Nodaļa — Intervija
Absolventi
Kristaps Āboliņš
Pirmajā vasaras mēnesī, vairākas mācību iestādes absolvējuši dažāda vecuma cilvēki ar redzes problēmām, kā arī viņu asistenti. Man bija iespēja ar dažiem aprunāties.
Laima strādā SIA «Tukuma slimnīca» par sociālā darba speciālisti un brīvajos brīžos Tukuma rajona Neredzīgo biedrībā. Viņas hobijs ir palīdzēt un atbalstīt cilvēkus ar redzes problēmām. Biedrība piedalās pilsētas rīkotajos pasākumos un atbalsta citu aktivitātes.
Jūnijā Laima neskatoties uz saviem gadiem absolvējusi Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžu (LU PSK). Ieguvusi profesiju Sociālais rehabilitētājs, kas ir 1. Līmeņa augstākā profesionālā studiju programma.
Laima: «Vairs neesmu tik jauna, lai censtos iegūt augstāko izglītību, bet manis vadītās organizācijas biedrs Elvijs beidza Strazdumuižas internātvidusskolu un pēc tās absolvēšanas atnākot uz Neredzīgo biedrību visiem dzirdot skaļi paziņoja, ka mācīsies tālāk. Ja cilvēks ir nolēmis tālāk izglītoties tad viņam ir jāpalīdz.» Elvijam pievienojās arī Uldis. Tika meklēta skola. Elvijam, Uldim un Laimai negāja viegli, jo daudzas augstskolas nebija gatavas uzņemt cilvēkus, kuriem ir redzes problēmas, līdz beidzot pa sliežu ceļiem viņi nonāca līdz Bulduriem, kur ir medicīnas koledža un tanī viņus neatraidīja, bet uzņēma.
Laima: «Tā kā zēni abi divi mācījās un es biju asistents, tad apsēžoties blakām to darīju līdz ar viņiem divu gadu garumā. Tad pieņēmu lēmumu, ka varu iegūt šo izglītību. Jāsaka paldies Tukuma pilsētas domei, kurai bija iespēja projekta ietvaros piešķirt Elvijam un Uldim asistentu.»
Mācības grūtības nesagādāja, jo visi materiāli bija pieejami. Studenti izmantoja digitālos diktofonus, portatīvos datorus, un pasniedzēji neiebilda.
Laima: «Mācījāmies pārrunu un diskusiju veidā, mums bija jauks kolektīvs, kurā neviens nebaidījās no cilvēkiem ar redzes problēmām. Arī pasniedzēji bija pretimnākoši un saprotoši.»
Laima: «Mācījos ar domu, ka aizejot pensijā biedrībā varēšu palīdzēt cilvēkiem ar redzes problēmām. Domas un sajūtas man ir vislabākās un uzskatu, ka cilvēkiem nevajag kautrēties no veselības problēmām, ja tas runā skaļi un prasa tad atbalsts no sabiedrības tiek rasts un sniegts, jo kopā daudz ko mēs varam paveikt.»
Zanei ir 2. grupas redzes invaliditāte un par spīti tam viņa ir beigusi Rīgas 84. vidusskolu. Pēc tās absolvēšanas mācības turpināja Rīgas 1. pārtikas rūpniecības skolā, kā arī Strazdumuižas internātvidusskolā. Progresējot acu kaitei meitenei bija sajūta, ka vairs nekur nevarēs mācīties un dzīve apstājusies. Apmeklējot rehabilitācijas kursus LNB Rīgas pilsētas organizācijā Zane uzzināja par ekrānpalielinošo datorprogrammu «ZoomText», kura pavēra logu uz pasauli un deva iespēju tālākai dzīvei.
Šobrīd viņa ir pabeigusi LU PSK, profesijā Sociālais rehabilitētājs, kas ir 1. līmeņa augstākā profesionālā studiju programma. Mācīties meiteni iedvesmoja atziņa, ka ir dažādas palīgierīces un cilvēks ar pilnīgu vai daļēju redzes zudumu var mācīties. Viņa uzzināja par Sociālā rehabilitētāja profesiju, kas piemērota cilvēkiem ar redzes problēmām. Bija vēlme iestāties Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā «Attīstība», bet dēļ augstajām mācību maksām tas netika izdarīts. Kāda no LNB darbiniecēm, kura pati ir mācījusies Bulduru koledžā ieteica topošajai studentei turp aizbraugt. Tur Zane tika uzņemta un sev par pārsteigumu uzzināja, ka šinī mācību iestādē ir iestājušies divi cilvēki ar redzes problēmām, kas viņu vēl vairāk iedrošināja uzsākt mācības. Jaunā studente saprata, ka nebūs viena un mācību procesā darbojoties roku rokā ar pārējiem tiks galā.
Mācoties pasniedzēji un kursa biedri bija atsaucīgi un izpalīdzīgi. Lielas problēmas sagādāja apjomīgā mācību literatūra, kura bija jālasa diezgan daudz un cilvēkam ar redzes problēmām to ir grūti izdarīt. Pildot mājās uzdoto pie palielinošās ekrānlupas mācību laiks ir ierobežots. Citi kursa biedri to dara braucot uz skolu, no skolas, starpbrīžos, savukārt Zanei tas nebija tik vienkārši. Absolvente vislabprātāk vēlētos strādāt darbā, kur varētu palīdzēt cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Strādājot praksē SIA «LNB Rehabilitācijas centrs» tika gūta pārliecība, ka šī profesija ir tas, kas viņai padodas un patīk.
Guntaram ir 2. grupas redzes invaliditāte kopš bērnības un šogad viņš beidz Sociālās integrācijas valsts aģentūru Koledžu (SIVA) Izglītības programmā Mārketings un tirdzniecība. Beidzot skolu tika iegūta kvalifikācija: Mārketinga un tirdzniecības speciālists, kā arī diploms par pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību, 4. kvalifi kācijas līmeni.
Pēc Strazdumuižas internātvidusskolas absolvēšanas puisis nebija nolēmis, ko vēlētos tālāk darīt. Interesanta likās tirdzniecības un mārketinga nozare, jo viņam šī lieta bija sveša, tādēļ Guntars nolēma mācīties šo profesiju un iepazīstot to tuvāk viņš saprata, ka tā ir lieta, kas viņam interesē.
Mācību procesā grūtības sagādāja izdalītie materiāli, kuri tika doti sīkā drukā un jaunajam studentam, tie bija neizlasāmi. Jāsaka liels paldies pasniedzējiem par sapratni, jo laika gaitā sastrādājoties vajadzīgā informācija tika palielināta tā lai varētu to patstāvīgi izlasīt. Sākot mācīties skolā nebija neviena datora ar ekrānpalielinošo datorprogrammu «ZoomText», kad to iepirka, tad katrā auditorijā, bija tikai viens dators, kurš bija aprīkots ar programmu.
Tuvākajā nākotnē Guntars cer atrast darbu savā specialitātē. Tā kā jaunietis sliktās redzes dēļ nevar nokārtot autovadītāja tiesības darbu atrast būs grūtāk. Ja kādreiz nākotnē šāda iespēja rastos tad viņš strādātu, kā aģents, piegādājot preces klientiem.
Guntars: «Mārketinga un tirdzniecības spektrs ir plašs. Var strādāt ofi sā, sastādīt Mārketinga plānu, plānot tā izdevumus, kāds ir budžets un cik daudz līdzekļu nepieciešams noteiktai to virzīšanai tirgū. Kādas un kurā mēnesī ir televīzijas izmaksas, reklāmas laikrakstos, degustācijas. Ja piedalās izstādēs tad cik tiks iztērēti līdzekļi, tas viss ir sīki un smalki jāizplāno. Tālāk jāveic analīze, lai zinātu, kādi ieguvumi ir tur piedaloties. Ja tie nav tik lieli cik nepieciešams, lai varētu iegūt šo klientu loku, nav izdevušies, tad, kā būtu jāstrādā, lai sasniegtu konkrēto rezultātu. Plāns ir viens, bet tas pamazām apaug, jo viss jau nebūs, kā ir saplānots tāpat jau, kaut kas mainīsies.»
Jaunietis bija pirmais nopietnais kandidāts, kurš startēja koledžā ar lielām redzes problēmām, jo līdz tam tur mācījās cilvēki ar daudz maz normālu redzi, kam nav nepieciešami dažādi tehniskie palīglīdzekļi.
Guntars: «Mācību iestādēm vajadzētu izprast, kā ir jāstrādā ar cilvēkiem, kuriem nepieciešamas dažādas tehniskas palīgierīces, lai tie varētu pilnvērtīgi mācīties. Skolām būtu jāmācās sastrādāties ar šiem studentiem, savukārt studentiem jāmācās tikt galā ar tiem apstākļiem, kādi ir dotajā situācijā.»
Elvijam ir 1. grupas redzes invaliditāte kopš bērnības. Pēc Strazdumuižas internātvidusskolas absolvēšanas viņš nolēma mācīties tālāk un iestājās LU PSK, kuru šogad pabeidza iegūstot profesiju, Sociālais rehabilitētājs, kas ir 1. līmeņa augstākā profesionālā studiju programma. Puisis šobrīd mācās par masieri salonā «Elisanda» Rīgā, pēc speciālas apmācību programmas.
Elvijs: «Pēc vidusskolas beigšanas negribēju sēdēt mājās vēlējos turpināt mācīties.»
Mācību process grūtības nesagādāja, jo tika lietots diktofons un portatīvais dators. Vajadzīgos materiālus ieskanēja datorā, lai tos pēc tam varētu lasīt ar ekrānlasošo datorprogrammu «Jaws». Savas iegūtās zināšanas jauneklis plāno izmantot tad, kad būs beidzis masiera kursus un varēs strādāt šinī profesijā. Elvijs «Rosmes» lasītājiem novēl: «Esiet droši, nebaidieties, nesēdiet četrās sienās, bet darbojieties!»
Uldim ir 1. grupas redzes invaliditāte. Viņš sešus gadus neredz un spēju redzēt zaudējis traumas rezultāta. Šobrīd beidzis LU PSK, profesijā Sociālais rehabilitētājs, kas ir 1. Līmeņa augstākā profesionālā studiju programma. Zaudējot redzi profesija Plaša profila traktorists, autovadītājs, automehāniķis vairs nederēja un tādēļ nācās domāt, ko darīt tālāk.
Mācības grūtības nesagādāja pateicoties modernajām tehnoloģijām. Galvassāpes radīja tas, ka trūkst speciālā mācību literatūra ko neredzīgs cilvēks varētu patstāvīgi izlasīt. Savas iegūtās zināšanas absolvents domā izmantot strādājot par Sociālo rehabilitētāju un palīdzēt tādiem pašiem bēdu brāļiem, kā viņš.
Uldis vēlas pateikt lielu paldies saviem kursa biedriem un biedrenēm, kas nekad neatteica palīdzību, ja bija radušās kādas grūtības, kā arī uzslavēt LU PSK, kurā ir pretimnākoši un pozitīvi noskaņoti pasniedzēji un administrācija.
Nākotnē absolvents domā iestāties Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā «Attīstība» iegūt 2. līmeņa profesionālo augstāko izglītību programmā «Sociālais darbs». Ir doma pēc tam studijas turpināt Profesionālā bakalaura programmā «Sociālais darbs».
Uldis žurnāla neredzīgajiem un vājredzīgajiem lasītājiem novēl: «Nebaidīties un iet mācīties. Tas viss ir iespējams un izdarāms.»