Nodaļa — Iespējas

Pirmie soļi pret sociālo apspiestību ir veikti

«Šogad katrs darba rīts man sākas jau pirms septiņiem. Pamostos, pati sagatavoju brokastis (mūsu ģimenē mīļākās ir auzu pārslu putra ar žāvētiem augļiem), tad modinu meitu — pirmklasnieci, visa ģimene kopā paēdam un ejam savās dienas gaitās. Mūsu ikdiena ir pavisam normāla, kaut arī no bērnības man ir diagnoze — skolioze. Tas nozīmē, man ir deformējies mugurkauls, staigāju nedaudz salīkusi un izskatos atšķirīgi, nekā veselie,» stāsta 35 gadus vecā Kristīne. Viņa neslēpj, ka pēc vidusskolas darbu atrast bijis ļoti grūti. Kā nekā — tas bija pirms 10 gadiem, kad sabiedrībā vēl tikai veidojās izpratne par cilvēkiem ar invaliditāti. Bet sievietei ļoti paveicās, jo viņa sastapa mīlošu vīrieti, ar kuru drīz precējās un dzemdēja meitiņu. Pirms gada, kad meita sāka iet bērnudārzā, sieviete sāka meklēt darbu.

«Biju nenormāli nobijusies, kad aizgāju uz veikalu, kas atrodas netālu no manas mājas, un lūdzu, vai nevaru satikt tā vadītāju. Droši vien man kāds eņģelis stāvēja klāt, jo jau nākamajā dienā varēju nākt uz apmācībām, lai strādātu par pārdevēju. Tieši pirms nedēļas veikalā bija parādījusies vakance, jo iepriekšējais darbinieks aizbrauca strādāt uz Īriju.» Jaunā sieviete uzsver, ka šobrīd sabiedrība ir ļoti pieaugusi un izglītota. Kristīne vairs nejūt savā virzienā nemitīgi raidītus ziņkārīgus skatienus, cilvēki neapsmej un nerāda ar pirkstiem. «Jūtos kā pilntiesīga sabiedrības locekle. Protams, dažreiz jau uznāk skumji un slimība laiku pa laikam rada sāpes. Bet man tomēr ir viss pārējais, lai justos laimīga: vīrs, meita un tīkams darbs. Nu un kas, ka par to saņemu tikai minimālo algu.»

Arī Aigars Bolis, Invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons Vides pieejamības eksperts, atzīst, ka sabiedrība ir kļuvusi krietni izglītotāka un iejūtīgāka. «Pret cilvēkiem ar invaliditāti vairs nav tik lieli aizspriedumi un skatīšanās. Bet darba tirgū visu nosaka paši cilvēki. Lielākoties diemžēl darbu šobrīd var atrast tikai caur draugu vai paziņu ieteikumiem,» novērojis A. Bolis. Viņš ir to laimīgo vidū, kuri arī krīzes laikā var strādāt. Viņa pienākumos ir pārbaudīt, vai ekspluatētās ēkas ir uzceltas atbilstoši visu cilvēku vajadzībām. «Diemžēl statistikas dati joprojām ir skarbi. Tikai 20% ekspluatācijā nodotās ēkas ir uzbūvētas tik labi, lai cilvēkam ar invaliditāti būtu ērti tām piekļūt. Tikpat daudz gadījumos ir pieļautas nenozīmīgas kļūdas, bet 60% jauno ēku ir cilvēkiem ar invaliditāti nepieejamas. Mums vēl tālu, kur iet,» teic vides pieejamības speciālists.

ES statistika un situācija Latvijā
Ir aprēķināts, ka ES ir apmēram 65 milj. cilvēku ar invaliditāti.

Cilvēki ar invaliditāti ir daudz vairāk pakļauti riskam ilgstoši būt bez darba un stabiliem ienākumiem. Tādēļ viņiem jāiztiek ar sociālajiem pabalstiem, kurus var maksāt valsts. Visefektīvākais veids, kā izvairīties no nabadzības sloga — veicināt cilvēku ar invaliditāti iekļaušanos darba tirgū. ES statistikas dati rāda, ka 1/6 daļa no strādājošajiem ir cilvēki ar invaliditāti. Bet viņus aptaujājot, noskaidrojas — lai tiktu pie darba, viņiem bijis ļoti jānopūlas. Pat tad, ja cilvēkam ar invaliditāti ir augstākā izglītība, viņam darbu atrast ir daudz grūtāk, nekā tiem veselajiem, kuriem ir zemāka izglītība.

Bet vēl bīstamāka ir sociālā izolētība. Pētījumi atklāj, ka 1/3 daļa no ES cilvēkiem ar invaliditāti nekad nav ceļojuši ārpus savas dzimtās valsts.

Lai mazinātu nabadzību un sociālo apspiestību, 2010. gads visā ES tika pasludināts kā gads par nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanu.

Latvijā pirmais solis pretī mērķim ir sperts. «Esam veicinājuši sabiedrības izpratni par cilvēkiem ar invaliditāti. Vienā gadā ļoti globālas izmaiņas, kuras jutīs katrs indivīds, diemžēl panākt nevar. Ar to ir jārēķinās, tas ir normāli, ka šīs lietas tik ātri neizmainās. Bet gribu uzsvērt, ka nabadzība, tas nav zīmols uz mūžīgiem laikiem. Tas ir periods, kurā meklēt palīdzību, piem., nevalstiskās organizācijās, lai ar šo problēmu tiktu galā,» stāsta Gunta Anča, Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas SUSTENTO valdes priekšsēdētāja, Eiropas gada (2010) labas gribas vēstniece.

Vairojot izpratni par cilvēkiem ar invaliditāti un arī uzslavējot pozitīvos stāstus, SUSTENTO visu gadu aicināja savas dalīborganizācijas un domubiedrus dalīties labās prakses pieredzē.

«Akcijas mērķis — pastāstīt par labajiem piemēriem, kad cilvēki kaut ko dara sabiedrības labā, nevis tikai žēlojas. Šī akcija notiek Eiropas gada ietvaros. Tā kā Latvija tajā piedalās brīvprātīgi, bez papildu finanšu piesaistījumiem, mēs domājām — ko varam darīt kā nevalstiskā organizācija, lai šo gadu atbalstītu,» skaidro Laimdota Svikliņa, Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas SUSTENTO sabiedrisko attiecību vadītāja.

Viņa stāsta, ka līdz šim labās prakses pieredzē dalījušās vairākas organizācijas. No tām, Dagdas invalīdu brālība NEMA, kas dalījusies pieredzē ar vakarēšanu. Tās ir regulāras cilvēku ar invaliditāti, kā arī citu Dagdas iedzīvotāju tikšanās, kurās var parunāties un sniegt cits citam atbalstu. Puzes invalīdu biedrība «Labas pārmaiņas» piesaistīja līdzekļus no dažādiem fondiem, lai atvērtu trenažieru zāli visiem Puzes iedzīvotājiem. Kā arī Jelgavas sieviešu invalīdu organizācija «Zvaigzne», kas iekārtojusi jauku datorklasi, lai ne tikai cilvēki ar invaliditāti, bet arī pārējie var apgūt zināšanas par datoru.

Darba devēji — bez aizspriedumiem
Kaut arī Latvijā nav statistikas datu, kas mērītu, cik uzņēmēju būtu gatavi savos uzņēmumos nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti, gan aptaujātie darba devēji, gan paši cilvēki ar invaliditāti atzīst — darba tirgū situācija sāk mainīties, cik nu tas maz ir iespējams pie tik lieliem vispārējiem bezdarba rādītājiem.

Piemēram, RIMI veikalu tīklā šobrīd strādā apmēram 70 cilvēku ar īpašām vajadzībām (viens, kuram ir 1. grupas invaliditāte, pārējiem — 2. un 3. grupas invaliditāte). «Starp mūsu darbiniekiem ar īpašām vajadzībām ir vairāki, kas uzņēmumā strādā jau piecus vai vairāk gadus. Neskatoties uz to, ka viņiem ir īpašas vajadzības, šie cilvēki ir ļoti labi darbinieki un strādā dažādus darbus — gan par kasieriem, gan preču izvietotājiem, maizes ceptuvju darbiniekiem, arī par veikalu vadītājiem.

Krīze noteikti nav skārusi cilvēku ar īpašām vajadzībām nodarbinātību Rimi veikalos, gluži pretēji — pēdējā gada laikā tieši vairāk esam sākuši domāt, kā radīt šiem cilvēkiem iespējas strādāt,» stāsta Līga Badauķe, «RIMI Latvia» personāla vadītāja. Viņa norāda, ka uzņēmums arvien ir strādājis saskaņā ar augstiem biznesa ētikas principiem un bijis sociāli atbildīgs gan attiecībā uz saviem pircējiem un sabiedrību kopumā, gan pret saviem darbiniekiem. «Mūsuprāt, darba devējiem ir jāsaprot, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām var būt tikpat labi darbinieki. Vienīgais, kas nepieciešams, ir dot viņiem iespēju. Bieži vien centības ziņā šie cilvēki pat pārspēj savus kolēģus, jo darbs ir tas, kas ceļ cilvēka pašvērtību. Protams, plānojot šo kolēģu darbu, ir svarīgi uzlikt viņu spējām piemērotu, sabalansētu slodzi. Turklāt jāiedrošina pieteikties darbam ir arī paši cilvēki ar īpašām vajadzībām — mēs novērojam to, ka viņi ir ļoti nedroši un baidās,» tā L. Badauķe.

Arī Lotte Tisenkopfa, «MADARA cosmetics» valdes priekšsēdētāja novērojusi, ka cilvēki ar invaliditāti izsludinātajām vakancēm nemaz tik aktīvi nepiesakās. «Līdz šim neviens cilvēks ar īpašām vajadzībām pie mums nav vēlējies strādāt. Bet, ja kāds šāds kandidāts būtu un viņš būtu konkurētspējīgs, ar lielāko prieku viņu pieņemtu darbā. Mums galvenais ir pats cilvēks un viņa profesionālās prasmes, nevis slimības diagnoze,» teic L. Tisenkopfa.