Stāsts par manu dzīvi. The Story of My Life. 1902
Helena Kellere
No angļu valodas tulkojusi Ilga Briede
Devītais turpinājums

Aukstums un saule
Pēc manas pirmās vizītes uz Bostonu turpmāk es gandrīz katru ziemu pavadīju Ziemeļos. Kādu reizi es pabiju vienā no Jaunanglijas ciemiem, kas bija aizsalušu ezeru un sniegotu lauku ieskauts.

Es atceros savu pārsteigumu, kad atklāju, ka kāda noslēpumaina roka pēkšņi padarījusi kailus kokus un krūmus, tikai vietvietām atstājot pa kādai nejaušai sačokurotai lapiņai.

Putni aizlidojuši, to tukšās ligzdas kailajos kokos sniega pilnas. Zeme it kā apklususi no šāda ledaina pieskāriena, koku dvēsele paslēpusies saknēs un tumsā, saritinājusies kamoliņā, klusi aizmigusi. Visa dzīvība it kā atkāpusies, paslēpusies un pat tad, kad spīd saule, diena ir «sarāvusies, sastingusi, it kā kļuvusi veca un zaudējusi pajumti». Sausā zāle un krūmi pārvērtušies par lāsteku pušķiem.

Bet tad pienāca diena, kad stindzinošais gaiss pavēstīja par tuvojošos puteni. Mēs izskrējām no mājām, lai sajustu pirmo sīko sniegpārsliņu pieskārienu sejai un plaukstām. Stundu pēc stundas tās krita no debesu augstumiem uz zemi, nogludinot to aizvien gludāku un gludāku. Sniegota nakts nolaidās pār pasauli, un pret rītu jau ierasto ainavu vairs grūti bija atpazīt. Visi ceļi bija aizputināti, nebija palikušas ne zīmes, mūs ieskāva balts plašums, no kura vietām pacēlās koki.

Vakarā sacēlās ziemeļaustrumu vējš, un sniegpārsliņas sagriezās mežonīgā virpulī. Mēs sēdējām pie lielā kamīna un stāstījām smieklīgas pasakas, bija jautri, un mēs pavisam aizmirsām, ka esam atgrieztas no visas pārējās pasaules. Naktī vējš trakoja ar tādu niknumu, ka iedzina mani mežonīgās šausmās. Sijas čīkstēja un vaidēja, māju ieskaujošo koku zari sitās pret logiem un sienām.

Pēc trim dienām putenis norima. Saule izlauzās caur mākoņiem un staroja pār bezgalīgo balto līdzenumu. Visdažādāko formu kupenas — kurgāni, piramīdas, labirinti vīdēja visapkārt.

Cauri sniega sanesām bija saraktas šauras taciņas. Es uzvilku siltu mēteli ar kapuci un izgāju no mājām. Salts gaiss apsvilināja man vaigus. Gan ejot pa iztīrītajām taciņām, gan brīžam pieveicot nelielas kupenas, mums ar mis Salivanu izdevās aiziet līdz priežu mežam, kas atradās aiz lielajām ganībām. Koki, balti un nekustīgi, stāvēja mūsu priekšā kā marmora frīžu figūras. Nesmaržoja pēc priežu skujām. Saules stari krita uz zariem, birstot kā bagātīgs briljantu lietus, kad mēs tiem pieskārāmies. Gaisma bija tik spilgta, ka lauzās cauri manas acis aizsedzošajam tumsas aizkaram...

Gāja dienas, un kupenas no saules siltuma pamazām plaka, taču tās nepaspēja izkust, jo nāca atkal jauns putenis, tā kā visas ziemas laikā nenācās ne reizi spert kāju uz kailas zemes. Laika sprīdī starp puteņiem koki zaudēja savu briljantu rotu un pamežs kļuva pavisam kails, taču ezers neatkusa.

Tajā ziemā mūsu mīļākā izklaide bija vizināšanās ar ragaviņām. Vietām ezera krasts bija stāvs. Tur, pa tā nokarēm mēs arī braucām. Mēs sēdāmies ragaviņās, puika mūs kārtīgi iestūma — un ceļā! Lejup, lecot pāri pār ciņiem, mēs nesāmies uz ezeru un tad pa tā spožo virsmu līgani tuvojāmies pretējam krastam. Kas par prieku! Kas par dīvainu neprātu! Uz vienu neapvaldītas laimes mirkli mēs sarāvām ķēdes, kas saistīja mūs ar zemi un, sadevušies rokās ar vēju, izbaudījām dievišķo lidojumu!

Turpinājums nākamajā numurā