Nodaļa — Konference

Vai Rīga ir mums gatava?
Līga ķikute

Ikvienam no mums, cilvēkiem ar redzes invaliditāti, kurš ir patstāvīgi pārvietojies Rīgā ar balto spieķi vai bez tā, ir nācies izbaudīt galvaspilsētas arhitektūras universālo dizainu jeb, pareizāk sakot, tā trūkumu. Tieši tāpēc, aktualizējot vides pieejamības jautājumu, Latvijas Neredzīgo biedrības Rīgas pilsētas organizācija (LNB RPO) sadarbībā ar Rīgas Domi īsu brīdi pirms Starptautiskās Baltā spieķa dienas š. g. 11. oktobrī rīkoja konferenci «Redzes invalīdu problēmas un risinājumi iekļaujošās sabiedrības veidošanai Rīgas pilsētā», kurā tika aicināti piedalīties cilvēki ar redzes invaliditāti, viņu tuvinieki, pašvaldības politikas plānotāji un citi interesenti.

Konferences laikā tika izveidotas 3 darba grupas, kurās tika aplūkoti sociālie jautājumi un interneta pieejamība, sabiedriskā transporta pieejamība, kā arī vides pieejamība dažādās Rīgas iestādēs. Lai veicinātu redzīgu cilvēku izpratni par vājredzīgo un neredzīgo problēmām, LNB RPO valdes priekšsēdētāja Sarma Pārstrauta aicināja ikvienu interesentu nekautrēties un uzlikt simulācijas brilles.

Pārvietoties ar transportu vai līdz tam?
Paviesojusies Rīgas ielās, eksperta Normunda Pīlipa vadītā darba grupa, kura pētīja sabiedriskā transporta pieejamību cilvēkiem ar redzes invaliditāti, atgriezās ar visai skarbu secinājumu: «Mēs sapratām, ka svarīga ir arī nokļūšana līdz pieturām.»

Ejot uz jebkuru pieturvietu, izmantojot gājēju tuneli, jāsastopas ar dažādiem arhitektūras «fenomeniem», piemēram, margas sākas tikai tad, kad kāpnes jau sākušās. «Tu krīti pa trim, četriem pakāpieniem un tad atduries pret margām… Lai ir kur galvai atsisties!» ironizēja N. Pīlips. Pat viena tuneļa robežās sliedes, kuras paredzētas bērnu ratiņu stumšanai, novietotas dažādās pusēs — te kreisajā, te labajā, kaut gan tehniski nebūtu nemaz tik sarežģīti sliedes novietot vienā pusē un arī margas pielikt nedaudz garākas. Pakāpienu kontrastu trūkuma dēļ nepatīkami brīži ne reizi vien ir bijuši arī pašam ekspertam. Tāpat aktuāla ir apgaismojuma problēma, precīzāk sakot, tā trūkums, tāpat trūkst arī norāžu par to, kur ir tramvajs vai iela, vai vēl kas cits.

Savukārt, pieturvietās trūkst vadlīnijas, kuras būtiski atvieglotu vājredzīgu un neredzīgu cilvēku pārvietošanos. Informācija par sabiedriskā transporta kustību ir novietota pārāk augstu un to ir grūti izlasīt, kā arī ne vienmēr var saprast, vai tas ir autobusa vai trolejbusa kustības saraksts.

Runājot par norādēm uz pašiem transporta līdzekļiem, N. Pīlips norādīja, ka būtu labi, ja transporta numura zīme būtu kontrastkrāsās un tiktu novietota arī transporta līdzekļa sānos, vislabāk pie pirmajām durvīm. Tāpat būtu labi, ja tiktu nosaukts piebraukušā autobusa numurs. Problēmas sagādā arī e-talona validēšana, jo validēšanas iekārtas un norādes uz tām nav kontrastkrāsas un ir grūti atrodamas. Transportlīdzekļos nav atzīmēti pakāpieni, kas vienos autobusos un trolejbusos ir, bet citos nav, savukārt vēl citos pie vienām durvīm ir, bet pie citām nav. Arī stieņi, pie kā turēties, nav kontrastkrāsās un saplūst ar pārējo transportlīdzekļa interjeru.

Universālo dizainu internetam un ne tikai
Darba grupa sociālo un informācijas pieejamības jomā ekspertes Annas Plisko vadībā dalījās pieredzē par to, cik pieejama ir izglītība, darba tirgus un interneta vide cilvēkiem ar redzes invaliditāti.

Darba grupa nonāca pie secinājuma, ka trūkst izpratnes par cilvēku ar redzes traucējumiem iespējām izglītībā un darba tirgū, tāpēc šī izpratne ir jāveido. Piedevām trūkst arī pētījumu par šo tēmu, lai saprastu, ko cilvēki ar redzes invaliditāti varētu darīt, kur strādāt, kā savietot to, ko mēs varam ar to, ko piedāvā darba tirgus.

Svarīgi būtu izstrādāt normas mājaslapu veidotājiem jeb, kā to nosauca pati darba grupa, universālo interneta dizainu. Pagaidām dažādu valsts un izglītības, kā arī nevalstisko organizāciju mājaslapas nav piemērotas lietošanai cilvēkiem ar redzes invaliditāti, vai arī ir grūti lietojamas. Kā viens no risinājumiem varētu būt mājaslapu alternatīvo versiju izveide. Kā viens no šķēršļiem informācijas pieejamībai tika minēts latviešu valodā runājošās tiflotehnikas trūkums, kā arī tiflotehnikas pieejamība.

Būtu noderīgi izveidot prakses vietas cilvēkiem ar redzes invaliditāti, kas ļautu pašiem redzes invalīdiem novērtēt savas spējas un iespējas, kā arī darba devējiem iepazīt šos cilvēkus kā potenciālos darbiniekus un sniegt viņiem šobrīd darba tirgū tik ļoti nepieciešamo pieredzi.

Ar simulācijas brillēm Vecrīgā 

Vides pieejamības darba grupa eksperta Māra Ceiruļa vadībā devās pastaigā pa Vecrīgu izzināt, cik pieejama tā ir cilvēkiem ar redzes invaliditāti. «Uzliekot glaukomas simulācijas brilles, mums bija daudz ilgāks laiks vajadzīgs nekā parasti — tāds bija mūsu pirmais secinājums,» stāstīja M. Ceirulis. Lai izvairītos no materiālu zaudējumu radīšanas, darba grupā uz veikalu doties neriskēja. Toties darba grupa paviesojās Rīgas Domes klientu apkalpošanas centrā un turpat netālu esošajā ārstniecības iestādē «Veselības nams 5».

Nevienā no aplūkotajiem objektiem nebija marķētas kāpnes, tāpat nebija marķētas Rīgas Domes virpuļdurvis, kuru lietošana ir sarežģīta ne tikai cilvēkiem ar redzes invaliditāti. Marķējuma trūka arī uz stabiem, kā arī bruģis sagādāja neērtības. Apmeklētajās iestādēs nebija cilvēkiem ar redzes invaliditāti pieejamu norāžu, kā arī nebija taktilo karšu. Taktilo norāžu un informācijas Braila rakstā trūka arī lifta. «Lietojot liftu ar simulācijas brillēm, nonākot galamērķī, cilvēks izsaucās: «O, kur es aizbraucu!?!», pat īsti nezinot, uz kurieni,» stāstīja eksperts.

Ne mazāk svarīga ir personāla attieksme. Piemēram, apmeklējot «Veselības namu 5», ja cilvēks ar balto spieķi spēja sameklēt informācijas lodziņu, tad darbiniece lodziņa otrajā pusē, pat redzot, ka šim cilvēkam ir baltais spieķis, viņu ignorēja.

Jāatzīst, ka bija arī pozitīvs ieguvums — Rīgas Domes klientu apkalpošanas centra amatpersonas solījās marķēt pakāpienus un stikla durvis, lai centrs būtu pieejams cilvēkiem ar redzes invaliditāti un ne tikai. Secinājums — nepieciešams plānveidīgi un kopā ar amatpersonām apsekot dažādas iestādes, lai pamazām iedzīvinātu universālo dizainu arī Rīgā.

Spert soli tālāk
Protams, jebkuras pilsētas, šoreiz tā ir Rīga, trūkumus var uzskaitīt un par tiem žēloties bezgalīgi. Tomēr, lai Rīgas vidi uzlabotu, konferences noslēgumā tika izveidota sadarbības grupa, kā arī plānots izstrādāt informatīvo ziņojumu iesniegšanai Rīgas pašvaldībās institūcijas, kurās risina cilvēkiem ar invaliditāti svarīgus jautājumus.

Arī uz jautājumu, vai Rīga ir mums Gatava, nevar atbildēt viennozīmīgi. Ja, konferences laikā, dodoties Rīgas ielās, tika atrasts ne viens vien šķērslis, kas sarežģī cilvēku ar redzes invaliditāti dzīvi. Tajā pat laikā 11. oktobra pēcpusdienā Latvijas Radio 1 raidījuma «Pēcpusdiena» vides pieejamība cilvēkiem ar redzes invaliditāti Rīgā tika izvēlēta kā tēma, kuru aplūkot plašāk, izkonkurējot aktualitātes politikā, finanšu sfērā un, kas to lai zina, kur vēl.

Aicinot klausītājus izteikt savu viedokli par vides un sabiedriskā transporta pieejamību Rīgā, bija dzirdams: «Var taču kādam pajautāt!» Ja, mēs esam noguruši no negācijām un noraidošās attieksmes, bet tajā pat laikā mums tepat blakus, iespējams, pat tuvākajā sabiedriskā transporta pieturā stāv cilvēki, kuri ir gatavi mums palīdzēt, un tas jau ir pamudinājums spert soli tālāk, uz priekšu...