Dvēsele mīt asinīs
Ilze Vītola
www.la.lv

Vasaras vidū klajā nāca dzejnieces Andras Manfeldes grāmatiņa «Zemnīcas bērni». Laikā, kad viss zied, galīgi negribējās drebināties Sibīrijas ziemā. Tomēr jau otrajā lappusē skats aizmiglojas, un, autores emociju savalgots, lasītājs it kā sāk dzīvot kopā ar izsūtītajiem Andras vecvecākiem, māti, viņas brāļiem un māsām aukstumā, badā, trūkumā, neziņā... Tik dzīvs un emocionāls ir grāmatas vēstījums. Par šo darbu dzejniece nule saņēmusi Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils domes balvu «Sudraba tintnīca».

Ieejot fotogrāfijā
— Šķiet, ka ar atmiņu grāmatām par deportācijām jau varētu noklāt vai visu sliežu ceļu līdz Sibīrijai. Kāpēc vēlējāties par to rakstīt?

— Dokumentāli faktoloģisks vēstījums un literārs ir divas dažādas lietas. Ne velti nosaukumā ir vārds «bērni». Es vēlējos pavēstīt caur bērna redzējumu. Un, bērnam pieaugot, paliek nevis fakti, bet emocijas. Nodaļai, kurā vēsta par izvešanu, dots nosaukums «Lelle». Jo mammas vecākajai māsai Irēnai lelle palika logā, uz Austrumiem skatoties. Pirms gadiem septiņiem es albumā ieraudzīju to bildīti, kas grāmatai «Zemnīcas bērni» uz vāka. Rakstnieku mājā Ventspilī ieskatījos bildē vēl ciešāk, līdz tiešām zemnīcas durvis atvērās un mēneša laikā vienā elpas vilcienā grāmatu gandrīz uzrakstīju. Tas ir mammas, viņas brāļa un māsu atmiņu stāstījums. Iztēlē kopā ar mammu stigu dubļos, ar viņas māsu skaļi raudāju par izlieto pienu, ar Kārlīti apmaldījos kukurūzas laukā. Uzdrošinājos rakstīt viņu vārdā, jo, citējot Veco Derību, «dvēsele mīt asinīs». Jūtu sevī plūstam senču asinis ar viņu atmiņu kodu. Grāmatu rakstot, sāku lepoties ar latviešu tautu un cienīt par to, ka necilvēcīgos apstākļos spēja iznest cilvēcību.

— Arī grāmata ir ļoti cilvēcīga un tik gaiša, ka gribētos, lai tai būtu kāds turpinājums. Lai tā iekustinātu pavisam nocietinātas sirdis un nezinīgus prātus...

— Esmu nodomājusi grāmatu «Zemnīcas bērni» ielasīt Kaspara Dimitera mūzikas studijā. Vēl neierakstītajam diskam ir jau gribētāji. Neredzīgais Jānis un neredzīgā Larisa. Nesen viņus apciemoju. Larisa ir ļoti sievišķīga, sirsnīga, šuj. Jānis ļoti izdarīgs, spēj salabot slēdzenes, nebaidās aiziet līdz veikalam.

Larisa kļuva neredzīga tādēļ, ka, spītējot savai cukurslimībai, vēlējās bērniņu. Jānim progresēja glaukoma. Pēc vairākām neveiksmīgām operācijām pienāca kārta īpašajai ārzemēs. Lielas cerības, ka Jānis kļūtu redzīgs. Bet kādas 19 gadus vecas meitenes tuvinieki palūdza, vai nevar palaist šo meiteni pa priekšu... un Jānis bija ar mieru. Uzklausot šo dzīvesstāstu, nolēmu veltīt «Zemnīcas bērnu» CD neredzīgajam Jānim un Larisai. Protams, atliek vien pēdējais un visgrūtākais jautājums — kas varētu sponsorēt CD ierakstu.

Ir vēl viena iecere, pagaidām vēl gan aizmetnī. Ar «Latvijas Avīzes» ierosu iecerēts rīkot konkursu pusaudžiem. Viens foto var atklāt veselu pasauli, turklāt tādu pasauli, kas saista, uzrunā un pat uzspridzina personiski. Varu saderēt, ka ikvienā ģimenē ir mantojumā šāds foto. Jāgrib tikai ielūkoties.

Cauri mūzikas skolai pie dzejas
— Jūsu pirmie dzejoļi tika publicēti pirms astoņiem gadiem. Samērā vēlu jaunajai dzejniecei. Vai tad skolā literatūras skolotāji nepamanīja jūsu talantu?

— Mamma mani veda uz mūzikas skolu, kur es aiz garlaicības žāvājos. Atceros eksāmenu. Stāvu ar muguru pret klavierēm, skolotāja kaut ko plinkšķina, un es nesaprotu, ko viņi no manis grib. Kaut ko nospēlēju, ielika trijnieku un teica, lai labāk eju uz mākslas skolu. Tur direktors Valdis Līcītis — tāds garš vīrs ar bārdu — noliecās un sniedza man roku. Astoņus gadus mācījos mākslas skolā. Mans zīmējums uzvarēja vissavienības konkursā «Deti za mir». Bet man uzdāvināja tikai goda rakstu ar nepareizi uzrakstītu uzvārdu.

Domāju, ka latvieši ir ļoti talantīga tauta. Vai nu dzied, vai glezno. Dzejnieki, tie ir pa vidu, mazs slānītis, vieniem dzeja vairāk vizuāla, citiem — muzikāla. Man bija sapnis par glezniecību. Es ticēju, ka esmu talantīga, kā man bērnībā iestāstīja. Nu ja, un tad sākās trakie gadi ar narkotikām, kas mani pilnīgi iznīcināja.

Lieldienu nakts
— Nu jau par to narkotiku lietošanas laiku var droši runāt. Ir pagājuši 20 gadi, un ir skaidrs, ka esat ne vien izārstējusies, bet noturējusies un radāt brīnišķus darbus. Bet visam jau vajag cēloni. Kas atgadījās, ka tolaik kļuvāt par narkomāni?

— Sāku lietot 16 gados. Jā, apzināties cēloņus ir ļoti svarīgi. Pirmkārt, tas bija garīgs tukšums, augu mazpilsētas vakuumā. Otrkārt, ģimenes apstākļi. Mamma ar tēvu nebija precējušies. Vēlāk mamma apprecējās ar alkoholiķi, kas katru nakti ārdījās, bļaustījās un kāvās. Baigais murgs. Tagad saprotu, ka daudziem bērniem klājas vēl šausmīgāk. Bet tolaik bērna acīm patēvu redzēju kā fantomu. Treškārt, sociālais fons. Sabruka PSRS, cilvēki zaudēja darbu, nezināja, kas tālāk notiks. Kā mēs, pusaudži, ārdījāmies, gājām uz visu banku!

— Kāpēc?

— Pusaudži jau visu uztver radikāli. Atmosfēra bija elektrizēta, notika augusta pučs. Bija arī vilinājumi, cigaretes, alkohols. Vecākiem bija jāstrādā divos darbos, lai varētu iztikt. Un, ja arī mammai iegadījās brīvs brīdis, mums jau ir kurzemnieku stils — nerunāties. Biju galīgi apjukusi. Tagad saprotu, ka man pietrūka garīga spēka un atbalsta. Varēju braukt mācīties uz Lietišķās mākslas vidusskolu Liepājā.

Kāpēc tomēr nedevos ceļā? Man nebija jēdzīgas somas, kur salikt mantas, un bija kauns tādai braukt. Atceros to rītu. Skatījos uz logu, un vējā aizkari aizvērās. Un man likās, ka aizveras priekškars jauno iespēju dzīvei, kāda man būtu bijusi.

Un tad ar draudzenēm sākām iedzert, uzpīpēt. Tāda reibinoša, īsta dzīve. Ja ne šodien, tad rīt sastapšu savu lielo mīlu... Un mamma neprata ar mani parunāties, tikai nesa savu rūpju nastiņu. Biju aizgājusi līdz slieksnim. Nāve jau tiešām skatījās virsū. Un brīdī, kad gribēju pārgriezt vēnas, sajutu Dieva klātieni. «Jūs ticat tam, ko neredzat,» teicis apustulis Pāvils. Bet iznāk — es ticu tam, ko redzēju. Jo es redzēju Dievu kā aklais. Man lielākais gada notikums ir Lieldienu nakts. Ikreiz man sanāk pārdzīvot arī savējo augšāmcelšanos. Es zinu, kad Kristus nokāpa ellē. Tas bija 1992. g. Kuldīgā pritonā, kur gulēju konkrētā es. Un pēc tam es kaut kā aizķepurojos uz baznīcu. Nokristījos. Bet velns jau lūrēja aiz stūra, un pēc trim dienām nāca atkritiens. Aizgāju atkal pie mācītāja, viņš mani aizsūtīja pie K. Dimitera uz Krimuldas Krusta skolu.

— Un Krimuldā izdziedinājāties... — Uz Krimuldu braucu viena pati. Iegāju kafejnīcā iedzert tēju, viens onkulis uzreiz piedāvā: negribi iedzert aliņu? Es domāju: paga, ja es tagad iedzeršu, kas man Krimuldā ticēs, ka gribu lielo cīņu izcīnīt? Un atteicos. Dzīve jau sastāv no mazām lietām. Es toreiz varēju sev teikt — viens malks alus, tas taču nav nekas. Un tā jau būtu pirmā piekāpšanās, pirmā attaisnošanās. Krimuldā kā šūpulī pavadīju divarpus gadus. Esmu pārliecināta, ka tam, kurš grib atbrīvoties no atkarības, ir jāmaina vide. Šobrīd to izdarīt ir ļoti grūti. Ir mobilais telefons, internets, e-pasts. Krimuldā man arī radās sajūta, ka es kaut ko varu. Uzrakstīju pirmo dzejoli.

Vientulības gadi
— Un tad pēc lielās uzvaras pār atkarību iestājāties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā... — Man jau šķita, ka šajā skolā mākslu nemāca, un mācījos papildus arī pie skolotāja. Biju klasiskais students, kas dzīvo badā, staigā apkārt ar otu kasti un tik urbjas grāmatās. To laikam var tikai vienreiz dzīvē izturēt. Kefīrs ēdienkartē bija svētki. Tas bija arī vientulības laiks. Vēl nebija mobilo telefonu, man neviens nezvanīja. Nebija draugu. Negribēju rakstīt dienasgrāmatu, to taču neviens neizlasīs. Dimiteriem kādu maisu ar vēstulēm aizsūtīju. Rakstīju visu nost, kā psihoterapijā. Un tā man bija iziešana no vientulības, no tās smagās dzīves... Viņi man pa retam atbildēja.

— Kāpēc ne ar vienu neiedraudzējāties?

— Ar dzejnieku Māri Salēju draudzējos. Bet viņi abi ar K. Dimiteru kritizēja manus dzejoļus. Tad es to pieņēmu, nomierinājos, sapratu, ka atkal esmu pārkāpusi hierarhiju. Sapratu, ka galvenais ir Dievs un pārējās lietas ir pakārtotas, citādi varu nomaldīties. It sevišķi ar savu pagātni. Zinu, ka man pie Dieva jāturas, lai varētu dzīvot.

Bum! Man kļuva skaidrs
— Pastāstiet, kā tomēr nonācāt pie dzejas rakstīšanas?

— Es septiņus gadus to tik vien skandēju — «būšu gleznotāja» — un dzejoļus rakstīju tikai tā, starp citu. Jēkabs Dimiters iesniedza savus darbus Jauno autoru semināram, un es līdzi. Tad nu pieredzējušie dzejnieki mani kritizēja O. Vācieša muzejā. Vācieša, kura darbus es biju lasījusi un raudājusi. Jānis Rokpelnis jautāja: ja būtu jāupurē viens — dzeja vai māksla — ko es upurētu? Atbildēju: dzeju. Lūk, viņš teica, to var just pēc tekstiem. Nodomāju: nevajag man to dzeju. Mainu dzeju pret cilvēku!

— Pret kādu konkrētu cilvēku vai vispārīgi — cilvēci?

— Pret konkrētu. Bija lielā mīla, tā man šķita. Mīlas ciešanas jau arī attīra cilvēku, ja uz tām neieciklējas. Rakstīju dzeju par sevi, savām sajūtām. Līdz vienā jaukā dienā gāju pa ielu un pēkšņi sajutos kā viena no sieviešu grupas, kas ir ne tā ģērbušās, vientuļas un samērā smieklīgas. Bum! Man kļuva skaidrs — uzrakstīju reizē par sevi un reizē par viņām. Un kopš tā laika varu distancēties. Manā dzejā parādījās varoņi. Es varēju iemiesoties citos — bomzī, saldējuma pārdevējā, blondīnē 50-gadniecē, un tas mani atbrīvoja. Sāku tiešām rakstīt, jutu, ka ir. Un kopš tā laika, kad Rokpelnim lepni pateicu, ka dzeju upurēšu, neesmu neko uzgleznojusi, otu neesmu rokā paņēmusi.

No cinīša uz cinīti
— Skaidrs, ka ar dzejas rakstīšanu vien nevar izdzīvot. Ko jūs ikdienā darāt?

— Nelaime tā, ka man nav profesijas. Es dzīvoju kā purvā, lecu no cinīša uz cinīti. Tagad gribot negribot jāatstāj mazais un jādodas uz Visbijas Rakstnieku un tulkotāju centru, kur dod rakstnieka stipendiju. Tad es varēšu samaksāt īri. Plānoju pieteikties uz stipendiju arī Kultūrkapitāla fondā. Un tā ceru izlaipot. Kad uzrakstīju libretu rokoperai «Adata», tad gan biju bagātniece. Iekārtoju Tukumā dzīvokli, varēju aiziet uz suši restorānu, uz veikalu «Zara» iepirkties. Man bija uznācis trekno gadu sindroms. Bet tad es atspirgu.

— Jums kā dzejniecei — jūtīgai būtnei — realitāte droši vien ir divtik skarba?

— Tā bija agrāk. Tagad man vajag siltas rokas un pilnu ledusskapi bērnam. Tagad man jābūt mammai, lai meita aiz manis var paslēpties. Pasaule mani tik ļoti vairs neievaino. Nekas jau te tāds ievērības cienīgs nenotiek. Es zinu, kāda esmu pati, kādi ir cilvēki — niecības. Tad jau varu nevilties viņos. Neko milzīgu no cilvēkiem negaidu, drīzāk ar humoru raugos uz dzīvi. Nesen noformulēju, ka dzeja ir strāva. Dzejniekam tomēr ir jābūt kādu centimetru virs zemes. Agrāk tas man labāk izdevās. Tagad ar tām siltajām rokām nedabū dzejoļus tik daudz izdzīvot. Bet nav skaistāka un spēcīgāka izteiksmes veida par dzeju. Ar vārdu var vairāk, precīzāk, tiešāk.

Ievēroju hierarhiju — pirmajā vietā ir Dievs. Nesen saņēmos un aizbraucu uz Jēkabpils klosteri, izrunājos ar garīgo tēvu. Braucu atpakaļ un jutu, negribu vispār runāt, lasīt žurnālus. Tāds klusums sevī, apkārt. It kā pat elpošana un sirds ritms cits. Un liekas, daba spoguļojas manam mieram līdzi. Kā ūdens. Gribētu tā dzīvot mūža nogalē. Ne jau Dievam vajadzīgas lūgšanas, man tās ir vajadzīgas. Nekas dzīvē nav tik svarīgs kā satikšanās ar Dievu. Tāpēc jau nav jāgaida, kamēr nomirst. Jācenšas sevi turēt rāmjos. Ja cienīšu sevi un būšu autoritāte meitai, tad arī viņai klāsies labi. Tagad man viss labais bērnā jāieliek, lai viņu pusaudžu gados nenorautu kā mazu puķīti. Meitiņa man ir smuka, ļoti draudzīga un emocionāla.

— Ko jūs vēlētos — ne meitiņai, ne tuviniekiem vai lasītājiem, bet tieši sev?

— Es vairs necentrējos uz «gribu», «vajag», «vēlos», jo dzīves pieredze māca, ka saņemu īstajā laikā vairāk, nekā uzdrīkstos cerēt. Svarīgāk, manuprāt, ir spēt mainīt sevi, kļūt labai.

Andra Manfelde, dzejniece un rakstniece.
• Dzimusi 1973. g.
• Apguvusi tēlniecību Rīgas Dizaina mākslas vidusskolā.
• Pirmās publikācijas presē 2002. g.