Nometne «Tilts uz veiksmi»

Mārtiņš Allis, Sanita Kantāne

— Maija nogalē neredzīgi un vājredzīgi cilvēki devās uz Priekuļu novada atpūtas kompleksu «Mežrozes», kurā norisinājušās visas līdzšinējās ES fonda un Latvijas valsts finansētā projekta nometnes. To mērķis — motivēt cilvēkus ar redzes problēmām iesaistīties darba tirgū un mudināt apgūt prasmes, lai pilnvērtīgi pildītu izvēlētajā profesijā nepieciešamos uzdevumus, kā arī ieskicēt iespējamās profesijas, kuras būtu pa spēkam apgūt.

Iepriekšējos divus gadus uz šīm nometnēm devās jaunieši no 16 līdz 32 gadiem, un tajās arī es un Sanita piedalījāmies. Nometnēs valdīja draudzīga gaisotne, arī vakaros nometnes dalībnieki dziedāja ģitāras pavadībā, kā arī apsprieda dienā pieredzēto. Nodarbībās varēja rast priekšstatu par profesijām, uzzināt ko jaunu par sevi un pārbaudīt savas spējas. Liela daļa nodarbību notika, strādājot grupās, kas ir labs pārbaudījums, vai neredzīgi un vājredzīgi cilvēki spēj sadarboties kopīga mērķa vārdā. Šāda sadarbība var nest lielus panākumus, tikai vajadzīgs konkrēts mērķis.

Šogad man un Sanitai bija iespēja piedalīties šādā nometnē kā organizatoru asistentiem. Bija interesanti vērot, kā tos pašus uzdevumus pilda citas paaudzes cilvēki ar citu dzīves pieredzi. Viņus sajūsmināja gandrīz visas tās pašas nodarbības un izklaides, kas jauniešus! Sākumā radās šaubas, kādas aktivitātes piedāvāt vecuma grupai no 33 līdz 50 gadiem, bet izrādījās, ka neko jaunu jādomā nebija. Trakulīgi izbraucieni ar motorizētiem spēkratiem un psiholoģiski un intelektuāli uzdevumi patīk neatkarīgi no vecuma un izglītības.

Šādas nometnes ir ļoti nepieciešamas, jo kopā būšanas, darbošanās un pieredzes apmaiņas iespēju cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir maz, un nepieciešams zināt, kā ar līdzīgām problēmām galā tiek citi. Tas dod papildus stimulu censties un mēģināt kaut ko jaunu savā dzīvē, lai mainītu to, kas nepatīk. Nav nekā motivējošāka par citu cilvēku pieredzi. Redzot, ka cits var kaut ko vairāk, rodas jautājums — kāpēc es to nevarētu?!

DAIGAS AKMENTIŅAS
NOMETNES DIENASGRĀMATA

Pirmā diena — Iepazīšanās
— Nometnes dalībnieku iekārtošanās nometnē, iepazīšanās ar istabas biedriem, pēc tam ar kaimiņiem un kopīgā iepazīšanās ar pārējiem dalībniekiem un nometnes vadību — Gati, Svetlanu, Natāliju, un brīvprātīgajiem — Mārtiņu un Sanitu. Katrs īsi pastāstīja par sevi, ģimeni un darbu. Pēc tam pa grupām iepazināmies ar apkārtni un nodarbību vietām.

Secinājumi. Tas radīja drošības sajūtu par vidi, kurā dzīvosim nākamās piecas dienas no 27. maija līdz 30. maijam.

— Pēc vakariņām — sporta deju dejotāju priekšnesums. Visi kopā mācījāmies Vīnes valsi un Ča-ča-ča. Tas radīja lielu jautrību un savstarpējo palīdzību! Daudzi dejoja dzīvē pirmo reizi, un pirmo reizi iepazinās ar Paulas grezno deju kleitu.

Secinājumi. Jautrība un savstarpēja komunikācija ieviesa draudzības sajūtu.

Otrā diena —
Neiespējamā misija
— Nodarbību vadītājs, personības attīstības treneris Nauris Svika ar savu stingro balsi, stāju un konkrētību momentā pievērsa sev uzmanību un disciplīnu. Sagatavot darba interviju trīs minūšu laikā lika sakoncentrēt prātu, īsi un konkrēti reklamēt sevi, lai iegūtu darbu. Vislielāko adrenalīnu radīja pārvarēt savas bailes un pāriet pa virvi, kas piestiprināta diviem bērziem. Kamēr kāds gāja pa virvi, apkārt bija klusums, bet, kad to pārvarēja, līdzjutēji sveica ar skaļām ovācijām. Arī man pašai bija lielas bailes, taču pārvarēju nedrošību un pirmo reizi mūžā gāju pa virvi.

Secinājumi. Ar draudzīgu atbalstu varam izdarīt visneiedomājamākās lietas. Ja agrāk man kāds to būtu teicis, ka spēšu...

— Psiholoģiskais treniņš — cik tālu var aizlēkt no vietas uz zemes, nevar pārlēkt uz paaugstinājuma. Vakara noslēgumā — dažādas draudzības spēles, kas ieviesa jautrību un pārsteigumu. Noslēpumaina «jauno pāru» izvēle un romantiskās noskaņās pavadīts vakars, pārējie saulrietā vizinājās ar katamarāniem. Vakara adrenalīnu ieguvām, braucot ar bagiju.

Secinājumi. Ar organizētību komandā un vienotību visi var izdarīt visu. Ar draudzīgu atbalstu visas misijas iespējamas.

Trešā diena —
Radošā aktivitāte
— Profesionālo un personīgo resursu atklāšanā un attīstīšanā psihiatrei nebija īpaši izdevies. Viņa neprata pārorientēties, tāpēc radās priekštats, ka nebija sagatavojusies atbilstošai dalībnieku vecuma grupai un interesēm.

Secinājumi. Jāiemācās klausīties to, kas neinteresē, un darīt to, ko negribas. Jāiemācās būt pacietīgiem.

— Toties visus ieinteresēja nometnes viesis, Valmieras drāmas teātra aktieris Mār-tiņš Meijers, kurš filmējies «Ugunsgrēkā» Daniela lomā. Diskusijā uzzinajām daudz noslēpumu par teātra mākslu un aizkulisēm. Daudziem patika individuālā un kopīgā fotogrāfēšanās ar izskatīgo aktieri!

— Vakara noslēgums bija unikāls, un visiem aizmirsās dienas nogurums, kad ieradās četrkājainie draugi ar «Zelta ķepa» finālistu suni-pavadoni Teodoru. Ļoti interesanti bija uzzināt par Teodora dzīvi un darbu! Aleksejam Volkovam Teodors ir kā ģimenes loceklis, uz kuru var paļauties. Bija atbraucis mazs un aušīgs kucēns Olle (3 mēnešus vecs) — topošais suns-pavadonis no Somijas, šeit viņš dzīvo audžuģimenē vienu gadu un pēc tam dosies atpakaļ uz Somiju. Toties audžuģimenē paliks pieredze suņa-pavadoņa audzināšanā. Suņi-pavadoņi ir vienīgie, kuri drīkst kopā ar saimnieku apmeklēt teātri vai operu, drīkst iet uz kafejnīcu vai lidot lidmašīnas salonā. Šie kucēni ir dārgi. Uzturēšana, skola un veterinārā aprūpe nebūšot jāsedz suņa saimniekam, to segs Servisa suņu biedrība no ziedojumiem. Tāpēc iespēju robežās ziedosim, lai Latvijā šādu suņu būtu vairāk! Sertificētā suņu terapijas trenere Ramona pastāstīja par terapijas suņiem. Ļoti lielas simpātijas un daudz fotosesiju ieguva terapijas suns Džero! Tik skaists, balts un ļoti pūkains ar garu spalvu! Ak, vai, suņa miermīlīgais izskats liecināja — dariet ar mani, ko gribat! Suns atļauj sevi plucināt, siet lentas ausīs un vilnā, vilkt kājās zeķes utt. Terapijas suns pārsvarā strādā bērnudārzos ar bērniem, kam ir smaga garīgā atpalicība. Glāstot šādus terapijas suņus, cilvēki relaksējas. Šāda relaksācija bija vajadzīga arī man, jo šī bija vienīgā diena, kad es neizturēju psiholoģisko slodzi.

Visi ar lielu nepacietību gaidīja, kad beigsies teorija un sāksies praktiskā nodarbošanās. Tad nu bija rinda uz fotogrāfēšanos un Brailā apskatīšana, un mīlestības izpausmes. Man pašai ļoti patika izmēģināt staigāt ar suni-pavadoni, es jutos droši un pārliecināti, tādam var uzticēties.

Secinājumi. Tas ir unikums — suns spēj panākt to, ko nespēj cilvēks, mediķi un pedagogi: kontaktēties un pievērst sev uzmanību un būt pacietīgam, strādājot ar garīgi atpalikušiem bērniem. Cik diena bija emocionāli grūta un nogurdinoša, tik vakars bija patīkams un relaksējošs. Labs ir viss, kas labi beidzas!

Ceturtā diena —
Veiklas kājas un ass prāts
— Visi sarosījās, jo diena bija daudzsološa un noslēpumu pilna. Ļoti patika aizsietām acīm pēc skaņas, garšas un taustes atminēt dažādas lietas! Komandas darbs un ilgi gaidītās sporta aktivitātes, ko vadīja Cēsu TO sporta nodarbību vadītāja Inga, visus atdzīvināja. Šeit bija novērojams liels atbalsts vienam pret otru, vienai komandai pret otru komandu. Ļoti liela jautrība, izpalīdzība, liels atbalsts.

— «Zināt ir stilīgi» — vadīja lietišķās etiķetes speciālists Edgars Ikstens. Interesanti un pamācoši — sasveicināšanās, ģērbšanās stils un galda etiķete. Bija lietas, ko zinājām. Viņš atbildēja uz visiem mūsu interesējošajiem jautājumiem.

— Nedrošības un baiļu sajūtas pārvarēšana negaisa laikā, sēdēt nojumē un minēt krustvārdu mīklas. Just komandas atbalstu un vakara noslēguma pasākumu. Vislielākā adrenalīna sajūta, braucot tumsā ar kvadraciklu un bagiju. Tas deva lielu adrenalīnu un spēku pārvarēt bailes. Daudzi dalībnieki viens otru iedrošināja, kaut arī brauc ar kvadraciklu un bagiju savā dzīvē pirmo reizi. Pēc brauciena katrs jutās daudz drošāks, mazliet lepns par sevi, ka šīs bailes ir pārvarētas, un tūlīt pats iedrošināja citus, kaut nesen pats ļoti baidījās. Tas atbalsts bija tik liels, ka daudzi pat brauca atkārtoti. Tās bija bailes no nezināmā.

Secinājumi. Nevajag baidīties no nezināmā, jo nometnē par drošību bija padomāts. Tās bija mūsu psiholoģiskās bailes, drošība bija visapkārt, tikai mēs to nezinājām, kamēr paši nebijām to izjutuši. Šīs izjūtas, kad bailes pāriet prieka sajūtā par paveikto, ir neaprakstāmas! Tās ir emocijas, kad citu iedrošināts vari pārvarēt savas bailes un kopā ar citiem izjust šo gandarījumu.Vakara noslēgumā — kopīgas sarunas un dejošana, un pamazām sākās skumjas par to, ka tas nometnē ir pēdējais vakars. Telefonu numuru apmaiņa un e-pastu apmaiņa mazliet deva cerību, ka vēl tiksimies.

Piektā diena —
Braucam uz «Zoo Rakši»
Tā bija patīkamu pārsteigumu pilna diena, jo visus dzīvniekus varēja aptaustīt, glāstīt un barot. Dažāda izmēra un dažādu krāsu lamas un lielais kamielis Sultāns. Cilvēkiem bija vajadzīgs šis kontakts ar dzīvniekiem. Īsā ekskursija pa Cēsīm zaudēja savu vērtību, jo daudzi steidza izrunāt vēl nepateiktās lietas. Negaidīti liels atbalsts bija no zēniem, kam pietrūka spēka uzkāpt kalnā, to nesa uz rokām «krēsliņā».

Secinājumi. Veselie cilvēki teiktu — atpūties, nāc lēnāk, mēs tevi pagaidīsim pie autobusa! Bet vājredzīgie neatstāja vienu, ņēma un nesa.

Nometnes secinājumi
Nometnes vadītāji spēja tik īsā laikā mūs apvienot vienā lielā ģimenē, no kuras bija sāpīgi šķirties. Par ģimeni, kur viens par otru rūpējas un atbalsta, par ģimeni, kuru negribas zaudēt. Tie bija svētki mūsu dzīvē. Visi svētki reiz beidzas, un paliek tikai atmiņas. Paliek cerība, ka saņemsim e-pastus un telefonu numurus un kādreiz vēl tiksimies.

Ļoti interesanti bija tas, ka mēs nezinājām, kādus pārsteigumus katra diena mums dos. Viss bija lielā noslēpumainībā, tāpēc pārsteiguma efekts bija izdevies. Tāpēc bija tik daudz sajūsmas pilnu brīžu. Tāpēc prieks par pārvarētajām bailēm. Un tāpēc vadītājiem viss bija jāpacieš, jo sajūsmu nevar apslāpēt.

Emocionāli vissāpīgākais brīdis bija mūsu šķiršanās, jo saprotam — visi kopā kā tagad mēs nebūsim nekad. Daudzi no mums ir redzes invalīdi no bērnības, daudziem tā ir puse dzīves, bet pirmo reizi notiek šāda nometne, kur ir iespēja vienam ar otru komunicēt. Daudzi dzīvo vienā pilsētā ilgus gadus, bet iepazīstas tikai nometnē. Jo nav informācijas. Mēs spējam novērtēt to, ko nespēj novērtēt veselie cilvēki. Mēs ieguvām daudz derīgu padomu savai dzīvei, esam kļuvuši daudz drošāki, cēlies pašvērtības līmenis, esam iemācījušies darboties komandās, rūpēties un uzņemties atbildību vienam par otru. Nometnes laikā mēs iemācījāmies uzticēties un paļauties vienam uz otru. Diemžēl tā tas nenotiek reālajā dzīvē. Es pati nometnes laikā centos daudzmaz komunicēt ar visiem, taču tam bija par maz laika.

Nometnes laikā es ieguvu tādus draugus, kas palīdz man arī tagad reālajā dzīvē. Nometnē mēs dzīvojām kā sapņu pasaulē, un tagad mēs atgriežamies rūgtajā dzīvē. Šis lielais kopīgais tilts uz veiksmi, ko radīja Natālija, Gatis un Svetlana, dos mums spēku radīt pašiem savus mazos veiksmes tiltiņus uz dzīvi.

Priekšlikums
1. Palielināt nometnes dalībnieku vecumu no 35 līdz 55 gadiem, lai mēs vēlreiz visi nometnes dalībnieki satiktos.
2. Uz šādām nometnēm vajadzētu uzaicināt kā novērotājus cilvēkus, kas strādās par sociālajiem rehabilitētājiem, lai labāk izprastu redzes invalīdus.
3. Vajadzētu uzaicināt kādus no valdības, lai viņi saprastu, ka ir arī tādi cilvēki, kam šī nometne ir daudz svarīgāka nekā viņiem aizbraukt uz ārzemēm pieredzes apmaiņā, kad diviem, trim cilvēkiem iztērē daudz vairāk līdzekļu nekā būtu nepieciešams organizējot šādas nometnes 20 un 30 cilvēkiem. Jo mūsu vērtības nav greznas viesnīcas un tērpi, bet savstarpēja komunikācija un atbalsts.
Paldies visiem! Paliek cerība, ka mūs sadzirdēs un mēs atkal visi būsim kopā!