Stāsts par manu dzīvi. The Story of My Life. 1902
Helena Kellere
No angļu valodas tulkojusi Ilga Briede

Sestais turpinājums.

Vēstures apjēgšana
Nākamais svarīgais manas dzīves notikums bija vizīte Bostonā, Neredzīgo institūtā 1888. g. Atceros, kā vakar, gatavošanos braucienam kopā ar māmiņu un manu skolotāju, pašu braucienu un, beidzot, ierašanos pilsētā. Cik ļoti šis ceļojums atšķīrās no tā, uz Baltimoru, pirms diviem gadiem! Es vairs nebiju nemierīga, satraukta būtne, kas nepārtraukti paģērēja uzmanību no visiem, kas brauca vilcienā, lai tikai es negarlaikotos.

Klusiņām sēdēju blakus mis Salivanai, koncentrēti iedziļinoties visā, ko viņa stāstīja par to, kas mums paskrien garām aiz loga: skaisto Tenesijas upi, nepārredzamajiem kokvilnas laukiem, pauguriem un mežiem, par smejošiem nēģeriem, kas stacijās māja mums no peroniem, bet brauciena laikā iznēsāja pa vagoniem brīnišķīgās pūstās kukurūzas bumbiņas. No pretējā sēdekļa manī ar savām kreļļu acīm blenza lupatu lelle Nensija, jaunā rūtaina katūna kleitā un vasaras cepurītē ar volāniem. Brīžiem, novērsusies no mis Salivanas stāstījuma, es atcerējos par Nensijas klātbūtni un ņēmu to rokās, bet visbiežāk jau mierināju savu sirdsapziņu, iestāstot sev, ka viņa noteikti guļ.

Tā kā man vairs nebūs iespējas pieminēt Nensiju, es gribētu pastāstīt par skumjo likteni, kas viņu piemeklēja drīz vien pēc mūsu ierašanās Bostonā. Viņa visa bija nosmērēta ar zemi. Tas smilšu kūku dēļ, ar kurām es viņu pastiprināti baroju, kaut arī Nensija nekad netika izrādījusi pēc tām īpašu vēlmi. Pērkinsa institūta veļas mazgātāja slepus bija viņu paņēmusi, lai nomazgātu, tomēr, kā izrādījās, šī pelde Nensijai nebija pa spēkam. Kad es lelli ieraudzīju nākošajā reizē, tā bija tikai lupatu kaudzīte bez jebkādas formas, kas būtu neatpazīstama, ja vien uz mani pārmetoši neskatītos divas acu krellītes.

Beidzot vilciens piestāja Bostonas stacijā. Tas bija burvīgs sapnis, kas kļuvis par īstenību. Nenoteiktais «kādreiz» bija pārvērties par «tagad», bet tas, par ko kādreiz teica «tur tālumā», izrādījās «šeit».

Vēl pat neieradusies Pērkinsa institūtā, es jau biju ieguvusi draugus starp neredzīgajiem bērniem. Mani neizsakāmi iepriecināja tas, ka viņi zināja «roku ābeci». Kas par baudu bija sarunāties ar citiem savā valodā! Līdz tam es biju ārzemniece, kas sarunājas ar tulka palīdzību. Man, starp citu, bija nepieciešams kāds laiciņš, lai es apjēgtu, ka mani jaunie draugi ir neredzīgi. Es zināju, ka atšķirībā no citiem, redzēt es nevaru, taču iedomāties, ka visi šie jaukie, laipnie bērni, kas bija apkārt un iekļāva mani savās jautrajās spēlēs, arī bija akli, nespēju. Atceros pārsteigumu un sāpes, ko izjutu, pamanījusi, ka viņi, tāpat kā es, uzliek rokas uz manējām mūsu sarunu laikā un ka viņi grāmatas lasa ar pirkstiem. Lai arī man par to bija kādreiz stāstīts, lai arī es zināju par to, kas man liegts, es nezin kāpēc domāju, ka, ja jau viņi spēj dzirdēt, tad viņiem noteikti jābūt kaut kam līdzīgam «otrai redzei». Es pilnīgi nebiju gatava sastapt vienu bērnu, tad otru un tad vēl trešo, kuram bija atņemta šī bezgala dārgā dāvana. Taču viņi bija tik laimīgi un apmierināti ar dzīvi, ka mana nožēla saskarsmē ar tiem pilnīgi pagaisa.

Viena diena, pavadīta kopā ar neredzīgajiem bērniem, ļāva man iejusties jaunajos apstākļos — pavisam kā mājās. Dienas skrēja ātri, un katra jauna diena nesa man aizvien jaunus pārdzīvojumus. Nekā nespēju noticēt, ka ārpus institūta sienām pastāv jauna neizzināta pasaule: Bostona man bija visa sākums un gals.

Atrodoties Bostonā, mēs pabijām Bankerhilla kalnā, un tur es guvu savu pirmo vēstures mācību. Stāsts par drosminiekiem, kas kādreiz cīnījušies vietā, kur mēs tagad stāvējām, mani ārkārtīgi satrauca. Es uzkāpu uz monumenta, pārskaitīju visus tā pakāpienus un, rāpjoties aizvien augstāk un augstāk, domāju par to, kā karavīri kāpa pa šīm garajām kāpnēm, lai šautu uz tiem, kas atradās lejā.

Nākošajā dienā mēs devāmies uz Plimutu. Tas bija mans pirmais ceļojums pa okeānu, pirmais ceļojums ar kuģi. Cik daudz gan tajā bija dzīvības un kustības! Taču, iedomājusies kuģa mašīnu troksni par pērkonu, es sāku raudāt, baidoties, ka, ja sāksies lietus, mēs nevarēsim rīkot pikniku. Visvairāk Plimutā man interesēja klints, pie kuras kādreiz bija piestājuši piligrimi, pirmie ieceļotāji no Eiropas. Es varēju to aptaustīt ar rokām, un, iespējams, tāpēc piligrimu ierašanās Amerikā, viņu pūles un dižie darbi kļuva man dzīvi un tuvi. Vēlāk es bieži turēju rokās mazo «Piligrimu klints» modelīti, kuru kāds labsirdīgs džentlmenis man uzdāvināja tur, kalnā. Es aptaustīju tā izliekumus, šķēlumu centrā un iespiestos skaitļus «1602» — un man caur smadzenēm izskrēja viss, ko zināju par šo brīnumaino stāstu, viss, ko zināju par ieceļotājiem, kas izsēdās šajā mežonīgajā krastā.

Kā attīstījās mana iztēle viņu varonības diženuma iespaidā! Es viņus dievināju, uzskatīju par pašiem drosmīgākajiem un labsirdīgākajiem ļaudīm. Pēc vairākiem gadiem es jutos ļoti pārsteigta un vīlusies, uzzinot, kā viņi izrīkojušies ar citiem cilvēkiem. Kaut kas tāds liek mums degt aiz kauna, kaut arī jāuzteic viņu vīrišķība un enerģija.

Starp daudzajiem draugiem, ko satiku Bostonā, bija arī misters Viljamss Endikots un viņa meita. Viņu labvēlība pret mani kļuva par mazu zirnīti, no kura vēlāk izauga milzum daudz patīkamu atmiņu. Mēs apciemojām viņu brīnišķīgo māju Beverlī-Fārmsā. Ar sajūsmu atceros, kā staigāju pa viņu rozāriju, kā viņu suņi, milzīgais Leo un mazais sprogainais un garausainais Fricis pienāca iepazīties ar mani, kā Nimrods, visašākais zirgs, badīja ar savu purnu man rokas, meklējot cukuru. Tāpat atceros pludmali, kurā pirmoreiz spēlējos ar smiltīm, blīvām un gludām, tādam, kas nemaz nelīdzinās Brusteras asajām, ar gliemežvākiem un ūdenszāļu skrandām sajauktajām smiltīm. Misters Endikots stāstīja man par lielajiem kuģiem, kas peldēja no Bostonas uz Eiropu. Pēc tam es vēl daudzas reizes redzējos ar viņu, un viņš vienmēr man palika labs draugs. Es vienmēr domāju par viņu, kad Bostonu saucu par «Labo siržu pilsētu».

Nākamais svarīgais solis manā izglītībā bija lasīt mācīšanās.