Pasaka par meiteni
Mareks Strauts

Reiz dzīvoja meitene, kura prata sacerēt mīļotajam sirdī iedomātam puisim.

Ja kāda asara pār vaigu

Tā kā laimes ķīla ziedu klēpī krīt,

Ja sirdī skarta kāda stīga —

Tā ir mīlestība.

Kādu dienu meitene gāja pa jūras krastu un ieraudzīja trīs mazus akmentiņus, kuri krāšņi mirdzēja. Meitene tos paņēma rokās un bija pārsteigta par to brīnišķo izskatu! Netālu no krasta viņa pēkšņi ieraudzīja vecīti, kuram pēdējie spēki bija uz izsīkšanas robežas. Vecītis, ieraudzījis meiteni, ļoti nopriecājās. Viņš, pēdējos spēkus saņēmis, meiteni sauca pie sevis. Tai mirklī, kad meitēns izdzirdēja kaut kur netālu no sevis atskanam vārgu balsi, viņa pieskrēja večukam klāt.

Vecītis lūdza: «Mīļo bērniņ, iedod man, lūdzu, padzerties!» Meitene izpildīja lūgumu. Tad sirmgalvis paskatījās uz viņu, kādu mirkli klusēja un teica:

«Tava sirds patiesi ir ļoti laipna un saprotoša. Par šo pakalpojumu esmu nolēmis tevi atalgot. Ej gar šo krastu, turēdamās taisnā virzienā, un pēc neilga laika savā ceļā ieraudzīsi lielu, pelēku akmeni. Tu pasaki šādus vārdus:

Roze, tavs zieds ir karalisks un cēls,

Tās augums saulei pretī tiecas,

Tās krāšņums, ko ik puķe ietver sevī,

Mūsu acīm netverama liekas.»

Meitenes vārds bija Evita. Viņa izpildīja vecīša dotās pamācības, un drīzumā Evitas ceļā parādījās pelēkais akmens. Pēc buramo vārdu noskaitīšanas meitenes priekšā izauga brīnišķīgs zieds. Tā bija dzeltena roze. Viņa redzēja, ka puķes augums savainots.

Evita nevarēja saprast, kā lai palīdz skaistajai rozei. Tad viņa apskāva ziedu, neskatoties uz sāpēm, kuras radīja puķes dzeloņi, un klusi pie sevis čukstēja:

Tu esi dieviete visvarenā,

Tavs augums mani maigi glāsta.

Par dzīves grūtībām patiesību stāsta.

Tas mani neatstās, bet mūžam sargās

Kā debesīs, tā arī virs zemes.

Un notika brīnums — zieda augums kļuva vesels. Puķe, pateicībā par meitenes drosmi un labsirdību, noliecās, un no tās nokrita ziedlapiņa. Atskanēja noslēpumaina balss, kura teica:

«Pagrozi šo ziedlapiņu, kad tev klāsies visgrūtāk, un kaut ko vēlies, tad tas noteikti piepildīsies.»

Evita gāja tālāk pa šo ceļu. Ne tik tālu viņa nebija gājusi, kad ieraudzīja zaros iepinušos putniņu. Tas žēli čiepstēja, jo pēdējie spēki bija uz izsīkšanas robežas.

Labsirdīgā meitene ieraudzīja nelaimīgā putniņa mocības. Viņa pieskrēja klāt un atbrīvoja putniņu no zaru nepanesamā gūsta. Laimīgā radībiņa uzlaidās Evitai uz pleca un atstāja uz tā savu visskaistāko spalviņu. Evita putniņam deva vārdu — Mazulītis.

Mazulītis piekodināja meitenei:

«Ja es tev būšu nepieciešams, tad pagriez manis doto spalviņu pret sauli, un atceries savu Mazulīti, un es būšu klāt.»

Pēc neilga laika meitene iegāja biezā mežā. Evita mežā bija tikko nokļuvusi, kad pēkšņi izdzirdēja balsis no pazemes. Viņa piegāja pie šīs vietas un ieraudzīja lielu, nolūzušu koku.

Pameklējusi rūpīgāk, Evita atrada lielu, tumšu alu. Būdama ļoti drosmīga, meitene gāja pa šo alu uz priekšu. Pēc neilga laika viņa nokļuva pazemes valstībā. Viņa bija nokļuvusi raganu valstībā.

Meitene atcerējās Mazulīti. Viņa pagrieza Mazulīša spalviņu pret sauli. Spalviņa pārvērtās par lidojošu palagu un aiznesa meiteni uz mājām.