Tik un tā es atnākšu

Jana Šlapaka

2013. gada 15. oktobrī LNerB Daugavpils filiālbibliotēkā tika aizdegtas trīs spožas sveču liesmas, lai ar uguns gaismas spēku cildinātu un apliecinātu dzīvu piemiņu un cieņu trim neredzīgo pasaules dižgariem — Neredzīgajam Indriķim, Luijam Brailam un Eduardam Asadovam. Katrs savā laikmetā sniedzis unikālu ieguldījumu, taču visus vieno un izceļ apbrīnojams gara spēks. Drosme, dzīvotkāre un neatlaidība likteņa triecienu priekšā pārvērta šos trīs cilvēkus par īsteniem savas laimes kalējiem, bet viņu neparastie dzīvesstāsti aizvien spēj iedvesmot un iedvest ticību cilvēka garīgajai varēšanai arī tad, ja atņemta acu gaisma. Tāpēc Starptautiskajā Baltā spieķa dienā mūsu bibliotēkas lasītāji sanāca uz svinīgu literāri muzikālu sarīkojumu, kas tika organizēts sadarbībā ar LNB Daugavpils TO, lai svinētu gara spēka triumfu pār ķermeni.

Neredzīgais Indriķis
Pirmā svece tika iedegta par godu jubilāram, kurš šogad svinēja 230. jubileju — Neredzīgajam Indriķim (1783 — 1828), pirmajam latviešu dzejniekam, kuram tika iespiesta īsta grāmata. Lai gan viņa literāro devumu no mūsdienu skatupunkta var vērtēt dažādi, neapstrīdams paliek fakts, ka tas, ko Neredzīgais Indriķis paveica savā laikā un sava laikmeta apstākļos, jāuzskata par lielu un piemiņas cienīgu veikumu. Ne velti viņu mēdz dēvēt par «latviešu Homēru»! Pasākuma laikā mūsu bibliotēkas lasītājiem bija iespēja ar laika mašīnas palīdzību nonākt par 200 gadiem atpakaļ pagātnē, lai labāk izprastu apstākļus, kuros auga un dzejoja Indriķis.

2013. gads, 1930. gads, 1870. gads, 1806. gads. 19. gs. sākumā Krievijas impērijā vēl nebija atcelta dzimtbūšana, nebija speciālas skolas neredzīgajiem un vājredzīgajiem bērniem un tādas bibliotēkas kā LNerB. Pat Luijs Brails vēl nebija piedzimis, nemaz nerunājot par viņa sešu punktu raksta sistēmas izgudrošanu. Tā laika izglītības un pilntiesīgas dzīves iespēju trūkums varēja iesēt neredzīgā cilvēka dzīvē izmisumu. Taču Neredzīgā Indriķa dzīvei bija lemts būt citādai. Neraugoties uz daudziem šķēršļiem, viņš nesēdēja, rokas klēpī salicis, bet kopš bērna kājas ar lielu zinātkāri tvēra jebkuras zināšanu druskas un apguva skrodera un kurpnieka amatus, kas ļāva piepelnīties. Tomēr savu dzīvi un likteni Indriķis veltīja vienkāršas un sirsnīgas dzejas radīšanai, sekojot savai sirdsbalsij un tā laika dzejas tradīcijām. Kā liecina vēstures liecības, Neredzīgais Indriķis esot bijis ārkārtīgi apdāvināts dzejdaris, kurš sacerēja lieliskus sprediķus un izcēlās ar apbrīnojamu atmiņu. Un cik labi, ka liktenis saveda īstos cilvēkus īstajā laikā — ja nebūtu bijis vācu mācītāja K. G. Elferfelda, kurš nepagāja garām Neredzīgā Indriķa talantam, mēs, iespējams, nekad neuzzinātu par neredzīgo dzejnieku un viņa dziesmām. Tikai pateicoties Elferfeldam, Indriķa sacerējumi tika pierakstīti, tulkoti vācu valodā un, visbeidzot, apkopoti un izdoti krājumā «Tā Neredzīgā Indriķa dziesmas» (1806), kas arī ierakstīja uz visiem laikiem Neredzīgā Indriķa vārdu latviešu literatūras vēsturē.

Luijs Brails
Otrā sveces liesma tika veltīta Luijam Brailam un viņa ģeniālajam izgudrojumam, jo šogad aprit 60 gadi, kopš latviešu valodā izdota pirmā grāmata Braila rakstā. Tā kā ilggadējie bibliotēkas lasītāji ir labi pazīstami ar Luija Braila dzīvesstāstu, šoreiz lasītājiem tika piedāvāts pārbaudīt savas zināšanas, piedaloties viktorīnā. Vai Jūs, piemēram, zināt, kas glabājās lādītē, ko Brails novēlēja sadedzināt pēc viņa nāves? (Pareizā atbilde: parādzīmes, jo Brails dzīves laikā bija dāsni aizdevis naudu saviem draugiem un paziņām.)

Āķīgie jautājumi, kuri atklāja jaunus un nezināmus faktus par Braila dzīvi, mijās ar viegli uzminamām atbildēm, par kurām bija iespēja iegūt šokolādes eiro monētas, tā atzīmējot gatavošanos pārejai uz jaunu valūtu. Savukārt, viktorīnas noslēgumā atgādinājām, ka tie, kuri vēlētos iepazīties ar Luiju Brailu tuvāk un uzlabot savas zināšanas, var atrast mūsu bibliotēkā šogad ieskaņotās audiogrāmatas par Brailu krievu un latviešu valodā.

Eduards Asadovs
Trešā piemiņas uguntiņa uzliesmoja par godu mūsu lasītāju karsti iemīļotajam neredzīgajam krievu dzejniekam Eduardam Asadovam (1923 — 2004), kuram šogad 7. septembrī varēja palikt 90 gadi. Šis skaistais un stiprais cilvēks sāka rakstīt dzeju 8 gadu vecumā un nespēja pārstāt radīt ne mirkli, jo dzeja bija viņa esība un liktenis. Arī pēc tam, kad 21 gada vecumā nācās zaudēt redzi smagā ievainojuma rezultātā. Viņš sacerēja pantus gan tranšejās kara laikā starp kaujām, gan hospitāļos pa vidu sarežģītām operācijām. Savas slavas zenītā viņš izdeva pa diviem dzejoļu krājumiem gadā, un tos noslaucīja no veikalu plauktiem pāris stundu laikā. Viņš tika gaidīts pārpildītās zālēs visā bijušajā PSRS teritorijā un tika apbērts ar aplausiem, ziediem un mīlestības vēstulēm no jaunkundzēm, kas zināja viņa mīlas liriku no galvas. Viņš turpināja rakstīt arī tad, kad 90. gadu juku laikos izdevniecības bija par viņu aizmirsušas.

Asadovs paveica daudz mazu un lielu varoņdarbu Otrā Pasaules kara laikā, taču, pats galvenais, viņš bija varonis savā ikdienas dzīvē. Par spīti daudziem smagiem likteņa triecieniem, ļaunām mēlēm un nodevībām viņš karsti mīlēja dzīvi un katru dienu veltīja cīņai par gaismu, labestību, mīlestību un taisnību, rakstot par to savā dzejā. Tieši tāpēc viņš dziļi iesakņojās savu lasītāju sirdīs un iemantoja viņu neviltoto atzinību kā «mīlestības un varonības dzejnieks».

2013. gada 15. oktobrī ikviens varēja pārliecināties par Eduarda Asadova dzejas gaismu un spēku — gan tie lasītāji, kuri uzstājās ar dzejas priekšlasījumu, ieliekot katrā intonācijā un žestā daļu savas dvēseles un talanta, gan tie, kas klausījās dzejnieka likteņstāstā un dzejas pantos. Kāds paslepus notrausa asaru, cits noelsās, atzīmējot īpaši trāpīgu un sulīgu frāzi, cits pagrozīja galvu, nepiekrītot dzejnieka alegoriskajam izteicienam, ka «кошки — лентяйки и дуры» (tulk. no krievu valodas: «kaķenes — sliņķes un muļķes»). Tam pa vidu ieskanējās pieklusināta ģitāras balss un muzikāli motīvi Nikolaja izpildījumā, kas padziļināja un papildināja brīnišķīgās dzejas uztveri.

Ar dzirksteli
Ja lasītājs pēc pasākuma aiziet ar dzirksteli sejā, ja pēc pāris dienām kāds apjautājas, kādas Asadova grāmatas ir bibliotēkas krājumā, vai palūdz nokopēt to dzejoli par mīlestību palielinātā drukā, tad tā ir vislielākā balva dzejniekam un gandarījums mums, bibliotēkas darbiniekiem, ka pasākuma vēstījums atradis dzirdīgas ausis.

Paldies visiem pasākuma dalībniekiem — Raisai Lārmanei, Klaudijai Nitišai, Nikolajam Suharevam, Ludmilai Borskai, Valentīnai Baranovai un Nikolajam Baranovam — par atsaucību un līdzdalību skaista sarīkojuma radīšanā!