Nodaļa — Personība
Stāsts par manu dzīvi. The Story of My Life. 1902
Helena Kellere
No angļu valodas tulkojusi Ilga Briede
Otrais turpinājums.
Es neatceros, kas notika pirmajos manas slimības gados. Zinu tikai to, ka es parasti vai nu sēdēju mātei klēpī vai arī staigāju līdzi, ieķērusies viņas kleitā, jo tai taču bija jāveic mājas solis. Manas rokas sajuta katru priekšmetu, katru kustību, un tā es iemācījos saprast daudzas lietas. Drīz vien es sāku izjust nepieciešamību pēc saskarsmes ar citiem un sāku sazināties ar zīmēm. Galvas pagrozīšana nozīmēja «Nē», bet galvas palocīšana — «Jā», pavilkšana nozīmēja «Nāc», pagrūšana — «Ej». Ja es gribēju maizi, tad atdarināju maizes griešanu un šķēles noziešanu ar sviestu, ja vēlējos, lai māte pusdienām pagatavo saldējumu, tad atdarināju saldētavas darbošanos un nodrebinājos kā salstot. Arī mamma ar labiem panākumiem veidoja man saprotamas zīmes un tādejādi es sapratu aizvien vairāk. Es vienmēr sapratu, ka māte vēlas, lai es viņai kaut ko atnesu, un devos turp, kur viņa norādīja.
Patiešām, esmu pateicīga viņai par to lielo mīlestību un sirds gudrību, kas tik ļoti palīdzēja manā garajā naktī.
Es daudz sapratu to, kas notiek ap mani. Piecu gadu vecumā es iemācījos salocīt un nolikt plauktā savu veļu, kad tā tika atnesta no veļas mazgātavas. Starp citu, es pēc apģērba labi sapratu, ka mana tante un māte grasās iziet, un noteikti prasījos viņām līdzi. Kad mājās bija viesi, man ļāva būt kopā ar viņiem. Kādu dienu atnāca daži kungi, un es, pēc parādes durvju vēršanas un citām skaņām, sapratu, ka viņi ir ieradušies. Man pēkšņi ienāca prātā doma par pārģērbšanos, un es, pirms mani kāds nebija apturējis, skrēju augšā pa kāpnēm, lai šo domu īstenotu. Stāvot spoguļa priekšā, tāpat, kā biju manījusi to darām citus, es ieziedu savus matus ar matu eļļu un kārtīgi nopūderēju seju. Pēc tam uz galvas uzspraudu plīvuru tā, lai tas aizklātu manu seju un ieloces kristu pār pleciem, sasēju dīvainu murskuli ap tievo vidukli un, tā apģērbusies, devos lejā palīdzēt izklaidēt viesus.
Es neatceros, kad pirmo reizi sapratu, ka atšķiros no pārējiem cilvēkiem; taču es zinu, ka tas notika pirms man tika pieaicināta skolotāja. Es pamanīju to, ka ne mana mamma, ne mani draugi neizmanto zīmju valodu, kā to darīju es, lai sazinātos, ja viņi ko gribēja darīt, tad nerādīja ar zīmēm, bet kustināja muti. Reizēm es nostājos starp diviem runājošiem cilvēkiem, pieskāros viņu lūpām, bet neko nesapratu un biju ļoti apbēdināta. Es šķobīju un grozīju savas lūpas, izmisīgi žestikulēju, taču man nekas nesanāca. Reizēm tas mani tā saniknoja, ka es kliedzu un spārdījos līdz spēku izsīkumam. Man šķiet, es sapratu, ka esmu nepaklausīga, jo es jutu, ka sapinu Ellu, manu auklīti, un, kad manas dusmu lēkmes bija beigušās, es to gauži nožēloju. Tomēr tas man netraucēja atkal būt nepaklausīgai, kad nevarēju dabūt to, ko vēlējos.
Tajā laikā maza melnādaina meitenīte Marta Vašingtone, mūsu pavāres meita, un vecā seteru kucīte Skaistule bija manas pastāvīgās kompanjones. Marta saprata manu zīmju valodu, un man nebija grūti visu izdarīt tā, kā vēlējos es. Man patika, ka es valdu pār viņu, viņa pilnīgi pakļāvās manai tirānijai, un starp mums neizcēlās pilnīgi nekādas sadursmes. Es biju spēcīga, aktīva, un arī sekas man bija vienaldzīgas. Es labi apzinājos savas prāta spējas, man vienmēr bija savs ceļš, pat ja man nācās par to cīnīties ar zobiem un nagiem.
Daudz laika mēs pavadījām virtuvē, veļot mīklas bumbas, palīdzot gatavot saldējumu, maļot kafiju, strīdoties par kēksu un barojot vistas un tītarus, kas kašņājās turpat pie virtuves lieveņa. Daudzi putni bija tā piejaucēti, ka ēda man no rokas un ļāva tos aptaustīt. Viens liels tītars kādu dienu man izkampa no rokām tomātu un aizbēga ar to. Iedvesmojušās no dižā Meistara Tītara, mēs stiepām prom no virtuves kēksu, kuru ķēkša bija nolikusi atdzesēties, un visu apēdām. Pēc tam es biju pavisam slima un mani mocīja jautājums: ja nu arī tītaru piemeklēja tāda pati atmaksa? Vistām patīk slēpt savas dējamās ligzdas savrupās vietās un, bija milzīgs prieks atrast olas garajā zālē. Man ļoti gribējās pašai atrast olas, un Marta to bez teikšanas saprata. Kad mums labi paveicās, es nekad neļāvu viņai nest olas, likdama saprast, ka viņa varētu paklupt un tās sasist.
Manu un Martas interesi piesaistīja gan graudu klēts, gan zirgu stallis, gan kūts, kur slaucējas slauca govis. Slaucējas ļāva man turēt rokas uz govju mugurām, kamēr viņas tās slauca.
Sajūsmas pilns bija Ziemassvētku laiks. Protams, es nezināju, ka tā bija visur, bet es tīksminājos par burvīgajām smaržām, kas pildīja māju, par gardajiem kumosiņiem, ar kuriem mēs ar Martu Vašingtoni tikām lutinātas, lai tikai mūs padarītu rāmas. Pieaugušie ļāva mums malt garšvielas, paķert pa rozīnei, un nolaizīt karotes ar kurām maisīti dažādi saldi našķi. Es piekarināju savus darinājumus, bet tikai tāpēc, ka citi tā darīja. Es neatceros, ka pati ceremonija mani būtu interesējusi, ziņkārība nelika man celties vēl pirms rīta gaismas un meklēt man paredzētās dāvanas.
Marta bija tāda pat draiskule kā es. Kādā karstā jūlija pēcpusdienā divi mazi bērni tika apsēdināti verandā. Viens bērns bija melns kā melnkoks ar sīkām matu sprodziņām, kas bija sasietas ar krāsainām aukliņām. Otrs bērns bija ar garām gaiši zeltainām cirtām. Vienam bērnam bija seši gadi, otrs bija gadus divus vai trīs vecāks. Jaunākais — aklais bērns biju es, otrs bērns bija Marta Vašingtone. Mēs nodarbojāmies ar papīra leļļu izgriešanu, taču šī nodarbošanās mūs ātri vien nogurdināja, un, kad mēs bijām sagriezušas visus striķīšus un nogriezušas visas mums sasniedzamās sausserža lapas, mans skatiens pievērsās Martas matu aukliņām. Sākumā viņa nepiekrita, tomēr vēlāk piekāpās. Domādama, ka griešana notiks pēc kārtas, ka spēle būs pēc noteikumiem, viņa paķēra šķēres un nošņikāja vienu no manām cirtām un, droši vien, turpinātu tādā pašā garā, ja vien neiejauktos mana māmiņa.
Skaistule, mūsu seteru kucīte, bija otrā mana kompanjone. Viņa bija veca un slinka, un tā vietā, lai dauzītos ar mani, viņa labāk izvēlējās gulēt blakus kamīnam. Es neatlaidīgi centos viņai iemācīt manu zīmju valodu, taču viņa bija laiska un neuzmanīga. Reizēm viņa gan it kā aizrautīgi sāka kaut ko ieinteresēti darīt lietas labā, taču tad atkal pēkšņi kļuva pilnīgi mežonīga, tāda, kādi kļūst suņi, kad ierauga putnu, un tad pret zīmju valodas mācīšanos viņa bija pilnīgi vienaldzīga. Skaidrs, ka es nesapratu, kāpēc Skaistule rīkojas tā, taču to gan es sapratu, ka viņa nerīkojas tā, kā vēlos es. Tas mani sarūgtināja, un nodarbība vienmēr beidzās kā vienpusējs boksa mačs. Skaistule piecēlās, slinki izkustējās no vietas, izdvesa pāris iznīcinošas nopūtas, pārvietojās uz otru kamīna pusi un atkal apgūlās, bet es, nogurdināta un vīlusies, devos uzmeklēt Martu.
To agrīno gadu notikumi manā atmiņā palikuši kā saraustītas, taču spilgtas epizodes. Tie deva jēgu manas dzīves klusajai bezmērķībai.
Reiz es aplēju ar ūdeni savu priekšautiņu un izklāju to viesistabā kamīna priekšā, lai izžāvētu. Priekšauts nežuva tik ātri, kā man gribējās, un es, piegājusi tuvāk, uzliku to uz kvēlojošajām oglēm. Uguns uzšāvās un vienā acumirklī apņēma mani. Apģērbs aizdegās, un es izmisīgi iekliedzos, trokšņa satraukta palīgā atskrēja mana vecā auklīte Vainija. Uzmetusi man virsū segu, viņa mani gandrīz nosmacēja, taču uguni apdzēsa prasmīgi. Tiku cauri, varētu teikt, ar vieglām izbailēm.
Aptuveni tajā pat laikā es apguvu atslēgu lietošanas prasmi. Kādu rītu es ieslēdzu māmiņu pieliekamajā, kur viņa bija spiesta pavadīt trīs stundas, jo kalpotāji atradās mājās viņā galā. Viņa dauzīja pa durvīm, bet es sēdēju otrpus durvīm uz trepītēm un smējos, sajūtot, kā satricinās durvis pēc katra māmiņas sitiena pa tām. Šis visnejaukākais mans nedarbs pārliecināja vecākus par to, ka mani pēc iespējas ātrāk jāsāk mācīt. Kad pie manis ieradās skolotāja Enna Salivana, es, izmantojot pirmo iespēju, pacentos ieslēgt istabā arī viņu. Es devos augšā, lai aiznestu skolotājai kaut ko, ko, kā māte teica, skolotājai vajagot, taču to atdevusi, es tūdaļ pat izgāju ārā no istabas, aizcirtu durvis un pieslēdzu tās, bet atslēgu paslēpu hallē zem drēbju pakaramā. Tēvam nācās rāpties pa trepēm un dabūt laukā mis Salivani pa logu, man par milzīgu sajūsmu. Atslēgu es atdevu pēc dažiem mēnešiem.
Kad man palika pieci gadi, mēs no mazā, mežvīniem apaugušā namiņa pārcēlāmies uz lielo jauno māju. Ģimenē bijām tēvs, māte, divi vecākie pusbrāļi un jaunākā māsiņa Mildreda. Visagrīnākās atmiņas par tēvu saistās ar brīdi, kad es, ejot pie viņa cauri papīru lēveņiem, sastopu viņu raugāmies lielā papīra lapā, kuru viņš nezin kāpēc tura rokās. Es nesapratu, es pat centos atdarināt viņa darbības — uzvilku brilles, cerot, ka tās man palīdzēs atrisināt mīklu. Tomēr daudzu gadu garumā šī mīkla man tā arī palika neatrisināta. Vēlāk es uzzināju, kas ir avīzes un to, ka mans tēvs izdeva vienu no tām.
Mans tēvs bija neparasti mīlošs un augstsirdīgs cilvēks, kurš bija ļoti uzticīgs ģimenei. Viņš ļoti reti mūs atstāja, devās projām no mājām tikai medību sezonas laikā. Kā man vēlāk stāstīja, viņš bija brīnišķīgs mednieks, labi pazīstams kā prasmīgs šāvējs. Viņš bija arī viesmīlīgs namatēvs, jāsaka pat, ka pārlieku viesmīlīgs, jo ļoti reti ieradās mājās, neatvedot kādu viesi. Viņa īpašais lepnums bija milzīgais dārzs, viņš tur audzēja mūsu pusei pārsteidzoši labus arbūzus un zemenes. Man viņš vienmēr nesa pirmās ienākušās vīnogas un skaistākās ogas. Es atceros, ka mani aizkustināja viņa rūpes, kad viņš mani veda no koka pie koka, no viena vīnogulāja pie cita, un arī viņa prieks par to, ka mani kaut kas iepriecināja.
Viņš bija arī brīnišķīgs stāstnieks, un pēc tam, kad es apguvu mēmo valodu, neveikli zīmēja man zīmes uz plaukstas, tā stāstot visas asprātīgākās anekdotes, pie kam visvairāk viņu sajūsmināja tas, ka es tās prasmīgi pratu vēlāk pielietot. Es atrados Ziemeļos, baudīju pēdējās brīnišķīgās 1896. gada vasaras dienas, kad pienāca ziņa, ka viņš ir miris. Slimība nebija ilga, viņš cieta retas, bet ļoti stipras sāpes, un viss bija galā. Tas bija mans pirmais smagais zaudējums, mana pirmā personīgā saskarsme ar nāvi.
Kā man rakstīt par māmiņu? Viņa bija man tik tuva, ka runāt par to šķiet nedelikāti.
Ilgu laiku savu mazo māsiņu es uzskatīju par laupītāju. Es sapratu, ka vairs neesmu vienīgais gaismas stariņš manas mātes lodziņā, un tas pildīja mani ar milzīgu greizsirdību. Mildreda pastāvīgi sēdēja mētei klēpī, kur biju paradusi sēdēt arī es, viņa piesavinājās visas mātes rūpes un laiku. Reiz notika kas tāds, kas greizsirdībai pievienoja vēl arī aizvainojumu.
Toreiz man bija ļoti mīļa nobružāta lelle Nensija. Diemžēl, viņa bija bezpalīdzīga manu biežo dusmu uzliesmojumu un karstās pieķeršanās upuris, kā dēļ viņas izskats dabūja ciest vēl vairāk. Man bija arī citas lelles, tādas, kuras prata runāt, raudāt, aizvērt un atvērt acis, taču nevienu citu es nemīlēju tik ļoti, cik Nensiju. Viņai bija savs šūpulītis, un es bieži vien stundām viņu tajā šūpoju. Es greizsirdīgi sargāju savu lelli un tās šūpulīti, taču vienreiz atradu savu mazo māsiņu mierīgi guļam manas lelles šūpulī. Šāda nekaunība no tās būtnes puses, ar kuru mani pagaidām vēl nesaistīja nekādas mīlestības saites, manī radīja sašutumu un es niknumā apgāzu šūpulīti. Bērns varēja krist un būt pagalam, taču māmiņa paspēja saķert viņu.
Tā mēdz būt tad, kad brienam pa vientulības ieleju, gandrīz nenojaušot par maigo pieķeršanās saikni, kura veidojas no mīļiem vārdiem, aizkustinošas rīcības un draudzīgas saskarsmes. Vēlāk, kad atgriezos tajā cilvēces mantojuma klēpī, kurš arī man piederēja pēc likuma, mana un Mildredas sirds atrada viena otru. Tad mēs bijām priecīgas iet roku rokā, lai kur arī nevestu mūs kaprīzes, lai arī viņa nesaprata manu žestu valodu, bet es viņas bērna vāvuļošanu.
Turpinājums nākamajā numurā.
