Tālais ceļš neredzīgo izglītošanai pasaulē

Pirmās rakstiskās ziņas par cilvēkiem ar redzes traucējumiem bijušas jau 18. gadsimtā pirms mūsu ēras. Acu kaites mēģinājuši ārstēt senie ēģiptieši, ķīnieši un indieši. Seno laiku civilizāciju daļā izglītošanās iespējas bija vienīgi bagāto ģimeņu vīriešiem, piemēram, romiešu politiķim Appius Claudius Caecus (caecus — neredzīgs), kas dzīvojis pirms mūsu ēras līdz 273. gadam. Viena no pirmajām ziņām par neredzīgo mācībām ir Marka Fabio Quintilliama grāmatā minētais, ka gravētas rakstu zīmes spējot izlasīt arī aklie. Marks Fabio izveidojis reljefu burtu komplektu, tā saucamo Tabellu, kas vēlāk kalpoja kā pamats dažu nākamo taustes rakstu zīmju izveidošanai. Pēc tam neredzīgos apmācībā mēģinājuši iesaistīt arābi — 970. gads pirms mūsu ēras bija robežšķirtne, kad neredzīgos sāka uzņemt Al Ashar universitātē Ēģiptē.

Vidusslaikos cilvēkiem ar smagām redzes kaitēm vienīgā izglītošanās iespēja bija mūzikas jomā.

Tolaik gādību izrādīja vienīgi baznīcas un to institūcijas. 1350. gadā Itālijā, turpinot neredzīgo izglītošanas seno tradīciju, izveidojās Venēcijas brālība «Schola Coecorum», kuras biedri bija neredzīgi cilvēki. Šī ir līdz šim pirmā zināmā organizācija Eiropā cilvēkiem ar redzes traucējumiem. 16. gs. sākās mēģinājumi pārliecināt sabiedrību, ka vajadzētu orgnizēti veikt neredzīgo izglītošanu. Par to liecina itāļu ārsta un matemātiķa G. Cardana sacerējums «De subtillitate», kur rakstīts par neredzīgo audzināšanas un izglītošanas iespējām.

Pirmais zināmais neredzīgo izglītošanas centrs Eiropā ir 1661. gadā Palermo dibinātā «Aklo muzikantu un dzejnieku akadēmija», kas tomēr bija tikai bagāto ģimeņu atvasēm. 1784. gadā stāvoklis mainījās, kad Parīzē radās pirmās neredzīgo audzināšanas un izglītošanas iestādes. Celmlauzis šajā jomā bija Valentins Avī, pirmais neredzīgo skolotājs un audzinātājs. Pirmsskolas vecuma bērniem uzmanība pievērsta Drēzdenē, kur 1802. gadā dibināts pasaulē pirmais bērnudārzs neredzīgiem bērniņiem. Diemžēl tolaik vēl valdīja uzskats, ka izglītība neredzīgiem kaitē, jo tad viņi vēl sāpīgāk uztveršot savu smago stāvokli.

Čehu zemēs pirmā neredzīgo apmācības institūcija izveidojās 1807. gadā Prāgas Hradčanos. Gatavošanās tās dibināšanai sākās jau gadu agrāk pēc profesora Aloiza Klāra iniciatīvas. Par to lasiet nākamā rakstā. 1835. gadā Jans Rafaless Beitls Brno pilsētā atvēra privātu audzināšanas un izglītošanas iestādi neredzīgajiem, kuru no saviem koncertēšanas ienākumiem finansiāli atbalstīja arī slavenais pianists L. Balcars.

Visas šīs institūcijas, tāpat kā lielākoties visas skolas, tolaik bija vāciskas.
1910. gadā profesors J. Deils (Jan Deyl) Prāgā nodibināja aprūpes iestādi neredzīgajiem, kur apmācīja rokdarbu amatus un mūziku. Deila vārdā arī mūsdienās ir mācību iestāde, kurā mācās bērni ar redzes traucējumiem.

19. gadsimta vidū nevienā Eiropas skolā nebija speciālas literatūras vai pedagoģijas programmas universitātēs, tāpēc J. Švarcs, Brno institūcijas direktors, sāka organizēt apmācību kursus to parasto skolu skolotājiem, kurās mācījās neredzīgi bērni.

Būtiskas izmaiņas sākās 1881. gadā — pēc īpašu eksāmenu nokārtošanas arī neredzīgi pedagogi varēja kļūt par mūzikas instrumentu spēles skolotājiem. Tāpat arī tika noteikts, ka neredzīgo institūciju skolotājiem ir vienādas tiesības ar pārējo skolu pasniedzējiem.
1889. gadā Prāgā pirmo reizi tika atzīmēta Neredzīgo apmācību skolotāju diena.