Nometnes «Tilts uz veiksmi» piezīmes
Kristaps Āboliņš

No 2011. gada 15. līdz 19. augustam Labklājības ministrijas sadarbībā ar Latvijas Neredzīgo biedrību Eiropas Savienības un Latvijas valsts līdzfinansētā projekta «Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība personām ar redzes traucējumiem Latvijā» ietvaros rīkoja nomet ni «Tilts uz veiksmi». Nometne norisinājās Priekuļu novadā, Liepas pagastā «Mežrozēs», un tās mērķis bija motivēt jauniešus ar redzes traucējumiem apgūt piemērotu profesiju, lai spētu iesaistīties darba tirgū.

Mēs, visi 30 nometnes dalībnieki, «Mežrozēs» ieradāmies kopā vienā autobusā. Daļa no mums jau bija savstarpēji pazīstami, jo bijām kopā mācījušies Strazdumuižas internātvidusskolā, bet daļa vēl bija jāiepazīst. Laiks no 8 no rīta līdz 11 vakarā bija piepildīts ar dažādām aktivitātēm.

Jau pirmajā dienā bija noorganizēta tikšanās ar suni-pavadoni, labradoru Brāli Teodoru, un viņa saimnieci Zaigu Kļaviņu, kura ir arī suņa trenere. Uzzinājām daudz jauna par suņu-pavadoņu audzināšanu, trenēšanu un kopšanu. Varējām klātienē vērot, kā suns seko komandām, kuras tika izteiktas gan latviešu, gan itāļu valodā, kā arī paši izmēģināt, kāda ir sajūta, staigājot ar suni-pavadoni. Nometnes organizatori bija padomājuši arī par aktivitātēm vakara stundās. Jau pirmajā vakarā mūs apciemoja deju nodarbību vadītāja Sandra Eglīte, kuras vadībā spēlējām dažādas atraktīvas spēles, kurās varējām labāk iepazīt viens otru. Vakara gaitā tika gan pievarētas stafetes, gan izkaroti dziesmu kari.

Toties nākamajā dienā mums bija jābūt gataviem strādāt jau no paša rīta, jo pie mums ieradās karjeras konsultante Mg. Psych., psiholoģe, sertifi cēta psihoterapeite Aelita Vagale. Pildījām ne tikai izzinošus testus par sevi, bet arī diskutējām par nepieciešamajām īpašībām, prasmēm un iemaņām pašu izvēlētajās profesijās un šķēršļiem, kas traucē darīt iecerēto darbu. Priecājāmies par to, ka, pildot testu par piemērotāko profesiju, tika ņemtas vērā ne tikai mūsu intereses, bet arī spējas.

Savukārt vakarā iepazināmies ar petterapiju — ārstēšanu ar dzīvniekiem, precīzāk kanisterapiju — ārstēšanu ar suņa palīdzību. Kinoloģe Ingūna Tihomirova pastāstīja daudz interesantu un noderīgu lietu par suņu kopšanu un uzvedības īpatnībām. Iepazināmies ar ņūfaundlendieti Black Imp Hum Hum un Kaukāza aitu suni Bondu. Vēlāk mums pievienojās arī kinoloģe Inga Kļaviņa, kura stāstīja par iespējām veidot dziju no suņa vilnas un no tās adīt. Gan es, gan citi mani biedri izmantojām iespēju pamēģināt vērpt suņa vilnas dziju. Teikšu atklāti — viegli tas nav! Pati Inga apgalvoja, ka viņai pagāja gads, līdz rokdarbniece iemācījās suņa vilnas dziju savērpt adīšanai nepieciešamajā kvalitātē.

Trešdien mēs iepazinām izvēlētās profesijas klātienē. Devāmies uz Cēsīm un Rīgu, lai kļūtu par ēnām tūrisma informācijas centrā, bērnudārzā, radio, konditorejā un Latvijas Neredzīgo biedrības Cēsu MRU. Guvām ieskatu vairāk nekā astoņās dažādās profesijās, kuras ceturtdienas vakarā atraktīvā veidā prezentējām.

Tomēr profesionāļu ēnošana nebija vienīgā tās dienas aktivitāte. Pēc atgriešanās «Mežrozēs» un ieturēšanās stila un imidža nodarbības vadītāja Anita Zariņa stāstīja par dažādiem ģērbšanās un pucēšanās knifiem, kā arī vairākus no tiem parādīja praktiski, tai skaitā arī to, kā pareizi sasiet kaklasaiti. Savukārt pēc vakariņām laiku izmantojām, gatavojoties ēnu dienas prezentācijai.

Ceturtdiena — personības attīstības un grūtību pārvarēšanas diena! Pie mums bija ieradies kompānijas «BO2» galvenais treneris Nauris Svika. Diena solījās būt interesanta, jo jau pirms nometnes saņēmām e-pasta vēstules par to, kas mums šajā dienā draud — arī piekodinājumu augstpapēžu kurpes, kuru man, diemžēl vai par laimi, nav — atstāt mājās. Mūs dalīja komandās pa 10 un lika pildīt dažādus uzdevumus uz izdomu, tausti, līdzsvara izjūtu, bet pats galvenais bija prasme strādāt komandā. Būvējām tiltu pāri iedomātai upei, nesām pilnu ūdens spaini ar iedomātu indi un pārvietojām priekšmetus no vienas noliktavas uz citu. Sacentāmies arī individuāli, bet dienas beigās no avīzēm būvējām tuneli, pa kuru bija jāripo olai, kura tajā diemžēl iesprūda.

Pēc vakariņām prezentējām ēnu dienā uzzināto un novēroto. Bija iespēja ielūkoties iedomātā Egona Zariņa kabinetā, rehabilitācijas centrā, radio studijā, masāžas kabinetā, bibliotēkā, tūrisma informācijas centrā un bērnudārzā, kā arī uzzināt vairāk par konditora amatam nepieciešamajām prasmēm. Mūs uzjautrināja asprātīgi masieri, nezinoši bibliotēkas apmeklētāji, niķīgi rakari bērnudārzā un kāds apjucis vācu tūrists, izklaidēja vairāki radiodīdžeji, bet nopietnību vakaram piedeva potenciālie sociālie rehabilitētāji, uzņēmēji un konditores.

Piektdienas rītu pavadījām sportiskā garā, spēlējot komandu spēles un vēlāk tiekoties ar hokejistu Kasparu Daugaviņu, kurš stāstīja par savu karjeru. Tā bija iespēja ielūkoties profesionālā sporta aizkulisēs un ikvienam no mums 30 gūt ko noderīgu savas karjeras veidošanā.

Pēc pusdienām jau bija jādodas mājup. Laiks pagāja ātri, it kā tas būtu paskrējis vienā elpas vilcienā!

Milzīgs paldies nometnes organizatoru komandai: Gatim, Svetlanai, Aijai, Natālijai un Ilzei!