Nodaļa — Personība

Stāsts par manu dzīvi. The Story of My Life. 1902
Helena Kellere

No angļu valodas tulkojusi Ilga Briede

Ceturtais turpinājums.

Soļu tuvošanās
Visnozīmīgākā mana mūža diena ir tā diena, kad atbrauca mana skolotāja Anna Sallivana. Esmu izbrīna pārpilna, kad iedomājos par to milzīgo kontrastu starp divām dzīvēm, kas tika savestas kopā šajā dienā. Tas notika 1887. g. 7. martā, trīs mēnešus pirms manas septītās dzimšanas dienas.

Tajā ievērojamajā dienā pēc pusdienas es — mēma, kurla, akla un gaidoša stāvēju uz lieveņa. Pēc manas māmiņas zīmēm, pēc rosīšanās mājās es nojautu, ka jānotiek kaut kam neparastam. Tāpēc arī es iznācu no mājas un apsēdos uz lieveņa, lai gaidītu to «kaut ko» neparasto. Pusdienas saule, laužoties caur sausserža lapotni, sildīja manu, pret debesīm pavērsto, seju. Pirksti gandrīz neapzināti taustīja pazīstamās lapas un ziedus, kas tik tikko vērās pretī saldajam dienvidu pavasarim. Es nezināju, kādu pārsteigumu vai brīnumu gatavo man nākotne. Naids un rūgtums nepārtraukti tirdīja mani, mežonīga ārdīšanās mijās ar milzīgu spēku izsīkumu.

Vai jums ir gadījies atrasties jūrā biezā miglā, kad šķiet, ka šī gandrīz taustāmā biezā migla ieskauj jūs, un lielais kuģis izmisīgā satraukumā, ļoti uzmanīgi iztaustot dzelmi, virzās uz krastu, bet jūs ar satrauktu sirdi gaidāt, kas notiks? Pirms manas apmācības sākuma es biju līdzīga tādam kuģim, tikai bez kompasa, bez lotes un bez jebkādas iespējas uzzināt, cik tālu ir līdz klusajam līcim. «Gaismu! Dodiet man gaismu!» — skanēja mans klusais dvēseles kliedziens.

Un mīlestības gaisma atmirdzēja pār mani tai pašā brīdī.

Es izdzirdēju soļu tuvošanos. Es pastiepu pretī roku, kā domāju, māmiņai. Kāds satvēra to — un mani apkampa tā, kura bija ieradusies, lai atklātu man visu būtisko un, pats galvenais, lai mīlētu mani.

Nākošajā rītā pēc ierašanās mana skolotāja aizveda mani uz savu istabu un iedeva man lelli. To man sūtīja mazuļi no Pērkinsa institūta, apģērbusi to bija Lora Bridžmena. Bet to visu es uzzināju pēc tam. Kad es ar to biju paspēlējusies, mis Sallivana lēnām pa burtam uz manas plaukstas uzrakstīja «l-e-l-l-e». Mani uzreiz ieinteresēja šī pirkstu rotaļa un es centos to atdarināt. Kad man beidzot izdevās pareizi attēlot visus burtus, es biju stāvā sajūsmā no lepnuma un prieka. Tūdaļ pat aizskrējusi pie māmiņas, es pacēlu roku un atkārtoju zīmes, ar kurām apzīmē lelli. Es nesapratu, ka es ar burtiem rakstu vārdu, un pat to, ko tas nozīmē, es vienkārši, kā mērkaķēns, ar pirkstiem veidoju zīmes un liku tām atveidot sajusto. Turpmākajās dienās es tikpat neapzināti iemācījos uzrakstīt daudzus vārdus — cepure, tase, mute, un arī darbības vārdus — apsēsties, piecelties, iet. Bet tikai pēc vairākām nodarbību nedēļām kopā ar savu skolotāju es sapratu, ka katrai lietai pasaulē ir savs vārds.

Reiz, kad es spēlējos ar savu jauno porcelāna lelli, mis Sallivana man uz ceļiem uzlika vēl arī manu lielo lupatu lelli un uzrakstīja l-e-l-l-e, likdama saprast, ka vārds attiecas uz abām lellēm. Kaut kad iepriekš mums sanāca saķeršanās sakarā ar vārdiem «glāze» un «ūdens». Mis Sallivana centās man ieskaidrot, ka «glāze» ir glāze, bet «ūdens» ir ūdens, bet es turpināju šos jēdzienus jaukt. Izmisumā viņa uz laiciņu atmeta mēģinājumus mani vest pie apskaidrības, bet tikai, lai šos mēģinājumus turpinātu pie pirmās izdevības. Man ap ni ka viņas uzstājība un, paķērusi jauno lel li, es nosviedu to uz grīdas. Ar skaudru apmierinājumu es sajutu sev pie kājām tās lauskas. Manam mežonīguma uzliesmojumam nesekoja ne skumjas, ne nožēla. Es nemīlēju šo lelli. Vēl aizvien tumšajā pasaulē, kurā es dzīvoju, pagaidām nemājoja ne sirds jūtas, ne maigums. Es manīju, ka skolotāja saslaucīja manas nelaimīgās lelles atliekas uz kamīna pusi, un izjutu labsajūtu par to, ka manas neērtības iemesls ir novērsts. Viņa atnesa man cepuri, un es sapratu, ka nu iziešu siltajā saules gaismā. Šīs domas, ja par domām var saukt vārdos nenosauktas sajūtas, lika man lēkāt no prieka.

Sausserža smaržas vilinātas, mēs gājām pa taciņu pie akas. Sausserdis vijās ap akas nožogojumu. Kāds tur stāvēja un pumpēja ūdeni. Skolotāja palika manu roku zem ūdens strūklas. Kad aukstā ūdens plūsma iesitās manā plaukstā, viņa uz otras plaukstas izveidoja vārdu «ūdens», vispirms lēni, pēc tam ātri. Es pamiru, mana uzmanība bija kā pienaglota viņas pirkstu kustībām. Pēkšņi es sajutu neskaidru kaut kā sen aizmirsta tēlu... sajūsma par atgriezušos domu. Man pēkšņi atklājās noslēpumainā valodas būtība. Es sapratu, ka «ūdens» — tas ir brīnišķīgais vēsums, kas plūst pa manu plaukstu. Dzīvā pasaule pamodināja manu dvēseli, deva tai gaismu.

Es atgāju no akas, sajutu milzīgu vēlmi mācīties. Visam pasaulē ir savs vārds! Katrs jauns vārds rada jaunu domu! Atpakaļceļā katrā priekšmetā, kuru es aizskāru, šķita, pulsē dzīvība. Tas notika tāpēc, ka es visu redzēju kaut kādā jaunā, tikko iegūtā, redzējumā. Iegājusi savā istabā, atcerējos sasisto lelli. Es uzmanīgi piegāju pie kamīna un salasīju lelles fragmentus. Ļoti centos tos salikt kopā. Manas acis pildījās asarām, jo es sapratu, ko esmu nodarījusi. Pirmo reizi es izjutu nožēlu.

Todien es iemācījos daudz jaunu vārdu. Vairs neatceros, kādus tieši, taču noteikti zinu, ka starp tiem bija «māte», «tēvs», «māsa», «skolotājs»... vārdi, kuri pēkšņi lika pasaulei uzziedēt, kā Ārona zizlis. Vakarā, kad apgūlos gultiņā, grūti būtu bijis atrast pasaulē bērnu, laimīgāku par mani. Es atkal un atkal pārdzīvoju visus priekus, ko šī diena man bija nesusi, un pirmo reizi mūžā sapņoju par jaunas dienas atnākšanu.

Paradīzes koks
Es atceros daudzas 1887. g. vasaras epizo des, kuras sekoja manas dvēseles pēkšņajai atmodai. Es nedarīju neko citu, kā tikai aptaustīju ar rokām un uzzināju vārdus katram no aptaustītajiem priekšmetiem. Un jo vairāk priekšmetu es apzināju, jo vairāk uzzināju nosaukumu un nozīmju, jo pārliecinātāka par sevi es kļuvu, ciešāka kļuva saikne starp mani un apkārtējo pasauli.

Kad pienāca margrietiņu un gundegu ziedēšanas laiks, mis Sallivana paņēma mani aiz rokas un veda pār lauku, kuru fermeri gatavoja sējai, uz Tenesijas upes krastu. Tur, sēžot siltajā zālē, man bija pirmās dabas zinību apguves stundas. Es uzzināju, kā saule un lietus liek izaugt katram kokam, kas ir tīkams acij un kas dod kaut ko noderīgu ēšanai, kā putni vij savas ligzdas un dzīvo, lidodami no vienas vietas uz otru, kā viņi, tāpat kā vāvere, briedis, lauva vai jebkura cita dzīva radība meklē sev pārtiku un pajumti.

Jo vairāk es guvu zināšanas par dažādām lietām, jo vairāk un vairāk es priecājos par pasauli, kurā dzīvoju. Krietni ātrāk pirms es iemācījos skaitīt kopā skaitļus vai raksturot zemeslodes formu, mis Sallivana iemācīja man rast skaistumu meža aromātos, katrā zāles stiebriņā, katrā manas mazās māsiņas rokas apaļumiņā vai bedrītē. Viņa piesaistīja mani dabai un iemācīja sajust, ka esmu līdzīga putniem un puķēm, ka esmu laimīga, tāpat kā tie. Taču apmēram tajā pat laikā es pārdzīvoju ko tādu, kas lika man saprast, ka daba ne vienmēr ir laba.

Kādu reizi mēs ar skolotāju atgriezāmies mājās no ilgas pastaigas.

Rīts bija brīnumains, taču, kad mēs pagriezāmies, lai dotos mājās, kļuva tveicīgi. Divas, trīs reizes mēs apstājāmies zem kokiem, lai atpūstos. Pēdējā mūsu atpūtas vieta bija pie savvaļas ķirša netālu no mājām. Plaši zarotais un ēnainais koks bija kā radīts, lai es tajā ar skolotājas palīdzību uzrāptos un iekārtotos zaru staklē. Kokā bija tik ērti, tik jauki, ka mis Sallivana piedāvāja man tur paēst brokastis. Es apsolījos sēdēt rāmi un mierīgi, kamēr viņa aizies mājās pēc ēdiena.

Pēkšņi ar koku notika kaut kas savāds. Saules siltums, kas sildīja gaisu, pazuda. Es sapratu, ka debesis ir satumsušas, jo karstums, kas man nozīmēja gaismu, pagaisa no apkārtējās visuma telpas. No zemes dvesa savāda smarža. Es zināju, ka tāda smarža rodas pirms negaisa, un neizsakāmas bailes sažņaudza manu sirdi. Sajutos absolūti atgriezta no draugiem un stingrās zemes. Šķita, ka nezināms bezdibenis mani ir aprijis. Es sēdēju klusi, klusi, gaidīju, taču stindzinošas šausmas pārņēma mani. Es gaidīju skolotājas atgriešanos, vairāk par visu pasaulē es gribēju tikt lejā no šī koka.

Iestājās biedējošs klusums, bet pēc tam tūkstošiem koku lapiņu trīsas. Koks nodrebēja, un vēja brāzma, ja vien es nebūtu no visa spēka pieplakusi kokam, būtu mani notriekusi no koka. Koks it kā saspringa un tad sašūpojās. Sīkie zari man apkārt krakšķēdami lūza. Mani pārņēma mežonīga vēlēšanās nolekt no koka, taču bailes neļāva pakustēties. Es savilkos kamoliņā. Laiku pa laikam sajutu spēcīgus tricinājumus: likās, ka kaut kas smags krīt zemē, bet pēc tam kritiena trieciens rāpās atpakaļ pa stumbru līdz pat zaram, uz kura sēdēju. Saspringums bija sasniedzis galējo pakāpi, taču tieši tajā mirklī, kad biju nodomājusi, ka es un koks kritīsim zemē reizē, skolotāja satvēra mani aiz rokas un palīdzēja nokāpt zemē. Es piekļāvos viņai, drebot no jaunās mācības apjausmas, mācības par to, ka «dabas cīņa ar saviem bērniem ir atklāta, un aiz tās maigajiem pieskārieniem bieži vien slēpjas nodevīgas, asas ķetnas».

Daudz laika pagāja, līdz es atkal atļāvos uzkāpt kokā. Tikai domas vien par to pildīja mani ar šausmām. Taču galu galā smaržīgās mimozas pilnbrieda vilinošā saldme pieveica manas bailes.

Skaistā pavasara rītā, kad es viena pati sēdēju vasaras namiņā un lasīju, man pēkšņi uzvēdīja brīnumaina maiga smarža. Es nodrebēju un nevilšus pastiepu uz priekšu rokas. Šķita, ka pavasara dvesma pagājusi man garām. «Kas tas bija?» — es pajautāju un nākamajā mirklī atpazinu mimozas smaržu. Taustoties es aizgāju uz dārza galu, zinādama, ka pie sētas, taciņas līkumā aug mimozas kociņš. Lūk, kur tas! Koks stāvēja, trīsuļodams saules mirgā, ziedu smaguma noliektie zari teju vai skāra garo zāli. Vai jebkad agrāk pasaulē ir bijis kaut kas tik izsmalcināti skaists? Jutīgās lapiņas.

Maigās lapiņas savilkās no visvārākā pieskāriena. Šķita, ka Paradīzes koks kaut kādā dīvainā veidā pārnests uz Zemi. Cauri ziedu klājienam es pievirzījos tuvāk stumbram, mirkli neizlēmīgi pastāvēju, pēc tam uzliku kāju uz zara un pievilkos tuvāk. Turēties pie zariem bija grūti, jo manas plaukstas tos knapi spēja aptvert, bet miza sāpīgi grauzās ādā. Taču mani pārņēma apbrīnojamas izjūtas par to, ka daru kaut ko neparastu un brīnumainu, tāpēc rāpos aizvien augstāk un augstāk, kamēr uzrāpos līdz mazam sēdeklītim, kur varēju apsēsties. To kāds bija uzmeistarojis tik sen, ka tas bija ieaudzis kokā un kļuvis par tā sastāvdaļu. Es sēdēju tur ilgi, ilgi un jutos kā feja uz rožaina mākonīša. Vēlāk es pavadīju daudz laimīgu stundu mana Paradīzes koka zaros, gremdējoties savās melnajās domās un gaišajos sapņos.

Turpinājums nākamajā numurā.