Nodaļa — Līdzcilvēki

Līdzcilvēki palīdz ieraudzīt pasauli
Anna Rancāne
«Sestdiena»

Caur skolas biedrenes Agneses acīm
Dmitrijs redz pasauli

«Es jau varu pats,» Dmitrijs pasmaida. Tomēr, ejot pa Daugavpils Mūzikas vidusskolas garo gaiteni, viņa roka neviļus nolaižas uz Agneses pleca. Tā viņi bieži iet abi kopā, jautri čalodami un sasmaidīdamies. Kaut arī Dmitrijs Gavrilovs kopš dzimšanas ir neredzīgs, acu gaismas trūkums talantīgajam jaunietim nav licis ierauties sevī un noslēgties no pasaules, jo, kā atzīst viņš pats, apkārt ir daudz labu, atsaucīgu cilvēku, vispirms jau kaimiņu meitene Agnese, kas palīdz Dmitrijam īstenot sapni par muzikālo izglītību. Daugavpils novada Mūzikas vidusskolas 2. Kursa audzēkne topošā pianiste Agnese Birkmane ir viena no astoņiem Daugavpils un Ilūkstes novada iedzīvotājiem, kuri šogad saņēma Labās zvaigznes balvu par palīdzību līdzcilvēkiem. Par to gan Agnese mulst. «Neuzskatu, ka es būtu izdarījusi kaut ko īpašu, taču jūtu gandarījumu, ka varu kādam palīdzēt.»

Netīk lūgt palīdzību
Daugavpils novada Dubnas pagasta jaunieši Agnese un Dmitrijs dzīvo viens otram kaimiņos, taču tuvāk iepazinušies tikai tad, kad abiem kļuvis kopīgs ceļš uz Daugavpils Mūzikas vidusskolu, kur Agnese iestājās uzreiz pēc Špoģu vidusskolas beigšanas. Dmitrijam ceļš uz profesionālo mūzikas izglītību bija garāks, viņš mācījās Strazdumuižas internātskolā bērniem ar redzes traucējumiem, iemācījās spēlēt ģitāru, spēlēja diskotēkās apkārtnes kultūras namos, sacerēja savas dziesmas un, tikai šogad, mammas iedrošināts, sāka mācības vokālās mūzikas klasē. Dmitrijs smaidot atzīstas, ka līdz pēdējam brīdim esot klusībā cerējis, ka viņu tomēr neuzņems, jo pārņēmušas bailes, kā viens pats tiks galā svešā, nepazīstamā pilsētā. Tikai tad viņš uzzināja, ka skolā mācās arī kaimiņu meitene Agnese.

«Agnesi pirms tam es tā attāli pazinu, parasti tikai sveicinājāmies, bet tā tuvu nebijām pazīstami. Te skolā kaut kā satuvinājāmies. Iznāca, ka pat mūsu istabiņas kopmītnēs ir viena otrai pretī. Es pat neatceros, kā tas notika, vai viņa man piedāvāja palīdzēt vai es viņai palūdzu,» saka Dmitrijs. Viņš atzīstas, ka parasti neesot patīkami kādam lūgt palīdzību, taču Agnese to dara neuzkrītoši un smalkjūtīgi.

«Es jau mēģinu pats visu darīt, taču, kad vajag, tad lūdzu Agneses palīdzību, un viņa nekad man neatsaka. Kopā braucam mājās, ejam uz veikalu, uz bankomātu izņemt naudu. Es viņai uzticos.» Jautāts, kādu viņš iedomājas Agnesi, Dmitrijs pasmaida. «Zinu, ka viņai ir gari mati, diezgan slaida, pagara auguma, skaista meitene.»

Nežēlo, bet iedrošina
Agnese savukārt atzīstas, ka sākumā viņa esot baidījusies, ka Dmitrijs jutīsies aizskarts par palīdzības piedāvājumu, jo viņš, kā jau vīrietis, pats vēlas būt stiprs. «Es to cenšos darīt neuzkrītoši, lai viņu nepazemotu, cenšos Dmitriju nežēlot, dažreiz atklāti un skarbi saku tā, kā ir. Protams, Dmitrijs ir citāds nekā pārējie, redzes trūkums viņam ir licis kļūt jūtīgākam, es apbrīnoju, cik labi viņš tiek ar daudziem darbiem galā, viņš cenšas dzīvot tāpat kā visi pārējie. Dmitrijs nekad nesēž viens pats četrās sienās, draugi viņu aicina uz tusiņiem spēlēt ģitāru, viņš ir kā sabiedrības dvēsele.»

«Agnesei ir pilnīga taisnība, es tik tiešām nejūtu atstumtību. Dzīvē nav bezcerīgu situāciju, vajag tikai gribēt atrast izeju. Man ir paveicies ar labiem cilvēkiem blakus,» saka Dmitrijs. Viņš stāsta, ka atšķirībā no dažiem internātskolas biedriem viņam bērnībā nekad nav nācies izjust pazemojumu, ka viņš neredz. «Man nekā tāda nav bijis, varbūt laukos —Latgalē — cilvēki tik tiešām ir iejūtīgāki, varbūt es pats esmu labsirdīgs, tāpēc. Un tagad blakus ir Agnese.»

Jaunieši smejas, ka viņus nereti notur par pāri, taču tā nemaz neesot, viņi esot tikai labi draugi.

«Es vienmēr esmu sapņojusi par vecāku brāli, un Dmitrijs tāds ir, viņš parasti mani aizstāv, dod padomu, arī sirdslietās,» saka Agnese. «Man savukārt nav māsas, tāpēc Agnesi uzskatu par savu jaunāko māsiņu, kuru aizstāvēt, kurai dot labu padomu, kādreiz arī nedaudz sarāt,» pasmaida Dmitrijs. «Es jūtu, kad Agnese ir bēdīga, kad priecīga, kad nogurusi. Agnese ir viena no pirmajiem, kas noklausās manas dziesmas. Iespējams, ka mēs abi kopā varētu arī muzicēt.»