt gammas, ko Anna veica sekmīgi.

Vēlāk tika ievirzītas sarunas ar augstskolas administrāciju, tās sastāvā bija cilvēki, kuri ne īpaši vēlējās, lai neredzīgā meitene tiktu uzņemta, bet bija vienošanās, ka kandidātei ir jānoliek eksāmeni mūzikā. Anna centralizētos eksāmenus nevarēja kārtot, bet toreiz bez tiem nevarēja tikt budžeta grupā. Neredzīgā meitene nolēma uzsākt studijas maksas grupā, bija doma lūgt palīdzību Sorosa fondam Latvijā finansēt mācības. Vienlaikus tika meklētas iespējas bankās, lai saņemtu studiju kredītu, jo mācības augstskolā mūzikas studiju programmā ir ļoti dārgas.

Eksāmenus neredzīgā meitene nokārtoja 2005. g. 8. augustā. Tie Annai bija jānoliek klavierēs un solfedžo. Klavierēs bija sagatavota programma, kas sastāvēja no trim skaņdarbiem un vienas koncertetīdes. Klavierēs eksāmens tika nolikts uz septiņām un solfedžo uz astoņām ballēm. Eksāmeniem Annu gatavoja muzikoloģe M. Aderniece.

Patiesībā eksāmeni norisinājās divas dienas 8. un 9. augustā, bet Annas gadījumā tika ņemts vērā, ka meitene neredz, tādēļ noorganizēja tā, lai eksāmenu varētu nolikt vienā dienā, un pat rindā viņa tika palaista pirmā. Šajā dienā meiteni sagaidīja liels pārsteigums, pateicoties valsts likuma grozījumiem, Anna bija tikusi budžeta grupā.

Visi pasniedzēji ir pretimnākoši, ļauj ierakstīt savas lekcijas diktofonā, bet visvairāk palīdz viņas kursabiedri. Kursā labākā draudzene Olga Salna palīdz atrast dažādus materiālus grāmatās, pasaka vajadzīgās lapaspuses, kuras pēc tam ieskenē.

Anna mācījās SIA «LNB Rehabilitācijas centrs» pie datorapmācības speciālista Uģa Krūkliņa, kurš iemācīja profesionāli darboties ar datoru un skeneri. Parasti pēc ieskenēšanas materiālu pārlasa ar ekrānlasošās datorprogrammas JAWS for Windows un Runas sintēzes programmas Visvaris palīdzību, izlabo kļūdas, kad tas izdarīts, materiāls tiek iekopēts zibatmiņā un aiznests uz Latvijas Neredzīgo bibliotēkas (turpmāk LNerB) lasītavu, kurā ar valsts un B. M. Geitsu fonda svētību ir iegādāts Braila printeris, kurš pieejams bibliotēkas klientiem. Anna par šo iespēju ir uzzinājusi pavisam nesen. 1. kursā studentei vēl nebija piešķirts portatīvais dators no LNB, un labais gariņš — vecmāmiņa sēdēja un ielasīja grāmatas kasešu diktofonā.

Annai bieži vien sanāk veidot konspektus Braila rakstā, gatavojoties semināriem un lekcijām. Par iespēju izdrukāt Braila viņa uzzināja tikai 2. kursa beigās, kad bija jāraksta kursadarbs. Sākumā Annai visus materiālus izdrukāja LNerB Braila raksta nodaļas vadītāja Gunta Bite, bet šogad studente atrada laiku, lai pati apgūtu sev vajadzīgo materiālu drukāšanu Braila rakstā. Konspekti Braila tiek rakstīti, lai seminārā varētu lasīt, jo semināru laikā neviens neko no galvas nestāsta, visi lasa savas piezīmes.

Kursā viņi ir 28 studenti — mūzikas pedagogi, kopā ar deju un ritmikas pedagogiem — 42. Katru rītu Anna ar savu uzticamo pavadoni vecmāmiņu dodas uz 1. tramvaju, lai mērotu ceļu līdz augstskolai. Kamēr Anna lekcijās, vecmāmiņa viņu gaida gaitenī, jo braukāt šurpu turpu nav izdevīgi. Jāpiebilst, ka vecmāmiņa, gatavojot mācību materiālu mazmeitai, būs izmācījusies līdz ar viņu.

2. kursa 1. pusgadā studentei bija iespēja Strazdumuižas internātvidusskolā novadīt vienu mūzikas stundu pie skolotājas I. Zvaigznes 2. klasē, kurā mācījās vairāki krievu tautības bērni un jāstrādā bilingvāli. Visgrūtāk jaunajai praktikantei bija pārvarēt uztraukumu, kas rodas, stājoties klases priekšā. Bija diezgan pagrūti iekļauties laikā, arī stundas konspekts tika uzrakstīts Braila rakstā, jo tīri fiziski jaunajai studentei nebija laika šo konspektu pārrakstīt datorrakstā, šī iemesla dēļ Anna dabūja piezīmi no prakses vadītājas.

Vislielākās problēmas sagādāja tas, ka augstskola vairs neizdod vērtējumu lapas, lai varētu pierādīt, ka studente praksē gājusi oficiāli. Varēja būt arī hospitācijas lapa, bet arī tādas diemžēl nebija. Vienīgais pierādījums, kas apliecināja, ka studente ir gājusi praksē, bija konspekts, kurš bija uzrakstīts Braila rakstā.

2. kursa 2. pusgadā vairs nebija iespēja iet praksē Strazdumuižas internātvidusskolā. Anna kopā ar kursabiedreni vadīja mūzikas stundas Rīgas 64. vidusskolas mazākajās klasēs. Šeit klases ir ar lielu audzēkņu skaitu, tādēļ meitenes mācību stundas vadīja abas kopā: Anna vairāk darbojās kā skolotājs-koncertmeistars, savukārt kursabiedrene vairāk nodarbojās ar skolēniem — skaidroja mācību vielu un disciplinēja viņus.

Annai liekas, ka masu skolā nav interesanti mācīt audzēkņus tādēļ, ka skolēni ir loti trokšņaini, nemierīgi, viņai ātri vien sāk sāpēt galva. Jāpiebilst, ka bērni paliek īpaši nemierīgi pirms un pēc brīvlaikiem. Abas studentes kopā novadīja astoņas mācību stundas. Anna saka: «Tas bija traks periods». Meitene stāsta, ka vispārizglītojošās skolās skolēniem māca notis, pakāpes, skolotājs veido pakāpes sleju, tiek diriģētas notis ar roku. Lai bērniem būtu atslodze, praktikantes izdomājušas skaņu spēli, kur bērniem jāatpazīst, cik skaņas tad tiek spēlētas, ja viena skaņa, tad jāpaceļ viena roka, ja divas — jāpaceļ divas rokas.

Vienā no klasēm meitenēm patrāpījās ļoti gudri bērni, kuriem izveidotā mācību programma bija par vieglu, šī bija dziedošā l.a klase, kurā visi bērni dzied kori un ir pat daži solisti. Praktikantēm bija jāvada stundas pirmajām trim klasēm. Viena no tām jāatrāda metodiķei kā paraugstunda, atrādīšana noritēja veiksmīgi. Kopumā jāatzīst, bija interesanti. Studente saka: «Gatavošanās stundai ir ļoti ilgs process, neredzīgam cilvēkam tas ir vēl ilgāks. Jāatrod attiecīgā dziesma, pēc tam tā jāiespēlē diktofonā, tālāk attiecīgo dziesmu vajag iemācīties dziedāt un nospēlēt».

Anna dzīvo dzīvoklī, kurā klavieres var spēlēt tikai līdz pulksten 22:00, jo kaimiņi jau tā sūdzas, īpaši sākumā, kad mājās parādījās klavieres. Ir pat tādi kaimiņi, kuri nāk sūdzēties ne tikai vakaros, bet arī pa dienu. Pie Annas nāca privātskolotājs, kurš mācīja meitenei sist takti ar kāju, spēlēt ritmu. Kaimiņi nāca augšā un bļāva: «Manam bērnam traucē! Lūdzu, netrokšņojiet!» Anna atbildēja: «Mēs netrokšņojam, mēs mācāmies mūziku».

Jaunā studente atzīst, ka mācību viela ir ļoti sarežģīta, it īpaši teorija, bet principā meitene uzskata, ka tas ir atkarīgs no literatūras, kura jāapgūst. Ļoti sarežģīti mācību vielu ir apgūt no Herberta Gudiona grāmatas «Pedagoģijas pamatatziņas». Šo grāmatu grūti izprast būtu pat juristam, kur nu vēl studentam, kurš mācās augstskolā. Savukārt psiholoģijas grāmatas ir vieglāk saprotamas, taču filozofija ir ļoti sarežģīta. Anna uzskata, ka šis priekšmets mūzikas pedagogam vispār nebūtu jāmācās.

Lai gan teorētiskie priekšmeti ir mazāk nekā 1. kursā, papildus jāmācās mūzikas vēsture, kurā latviešu valodā mācību grāmatu nav, ir tikai krievu valodā. Vislielākā problēma ir tā, ka nav kas palīdz visu sadabūto mācību materiālu ieskenēt datorā, tādēļ viss jādara pašas spēkiem.

Pēc augstskolas beigšanas Anna domā strādāt individuāli ar neredzīgiem un vājredzīgiem bērniem, jo meitenei visdrīzāk tiks piešķirts tieši šāds diploms, kas to paredz. Viena no iecerēm ir strādāt Rīgas 204. speciālajā pirmsskolas izglītības iestādē, kur ir neredzīgo un vājredzīgo bērnu jauktā grupiņa (agrāk bija atsevišķa neredzīgo bērnu grupiņa).

Pēdējā studiju gadā Annai jākārto kvalifikācijas prakse un eksāmens, tad jāatrāda savs apmācāmais audzēknis, ko viņš ir iemācījies. Tā kā Annai tas notiks individuāli, tad viņa runāja ar šī bērnudārza audzinātājiem, vai varētu atļaut studentei papraktizēties darbā ar neredzīgiem bērniem. Sarunas tika ievirzītas ar bērnu vecākiem.

Neilgi pēc bērnudārza apmeklējuma Anna jau saņēma telefona zvanu no kāda piecgadīga zēna mammas. Zēns uzsācis nodarbības mūzikas skolā, bet vajag palīgu, lai nostiprinātu zināšanas, jo mājās nav mūzikas instrumenta, bet pie Annas mājās to nevar dažādu apsvērumu dēļ. Tad tika nolemts vērsties pie pirmsskolas izglītības iestādes Mācību daļas un lūgt atļauju piešķirt telpu un klavieres, lai studente varētu ar zēnu nodarboties.

Tas sagādāja problēmas, jo tad augstskolai jāslēdz līgums un attiecīgi abām iestādēm jāmaksā nodokļi, ko mūsdienu ekonomiskās krīzes situācijā neviena no iesaistītajām pusēm nevēlējās darīt. Skolēna mamma runāja ar Izglītības ministrijas cilvēkiem, kas tieši ar šādām lietām nodarbojas, viņi teica, ka viss būtu daudz vienkāršāk, ja Anna jau būtu diplomēts pedagogs, bet tā kā viņa ir praktikante, tad atļaus viņai praktizēties tikai vienu mēnesi — septembri, jo pašlaik bērnudārzā ir vasaras brīvlaiks. Iespējams, ja skolēna vecākus apmierinās, kā Anna ar puisēnu strādā, tad varēs runāt par tālāku sadarbību.

Meitene ļoti vēlējās dabūt darbu Strazdumuižas klubā, kur bija vajadzīgs cilvēks, kas deju pulciņam spēlē pavadījumu uz klavierēm, bet diemžēl, kā tas dzīvē gadās, darbs pašā pēdējā brīdī aizgāja gar degunu. Viņa bijusi arī uz pārrunām Rīgas 158. speciālajā pirmsskolas izglītības iestādē, bet pēc jauniem speciālistiem pieprasījuma nav, jo visas darbavietas aizņemtas. Anna domā piestrādāt Juglas mūzikas skolā. Ja pa to laiku, kamēr meitene studē, mūzikas skola iegādāsies Braila printeri, tad viņa plāno strādāt skolā un apkalpot Braila tehniku. Vēl ir doma, ka Anna varētu mācīt Braila raksta notis neredzīgiem bērniem.

Pašlaik topošā mūzikas pedagoģe Braila raksta notis apgūst pašmācības ceļā pēc nošu mācību grāmatas. Parasti, ja studentei vajag mācīties notis, tad tās tiek iespēlētas diktofonā, tad Anna šīs notis iemācās pēc dzirdes. Meitene piebilst, ka tā ir tāda kā prasība mācīties Braila raksta notis. Anna iespēju robežās saglabā datorā visas ieskenētās mācību grāmatas, ir iecere šīs grāmatas izdot Braila rakstā, lai vēlāk būtu materiāls tiem, kas nākotnē vēlēsies mācīties pedagoģiju.

Mūzikas skolotājiem pilna laika programmā jāmācās četrus gadus, bet mācoties nepilna laika — piecus gadus. Anna ir pilna laika studente, visiem spēkiem cenšas palikt budžeta grupā, ar smaidu uz lūpām saka pati studente: «Es nedomāju līdzi, nekoncentrējos un esmu kā robots, bet es tomēr mācos, par spīti tam, ka ir negulētas naktis un grūti rīti». Brīvās dienas Annai ir piektdienas, tad var nedaudz atpūsties, bet visās pārējās dienās, ieskaitot sestdienas un svētdienas, meitene intensīvi mācās, skenē un lasa, jo viņai ir jāsagatavo materiāls, ko pirmdienās aiznest izdrukāt.

Labi, ka Annai ir vecmāmiņa, kas meiteni var visur pavadīt, lai viņai nebūtu jādomā, kā visur nokļūt. Bieži vien Anna braukā kopā ar kursa biedrenēm, kuras viņu aizved no augstskolas uz mājām. Anna ir iepazinusies arī ar meitenēm, kuras mācās Mūzikas akadēmijā. Bieži vien meitenes draudzīgi bariņā aiziet uz kādu koncertu, viņu starpā ir izveidojušās labas attiecības. Meitenes māca Annai papildus spēlēt klavieres, jo augstskolā tiek mācīts tāds priekšmets, kā vispārējās klavieres, kurš ilgst tikai divus gadus, savukārt solo dziedāšana jāmācās trīs gadus.

Anna ir mēģinājusi spēlēt basģitāru. To spēlēt ir diezgan sarežģīti, jo meitenei ir grūti saprast, kur atrodas ladas. Ir apgūti pamati kā spēlēt bungas un sintezatoru; sintezators jau tās pašas klavieres vien ir.

Kad Anna pabeigs augstskolu, viņa kopā ar vecmāmiņu plāno dzīvot Strazdumuižā, Pāles ielā, LNB kopmītnēs. Pašlaik meitene mitinās centra nomalē saimnieka mājā, viņa viena pati nevar aiziet līdz trolejbusa pieturai, jo tajā vietā ir ļoti intensīva satiksme un bīstams krustojums.

Sākumā Anna kopmītnēs dzīvos ar vecmāmiņu, bet vēlāk, kad meitene jau kļūs patstāvīgāka, viņa vēlas pretendēt uz atsevišķu istabu. Meitenei ir draugs ar kuru ir kopā no bērnudārza laikiem. Anna draugu ļoti mīl un ar viņu ir laimīga. Par spīti tam, ka Anna ir ļoti aizņemta, viņa ar draugu stundām runā pa telefonu. Viņam pagaidām nav iespējas mācīties, jo vecāki nav tik pretimnākoši. Anna ir gatava izpalīdzēt, jo viņš vēlas apgūt masiera profesiju, draugam šis arods ļoti patīk.

«Rosmes» kolektīvs Annai novēl veiksmi turpmākajā dzīvē, lai izdodas viss iecerētais, un vecmāmiņai nepietrūkst spēka palīdzēt mazmeitai turpmākajā dzīvē!