Nodaļa — Nekrologi
Arnoldam Skridem mūžībā aizejot
Pagājušā gada 22. decembrī pēc smagas slimības miris Arnolds Reinholds Skride.
Kurš gan Strazdumuižā nezina Arnolda Skrides vārdu? Jau no 1960. Gada ar pārtraukumiem viņš darbojies mūsu klubā ar kori. Vadīt neredzīgo kori nav nekāda joka lieta, tas bija nopietns pārbaudījums gan diriģenta spēkam, gan dziedātājiem. Bija jāpaiet kādam laikam, līdz diriģents sāka izprast un pielāgoties neredzīgajiem dziedātājiem, kamēr izstrādāja tikai šim korim raksturīgo darba stilu. Kad diriģents un koristi bija viens otru pieņēmuši un izpratuši, sākās pilnvērtīga un ražena darbība. Par to liecina kaut vai tas, ka korī tajā laikā dziedāja 60, pat līdz 70 dziedātāju. 1968. gadā ar diriģenta ierosmi konkursa kārtībā koris ieguva nosaukumu «Jolanta», bet 1969. gadā «Jolantai» piešķīra Tautas kora nosaukumu. Par diriģenta uzdrošināšanos un dziedātāju smago un neatlaidīgo darbu liecina spēja iestudēt tādus lielus darbus kā A. Jurjāna kantāte «Tēvijai», P. Barisona kantāte «Brīnumzeme», J. Ivanova simfoniskā poēma «Atlantīda» un daudzi citi.
Par varēšanu liecināja arī dalība trijos dziesmu svētkos. Un kur nu vēl daudzie izbraukumu koncerti gan Rīgā, gan Tartu, Viļņā, Krasnojarskā, Maskavā, Tbilisi, Mahačkalā, Dušambē un citur. Arnolds bija visu šo koncertu režisors, organizators, kā mēs tagad sakām — menedžeris. Arnoldam bija dabas dots organizatora talants. Liels paldies viņam par uzdrošināšanos, par ticību dziedātāju spējām un varēšanai, iestudējot lielos simfoniskos darbus, jubilejas reizēs aicinot palīgā simfonisko orķestri un solistus: Veru Ļihoņinu, Kuprianu Drozdu, Māru Skridi, Albertu Ūsānu un citus.
2010. gadā koris iesāka savu 127. sezonu, 1. decembrī maestro pēdējo reizi stājās kora priekšā un diriģēja pansionāta «Jugla» zālē.
Tu aizej balts, sniegos baltos,
Uz kokiem baltas ēnas krīt,
Un vēji klusinātos altos
Saka: «Sveika, pasaulīt!»
NEKROLOGI
Cik skumji dienas sadilst,
Ziemas saule aiz galotnēm slīgst,
Tavi baltie, dziesmās vītie gadi
Nu satinas kā bērza tāss.
Alojas pagasta «Bitenieku» mājas igaunis Jānis Reinfelds saņēma no valsts par dienēšanu Latvijas bataljonos. Par sievu viņš apņēma pierobežas meiteni Elizabeti. Viņu ģimenē piedzima 4 bērni: Augusts, kurš šai saulē nodzīvoja vienu gadiņu, Zenta — šai saulē 27 gadus, Jānis un 1927. gada 15. aprīlī — pastarītis Arnolds. Māte bija no ļoti muzikālas ģimenes, dziedāja gan igauņu, gan latviešu tautasdziesmas. Laikam jau no māmuļas Arnolds mantoja muzikalitāti. Jānis iemācījās spēlēt vijoli, mazais Arnolds klausījās brālī un iemīlēja vijoles spēli uz mūžu. Tieši Jānis mazajam brālim uzdāvināja pirmo vijoli. Arnolds izrādījās neparasti apdāvināts skolnieks. Pabeidzis pamatskolu, jaunietis devās uz Rīgu pie brāļa un iestājās Olava komercskolā. Jānim kaimiņos dzīvoja gleznotājs Ārijs Skride ar sievu Vilmu, kuru visi sauca par Viju. Ļoti inteliģenta ģimene, Vija zināja 5 valodas, bija ieguvusi ļoti labu izglītību.
Šī bija liktenīgi laimīga sastapšanās, Arnolda personību, viņa garīgo pasauli veidoja tieši Ārijs un Vija Skrides. Šajā ;ģimenē valdīja sapratne, savstarpēja cieņa, mīlestība... mīlestība uz dabu, darbu, mākslu, mūziku. Tika likti pamati visai turpmākajai radošajai darbībai. Šie cilvēki iepazīstināja Arnoldu ar mūzikas un mākslas pasauli. Vijas rosināts, Arnolds pirmo reizi aizgāja uz Operas teātri, kur noskatījās baletu «Parīzes Dievmātes katedrāle», diriģēja Leonīds Vīgners. Šis pirmais Operas teātra apmeklējums atstāja ļoti skaistas un dziļas atmiņas uz visu mūžu.
Jānis un Arnolds daudz muzicēja mājās kopā ar Viju. Lai pilnveidotu savu vijoļspēli, Arnolds iestājās Tautas konservatorijā, vijoles klasē. Vajadzēja apgūt arī klavierspēli, te atkal neatsveramu ieguldījumu un atbalstu sniedza Vija Skride. Skaistu, vērtīgu un mūzikas piepildītu laiku Arnolds pavadīja šajā ģimenē, viņš jutās tur kā dēls. Kad Vija saslima, visas rūpes par ģimenes sadzīvi, ikdienas darbiem uzņēmās Arnolds. Smagos darbus strādādams, sabeidza rokas, nācās atteikties no sapņa par vijoļspēli.
Vēl par kādiem cilvēkiem, kas atstāja ļoti lielu iespaidu uz Arnoldu. 50-to gadu sākumā Rīgā viesojās Gustavs Ernesakss ar savu vīru kori. Arnolds apmeklēja gandrīz visus koncertus. Pēc šiem vieskoncertiem nobrieda doma — nu jau viņš zināja, ka būs diriģents. Jaunietis iestājās mūzikas skolā, kordiriģentu klasē. Un atkal tika saņemts liels atbalsts no Skridu ģimenes. Visas grūtības dzīvē Arnolds pārvarēja nekurnēdams, viņa dzīvē galvenais bija mūzika. Aiz pateicības, aiz cieņas un mīlestības par sniegto atbalstu Arnolds pieņēma Skrides uzvārdu, lai tas no Latvijas kultūras vēstures neizzustu.
Arnoldam Skridem bija tā laime, kas ne visiem mums dzīvē gadās — visu mūžu nodarboties ar to, kas sirdij bija mīļš. Kopā ar dzīvesbiedri Līgu izaudzināja un mūzikā ievirzīja savas 3 meitiņas. Meitas ir tās, kas turpinās realizēt tēva sapņus.
Savā mūžā mūsu dārgais aizgājējs ir dibinājis vairākus korus, ar vairākiem koriem strādājis, piedalījies ar tiem dažādos muzikālos pasākumos. Viņš spēja saskatīt jaunos talantus. Viens no viņa vislielākajiem nopelniem ir meitas: vijolniece Baiba Skride, kurai uzdāvināja Stradivari vijoli, starptautiski atzītā altiste Linda Skride un pianiste Lauma Skride. Viņas visas ir ieguvušas pasaules slavu. Žurnāliste Biruta Eglīte raksta, ka, ja Arnolds Skride savā mūžā būtu vadījis tikai kori «Jolanta», tad ar to vien viņš būtu iegājis koru vēsturē.
Īsi pirms nāves sāka piepildīties maestro Skrides mūža sapnis — izveidot neredzīgo profesionālo kori.
Tev aizdedzinām sveci,
Nakts vēji to nenopūtīs!
Ar gaišu kvēli krūtīs
Tu gāji, dziesmu dziedot.
Nu Tavu slavu teicot,
Tev aizdedzinām sveci,
Nakts vēji to nenopūtīs.
Atvadīšanās no A. Skrides notika pagājušā gada 30. decembrī Latviešu Biedrības nama Zelta zālē. Arnolds Skride tika kremēts, un urna ar pelniem tika guldīta Rīgas Pirmajos Meža kapos.
