Pieredzi smeļoties
Nora Liparte
Ir labi laiku pa laikam palūkoties, ko cilvēki līdzīgās jomās dara citur pasaulē. Ir labi iepazīt citu sasniegumus un jaunievedumus; tādējādi mēs gūstam ierosmes turpmākajam darbam, bet galvenais — ļoti bieži arī jaunā, pozitīvā gaismā ieraugām paši savus padarītos darbus.
Marta nogalē deviņu cilvēku delegācija, Liepājas Neredzīgo biedrības biedri un darbinieki, ar Latvijas Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu projekta «Liepājas Neredzīgo biedrības un NVO sadarbības tīkla kapacitātes stiprināšana» ietvaros viesojās Anglijā, kur apmeklēja organizācijas Lemingtonā Spā, Birmingemā un Londonā, lai iepazītos ar sociālās rehabilitācijas darbu, cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību, vides pieejamību un universālā dizaina principu ievērošanu. Viena no pirmajām atziņām, pie kurām tur nonāca mūsu pārstāvji — viņiem ir pavisam cita sabiedrības kultūra!
Jāsaka, ka tas nav pārsteigums, bet gan loģisks vēsturisko apstākļu veidošanās rezultāts. Anglijas zemi, valsti un līdz ar to arī sabiedrību nav plosījušas režīmu un varu maiņas. Salīdzināšanai: savstarpēji naidīgās feodālās grāfi stes apvienojās zem nosaukuma «Anglija» mūsu ēras 927. g.; 1801. g. uzskata par tagadējās Apvienotās Karalistes dibināšanas gadu. Latvijas zeme tikai 20. gs. vien ir četras reizes mainījusi valstisko piederību.
Taču atgriezīsimies pie mūsu brauciena mērķiem un norises. Birmingemā mēs viesojāmies «Birmingemas Fokusā», kas ir liela organizācija ar 100 algotiem darbiniekiem un lielu skaitu brīvprātīgo; šajā organizācijā tiek sniegti sociālās rehabilitācijas pakalpojumi neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem, kā arī cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Jāsaka, ka vairākas aktivitātes viņiem ir līdzīgas mūsu realizētajām, taču redzējām vienu aktivitāti, kādas pie mums vēl nav, taču noteikti ir vērts padomāt par tās ieviešanas iespējām. Proti, viņiem ir t. s. green fi ngers (zaļie pirkstiņi); tas nozīmē, ka viņiem ir īpaši izveidota zaļā zona — zemes gabals, kurā cilvēki ar invaliditāti var audzēt puķes un dārzeņus, ir arī siltumnīca. Šī aktivitāte ir nedaudz līdzīga mūsu iecerētajam projektam «Dvēseles veldzes dārzs». Ir zinātniski pierādīts, ka fizisks darbs brīvā dabā uzlabo ne tikai cilvēka fizisko, bet arī psiholoģisko stāvokli, kas ir sevišķi svarīgi cilvēkiem ar invaliditāti (nav noliedzams, ka viņi ir bieži pakļauti depresijas riskam). Cita lietderīgā puse šādam projektam ir tāda, ka cilvēkiem ar invaliditāti tiek sniegtaiespēja izaudzēt, piem., ekoloģiski tīrus dārzeņus.
Vēl kāds ievērības cienīgs moments, ko redzējām Birmingemas Karalienes Aleksandras koledžā, bija plastikāta plāksnes ar taktilajiem uzrakstiem un piktogrammām. Tās ir domātas tam, lai palīdzētu cilvēkiem orientēties telpā — uz plāksnēm ir jau pierastie grafiskie apzīmējumi, kas izplatīti arī pie mums, zem tiem — uzraksti Braila rakstā. Plāksnes pie sienām piestiprinātas tā, lai, piem., neredzīgs cilvēks, piebraucot klāt ar ratiņkrēslu, varētu plāksni aizsniegt un aptaustīt, tādējādi gūstot orientierus telpā. Liepājas Neredzīgo biedrības plānos ietilpst iegādāties šādu plākšņu ražošanas aparatūru, lai tās varētu izgatavot arī Latvijā, un nodrošināt ar tām dažādas pašvaldības, valsts un medicīnas iestādes, kā arī citas publiskās ēkas.
Ja runājam par vides pieejamību pilsētu ielās, tad no Anglijā redzētā gribas atzīmēt to, ka tur nav pakāpiena, nokāpjot no trotuāra uz braucamās daļas — trotuārs ar ielas braucamo daļu savienojas t. s. Nulles līmenī. Kā mūsu sasniegumu, kāda nav Anglijā, gribas izcelt vadlīnijas pilsētas ielās, kas iekārtotas reljefa ielas seguma veidā. Anglijā, tāpat kā pie mums, vietām vēl ir sastopamas nemarķētas stikla sienas un durvis. Redzējām Anglijā arī luksoforus, kas aprīkoti ar skaņas signālu, un atkal varam teikt, ka šajā ziņā no viņiem neatpaliekam.
Londonā apmeklējām Karaliskā Nacionālā institūta neredzīgajiem resursu centru, kur tiek tirgoti dažādi tehniskie palīglīdzekļi. Jāsaka gan, ka tie ir diezgan dārgi — Latvijā cilvēki tādus nevarētu atļauties. Piem., redzējām tur skeneri, kas noskenē avīzi un balsī izlasa to, kā arī daudz citu interesantu un neapšaubāmi vajadzīgu ierīču.
Vēl kāds salīdzinājums, diemžēl ne par labu mūsu sabiedrībai — Anglijā ir ļoti attīstīta labdarība, viņiem jēdziens «sociāli atbildīga sabiedrība» ir kaut kas pats par sevi saprotams; tas viss tiek atbalstīts un aktīvi veicināts arī valstiskā līmenī — nu, kaut vai veidojot nodokļu politiku (piem., Anglijā ziedotāji var saņemt nodokļu atlaides 25% apmērā). Par pēdējo runājot, mūsu plānos ietilpst Anglijas likumdošanas sīkāka izpēte šajā jomā un likumdošanas iniciatīvu izstrādāšana Latvijai, balstoties uz Anglijas pieredzi. Šeit būs jāstrādā ciešā sadarbībā ar pašvaldību, valdību, nevalstiskajām organizācijām. Tomēr sociāli atbildīga sabiedrība ir plašāks jēdziens nekā tikai sakārtota likumdošana. Sociāli atbildīga sabiedrība nozīmē to, ka ikviens sabiedrības loceklis izprot to faktu, ka vienīgi sabiedrībā, kurā visi tās locekļi jūtas piederīgi un vajadzīgi, ir pārliecināti par rītdienu un saskata kopīgi sasniedzamos mērķus, var tikt garantēta katra atsevišķā sabiedrības locekļa labklājība (morālā un materiālā) ilgtermiņā. Tas nav ar likumdošanu regulējams jautājums; pie tā var nonākt, tikai veicinot katra atsevišķa cilvēka sociāli atbildīgu rīcību. Diemžēl Latvijā vēl 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir vērojama klaja šīs vienkāršās patiesības neizpratne. Tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc 21. gs. sākuma pasaules ekonomiskā krīze Latviju satricināja gandrīz visspēcīgāk no visām Eiropas valstīm. Tomēr kā pozitīvu tendenci ceļā uz sociāli atbildīgas sabiedrības veidošanu varam atzīmēt NVO kustības nostiprināšanos.
Labdarība, kas tik nozīmīga invalīdu organizācijām, ir ciešā saistībā ar sociāli atbildīgu sabiedrību. Diemžēl Latvijā biežāk vērojama, piem., lētu televīzijas šovu sponsorēšana, kā arī citas kroplīgas sponsorēšanas un mecenātisma kustības izpausmes, kas palīdz gūt vieglu un lētu popularitāti īstermiņā. Daudzi sabiedrībai nozīmīgi projekti, kas dotu lielu ieguldījumu arī valsts attīstībā, diemžēl tādējādi paliek bez fi nanšu līdzekļiem. Arī labdarības kustības veicināšanā (tādai, kas būtu pastāvīga, ne kampaņveidīga — piem., uz Ziemassvētkiem) liela nozīme ir sabiedrības izglītošanas darbam.
Veicinot sabiedrības atbalstu cilvēkiem ar invaliditāti, liela nozīme ir ne tikai finansiālajam atbalstam vien. Anglijā ir izplatīta arī brīvprātīga palīdzība, ko vesels cilvēks sniedz cilvēkam ar invaliditāti dažādās sfērās — piem., dodoties kopā ar viņu uz trenažieru zāli. Būtu vērts padomāt par reāliem priekšlikumiem, kā šādas «draudzības kustības» veicināšanu attīstīt Latvijā (piem., iesaistot tajā jaunatnes organizācijas). Arī tas būtu solis ceļā uz sociāli atbildīgas sabiedrības veidošanu.
Vēl no Anglijas praktiskās pieredzes, par kuras pārņemšanu jādomā arī Latvijā, jāpiemin suņi — neredzīgo pavadoņi (guide dog), kurus redzējām Lemingtonā Spā. Tas prasa ļoti lielus fi nansu ieguldījumus. Ir nepieciešama suņu apmācības programma, instruktori dresūrai, suņi ir jākopj, jāuztur, arī neredzīgos cilvēkus ir jāapmāca sadzīvot ar četrkājaino asistentu. Vēl nesenā pagātnē Latvijā tikai viena tāda suņa apmācīšana vien izmaksāja Ls 10 000. Anglijā šajā suņu apmācīšanas un uzturēšanas dienestā visā valstī kopā strādā 1200 cilvēku. Starp citu, viss šis dienests, ieskaitot algotos darbiniekus, lielākoties tiek uzturēts par labdarības līdzekļiem.
Un jāpiemin vēl kāds Latvijai ļoti sāpīgs jautājums — cilvēku ar invaliditāti nodarbinātība. Birmingemas Karalienes Aleksandras koledža piedāvā, piem., pārkvalificēšanās programmas (IT speciālisti, pinēji, masieri;papildus tiek veikta arī izpēte par to, kādas profesijas ir nepieciešamas darba tirgū). Redzējām arī piemēru no reālās dzīves — kāds pusmūža vīrietis, pilnīgi neredzīgs, ir pārkvalifi cējies un šobrīd strādā Valsts Ieņēmumu dienestā. Viņš strādā ar JAWS programmu un viņa pienākumos ietilpst iedzīvotāju deklarāciju un atmaksājamo nodokļu pārbaude. Uz pielāgoto darbavietu viņu atved un aizved valsts apmaksāts taksometrs. Varbūt līdz tik augstam servisa līmenim mums vēl tāls ceļš ejams, taču esam apņēmības pilni risināt šos jautājumus, iesaistot Darba devēju konfederāciju, pašvaldību, nevalstiskās organizācijas un citus ieinteresētos partnerus.
Jāatzīst, ka jau pašreiz arī mūsu padarītais Latvijā ir vērā ņemams. Protams, ir jāturpina arī citu pieredzes iepazīšana un vērtīgākās pieredzes pārņemšana iespēju robežās. Šeit būs nepieciešams daudzu ieinteresēto cilvēku un organizāciju dialogs.
