Tas dienās kļūs par mūziķi
Žurnāls «Gegenwart», Nr.7/8, 2011
No vācu valodas tulkojusi Līga Ķikute

Dr. Markuss Cimmermanis (48) ir neredzīgs no dzimšanas. Šobrīd viņš ir neatkarīgais žurnālists un dzīvo netālu no Fraiburgas. «Es savās kristībās briesmīgi bļāvu un nomierinājos tikai tad, kad baznīcas draudze sāka dziedāt. «Tas dienās kļūs par mūziķi,» paredzēja mans krusttēvs.

Līdz četru gadu vecumam man nebija sava taustiņinstrumenta. Dievkalpojumos iegaumēju melodijas un vēlāk tās atdarināju uz mazajām ērģelītēm, ko tēvs man bija nopircis priekš rūķīšu skolas. Kā vēlāk atklāju, gandrīz visas melodijas spēlēju La mažorā. Spēlējot ar vienu pirkstu, neskanēja tik pilnīgi kā baznīcā, tāpēc es piemeklēju harmonijas. Vislielāko laimi sagādāja iespēja mācītāja vai skolotāja klātbūtnē piesēsties pie ērģelēm. Izmēģināju visus taustiņus, reģistrus un pedāļus, kas ērģelēm bija.

«Bērns ir apdāvināts, brīnumbērns, bet ir nepieciešamas mācības. Ne, šis mežonis...» Tā teica pedagogi, pie kuriem mani veda vecāki. Tikpat kā neviens nesapņoja mani mācīt. To uzņēmās jauns skolotājs, kuram trūka iemaņu, lai gandrīz neredzīgam bērnam mācītu solfedžo. Spēlēšanas laikā nespēju saskatīt notis pat 2 cm attālumā. Apguvu «triecienkursu» pie kāda neredzīga ērģelnieka, tiku līdz Fa mažoram, kurā visu transponēju. Tā es izveidoju savu pirmo dziesmu grāmatu.

Man bija tieši 10, kad kādas sanatorijas māsiņa jautāja manam tēvam, vai viņš varētu spēlēt ērģeles. Es bezkaunīgi domāju: «Tētis to nevar, bet es varu.» Ceturtdienā pēc Lieldienām gāja vaļā divas dziesmas. Visu dievkalpojumu nebēdnīgi gribēju spēlēt «Lai slavēts Dievs» Fa mažorā, daudz par augstu, pēc tam pusrokas platumu zemāk — Re diez mažorā. Gribēju arī spiest pedāļus. Kapelā stāvēja ērģeles, kuras tēvs man aizliedza spēlēt, jo es visu acu priekšā varēju nokrist no ērģeļu sola. «Nekādu eksperimentu!» Manā dievkalpojumā tēva nebija klāt, piedevām es spēlēju ar pedāļiem. Apmeklētāji bija saviļņoti, un tas lika man justies pat pārāk lepnam. Es padzirdēju par ērģelnieku Helmutu Valhu, kurš arī bija neredzīgs. Mani esošais līmenis neapmierināja, galu galā būtu neredzīgs ērģelnieks kapsētā.

1973. g. neredzīgo skolas kopmītnēs beidzot tiku pie ērģeļu mācībstundām. Cik vīlies es jutos par, pat šodienas acīm skatoties, veco un sarūgtināto skolotāju un nolaišanos līdz «Ansītis mazs»!

Garlaikots urbos cauri Braila raksta notīm, kur mūzika bija sadalīta sīkās vienībās. Par Pečelbela vai pat Baha apguves tehniku nebija ko domāt. Es fantazēju par nobružātu ērģeļu spēlēšanu lielā auditorijā sestdienas pēcpusdienā, bet tas bija aizliegts. Vingrināšanās notika uz vecām klavierēm neapgaismotā pagrabā. Stundas ceturksni ilgu klavierstundu bija jānopelna ar dziedāšanu skolas korī. Man tas šķita viegli, bet daudziem biedriem — smagi un garlaicīgi. Pēc diviem bezgala gariem gadiem tas beidzās.

Būdams viens no pirmajiem integrētajiem skolniekiem Valdkirhas ģimnāzijā, es atplauku. Es drīkstēju spēlēt pilsētas baznīcas ērģeles tik ilgi un bieži, cik gribēju, un apmeklēju privātstundas pie apdāvināta amatiermūziķa. Spēlējot viņš tikpat kā nepievērsās solfedžo, toties attīstīja manu improvizācijas spēju un interesi par ērģeļu uzbūvi. Drīz kļuvu pazīstams kā darba dienu un bēru ērģelnieks. Mācītājam es patiku. Kad līdz ar dziesmu grāmatu bija pazudusi ērģeļu grāmata, es kā parasti improvizēju. Mūzikas stundās es apguvu redzīgo raksta notis. Apgūstot ērģeles, mēs vēlāk konstruējām tādu rāmi, lai notis būtu man acu priekšā. Pat sliktā stāvoklī, šis palīglīdzeklis kalpo man vēl šodien, vismaz zināmā mērā spēju uztvert mūzikas frāzi kopumā.

Bailes iekalt un tikai atdarināt apgūto, būt neredzīgam ērģelniekam un tikt salīdzinātam ar kolēģiem, atturēja mani no mūzikas studijām. Es izvēlējos plaša profila filoloģisko izglītību ar zināšanām mūzikā, latīņu valodā, vācu kultūrā un vēsturē un vēlāk arī kristīgajā fi lozofi jā. Studijas man pavēra iespēju strādāt par galveno redaktoru ērģelnieku žurnālā «Ars Organi», vadīt redakcijas darbiniekus, izdot žurnālu «Orgel International» un nopelnīt iztiku kā neatkarīgajam žurnālistam.

Dievkalpojumos labprāt spēlēju līdz pat šai dienai. Gadu desmitu laikā «priekš vingrināšanās» ir bijuši daudzi mācītāji, pat viens bīskaps. Entuziasms ērģelēm ir palicis. Neskatoties uz visām grūtībām, priecājos, ka esmu izbēdzis no, iespējams, briesmīgās brīnumbērna karjeras. Savam 90 gadus vecajam krusttēvam kopā ar prieku par pabeigto doktorantūru varu paziņot, ka viņam gandrīz bija taisnība. Es nekļuvu par profesionālu mūziķi, bet gan par mūzikas zinātnieku un visbeidzot par amatiermūziķi.»