Redzes invalīdi citās Eiropas valstīs
No angļu valodas tulkojusi Līga Ķikute
(No Eiropas Neredzīgo savienības konferences
«Visual impairment and employment:
Succeed together», kas norisinājās 2010. gada
24. un 25. septembrī Parīzē, materiāliem)
Otrais turpinājums (sākums 2011. gada
augusta «Rosmē»)
2. daļa. Profesionāļu pieredze, iekļaujot cilvēku ar redzes invaliditāti darba tirgū
Cilvēku attiecību vadība, iekļaujot komandā darbinieku ar redzes traucējumiem (dāņu psihologa pieredze) Stāsta Peters Rodnejs: «Esmu Dānijas Vājredzīgo un neredzīgo institūta psihologs un ar cilvēkiem, kuriem ir redzes traucējumi, strādāju 20 gadus.
Jautājumi, kuri man ir uzdoti, galvenokārt ir vērsti uz to, kur pielikt pūles, integrējot cilvēku ar redzes traucējumiem darba tirgū. Vai mums vajadzētu koncentrēties uz darba tirgu vai uz cilvēku ar redzes traucējumiem? No mana skatu punkta daudz interesantāk būtu pievērsties attiecībām starp cilvēkiem ar redzes traucējumiem un darba tirgu.
Pārejas nodarbinātības projekts ir orientēts uz darba tirgu pašu par sevi, uz uzņēmumu vadītāju pretestību un nedrošību un tehniskajiem risinājumiem.
Pieredzi, kurā es vēlētos ar jums dalīties, es ieguvu 5—6 gadus atpakaļ. Es biju Vācijā un runāju ar cilvēkiem profesionālo apmācību centrā. Viņi visi apgalvoja, ka ir grūti apmācīt vājredzīgus un neredzīgus cilvēkus iekļauties darba tirgū, jo datoru programmatūra nepārtraukti mainās. Tiklīdz neredzīgais cilvēks bija apguvis iemaņas darbā ar datoru, bija iznākusi datorprogrammas nākamā versija, un viss bija jāsāk no jauna. Viņi bija ļoti uztraukušies un apgalvoja, ka šie cilvēki nebūs spējīgi ieiet darba tirgū tehnisku problēmu dēļ.
Un es teicu: «Jūs maldāties, jo problēmas ar jaunu programmatūru rodas visiem, un tad viņi lūdz palīdzību draugiem vai kolēģiem». Manā izpratnē tieši tas ir tas, kam vajadzētu būt ietvertam mācībās: spējai lūgt palīdzību. Ja būs šī spēja, esmu pārliecināts, ka atradīsies arī risinājums.
Vēl viena svarīga lieta ir tas, kā šie cilvēki uztver sevi un savus redzes traucējumus. Runājot ar 20—22 gadus veciem jauniešiem, es vienmēr jautāju: «Kāda ir tava redze, ko tu redzi…?» un viņi samulst, sakot: «Grūti pateikt». Mans izskaidrojums šai dīvainajai situācijai ir tāds, ka šie cilvēki nespēj paskaidrot, kā redzes traucējumi ietekmē viņu personības, viņu domas pašiem par sevi, viņu spējas kā komandas dalībniekiem.
Es vienmēr jautāju par viņu pieredzi, un bieži viņi ir bijuši pilnībā integrētā sistēmā bez sadarbības ar citiem, jo viņiem labāk patīk strādāt vienatnē. Bet, ja tu palūkosies uz darba tirgus vajadzībām, tu pamanīsi, ka ir nepieciešams komandas darbinieks. Un ja tu, cilvēks ar redzes traucējumiem ar augstu kvalifikāciju, neesi spējīgs strādāt komandā, tā ir dīvaina situācija. Ne jau tas, ka tu neieiesi darba tirgū, bet gan tas, ka tu nebūsi komandas darbinieks, nozīmē, ka šie cilvēki nezin, kā iekļauties pārējā kolektīvā, kā socializēties starp pārējiem darbiniekiem.
Šajā situācijā nav ko darīt ar redzes traucējumiem pašiem par sevi, jo daudzi vājredzīgi un neredzīgi cilvēki ir komandu darbinieki, bet gan ar veidu, kā viņi attīstījuši sevi kā cilvēkus ar redzes traucējumiem.
Tas saistīts ar situācijām, kad atbalsts šiem cilvēkiem ir sniegts. Es aizgāju arī uz skolu, kur zēns mācījās 5. klasē, un viņš klasē bija viens. Pārējie skolēni strādāja, bet viņš nē. Es piegāju pie viņa un jautāju: «Hei, kāpēc tu nestrādā?». Un viņš atbildēja: «Mans atbalsta skolotājs ir slims, tāpēc es šodien nevaru strādāt». Tā bija ļoti dīvaina situācija, jo viņš domāja, ka, ja viņa atbalsta skolotājs šodien nav šeit, viņš nav spējīgs strādāt.
Mana kritika ir vērsta uz atbalstu un ģimenēm, kuras bieži cenšas par daudz aizsargāt: «Mans bērns ir vājredzīgs, viņš nevar to darīt». Un, protams, vairumā gadījumu viņiem ir taisnība, bet cilvēki ar redzes traucējumiem krīt, gūst savainojumus, bet tā ir daļa no dzīves pieredzes. Bet, ja tu tiec pārāk aizsargāts situācijās, kad redze ir izaicinājums, tu nekad neuzzināsi, ko tu vari darīt un ko nē. Tāpēc es vienmēr saku vecākiem: «Jums jāieliek bērnu izaicinošās situācijās, lai viņš varētu iepazīt savus redzes traucējumus». Un pēc tam cilvēki nevar ieraudzīt sevi darba vidē, nespēj iztēloties, kā pārvarēt problēmas darbā.
Daudziem no jums bija problēmas ar nokļūšanu Parīzē, un jūs zinājāt, kā šādā situācijā rīkoties, kam jūs varat zvanīt… tas ir veids, kā jūs risiniet ikdienas problēmas. Bet, ja jūs nebūtu spējīgi to saskatīt, jūs nepiedalītos šajā seminārā, drošāk taču būtu palikt mājās.
Un tas noved pie runāšanas par nodarbinātības rādītājiem Dānijā. Pirms 5 gadiem kopējais bezdarba līmenis bija tuvu nullei, ikviens strādāja, ikvienam bija darbs. Bet, kad Dānijas Vājredzīgo un neredzīgo asociācija veica pētījumu, atklājās, ka starp tās biedriem bezdarba līmenis ir 90%. Ir jāstrādā ar vadītājiem, viņu bailēm un zināšanu trūkumu, bet vēl viens no skaidrojumiem ir tāds, ka cilvēkam ar redzes traucējumiem ir jāsaka darbam «Jā».
No mana skatu punkta, no dāņu skatu punkta, ir jāiegulda milzīgs darbs atbalsta sistēmas maiņā, kā arī jāstrādā ar vājredzīgo un neredzīgo bērnu vecākiem. Būt daļai no sociālās grupas nav paradīze, bet tu esi tās loceklis, tev jāatrod sava vieta un jāpielāgojas situācijai. Esot spējīgam pielāgoties situācijai, tev jāspēj atpazīt savu pozīciju, lai zinātu, kur tu iekļaujies sociālajā grupā.
Vēl viens aspekts: kā redzīgi cilvēki spēj saprast vājredzīgos un neredzīgos. Vairums vecāku un redzīgu cilvēku jūtas nedroši par to, kā tuvoties cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Tā rodas daudz pārpratumu.»
Turpinājums nākamajā numurā.
