Nodaļa — Mūsējo personība
Imantam Smirnovam 80
Alda Zariņa
Atminiet mīklu: ko visi cilvēki dara reizē? Pareizais atminējums — paliek vecāki. Mēs visi. Laika tecējums ir neapturams. Imant! Vēl nesen biji jauns, enerģijas un spēka pilns, bet tagad jau sirma galva, locītavās stīvums, arī asinsspiediens lēkā. Tie, Imant, ir tie 80 gadiņi, kas iesēdušies tev plecos. 80 gadi — tas jau ir nopietni, tas jau ir krietni padzīvots.
Imants Strazdumuižā ieradās pirms 62 gadiem. Šeit — Juglā pavadīti mūža skaistākie un bagātākie: jaunības laiks, vidusskolas gadi, brieduma gadi un nu rit vecumdienas. Viss darba mūžs pavadīts strādājot neredzīgo uzņēmumā. Brīvajā laikā uz mūsu kluba skatuves 30 gadu garumā spēlēts teātris, līdz pašiem pamatiem iepazīta dambretes spēles rūgtā zaudējumu un saldā uzvaru garša.
Pateicoties dambretei, satikti daudzi jo daudzi cilvēki, iepazītas gandrīz visas bijušās Padomju Savienības republikas. Un vēl visi tie svētīgie vienatnes mirkļi pie ūdeņiem ar makšķerkātu rokās, kad lielāks prieks bija par dabu nekā par noķerto zivtiņu.
Daudz ir redzēts, justs, piedzīvots un pārdzīvots šajos 80 gados. Vienam dzīve būtu grūtāk panesama. Imants nav bijis viens. Viņam laimējās satikt radniecīgu dvēselīti. Viņam ir sava Antoņina. Jau 53 gadus viņi caur dzīvi iet blakus, viens otru balstīdami un uzmundrinādami.
Visus šos gadus Imanta «ceļa spieķis» un sabiedrotā dzīvē ir dzeja. Pirmie mēģinājumi jau bijuši skolas gados. Šeit — Juglas ezera krastā, tepat mūsu acu priekšā, nobrieda un pilnveidojās Imanta dzejnieka talants. Pirmā vērtētāja vienmēr bijusi Antoņina. Arī draugu atbalsta nekad viņam nav trūcis. Tie viņu vienmēr ir mudinājuši un skubinājuši rakstīt vēl un vēl, un priecājušies par katru Imanta dzejas lasījumu.
Imants ir kurzemnieks. Dzimis 1935.gada 16.decembrī. Viņa dzimtās mājas «Strauti» atradās Talsu apriņķa Vandzenes pagastā. Māte Līze un tēvs Pēteris izaudzināja un izskoloja divus dēlus — Imantu un Gunāru. Nu jau visi trīs viņa mīļie ir aizsaulē — mamma, tētis un brālis.
Bērnībā izslimotās slimības sekas bija redzes pasliktināšanās, mācības vairs nevarēja turpināt parastajā skolā, bija jādodas uz Rīgu, uz Strazdumuižu. Un tā visu mūžu Imants skatās pasaulē cauri bieziem briļļu stikliem.
Taču tas nav traucējis ieraudzīt un izjust dzimtenes dabas brīnumaino skaistumu. Bērnības atmiņas par dzīves posmu Vandzenē, tēva mājās, ir tik spilgtas, ka tās visu mūžu neliek mieru, kņudina pakrūtē, sarieš acīs asaras, un labi, ka Imants ir dzejnieks, jo tā viņš šīs smeldzīgi gruzdošās atmiņas no dvēseles var norakstīt nost — dzejā.
Kāds ir Imants Smirnovs?
Viņš ir kautrīgs cilvēks, nemīl citiem stāstīt par sevi, svešākā sabiedrībā mazrunīgs, kluss, bet draugu pulkā mēdz atraisīties, atsaucīgs, izpalīdzīgs, savas dzimtenes patriots, čakls bibliotēkas grāmatu lasītājs, garšo saldumi un tortes, patīk klausīties Latvijas radio 2, skatīties Latvijas televīzijas seriālus, viņu kaitina mūsdienu dzeja, kurā nelieto pieturzīmes, visiem saviem draugiem un paziņām apaļās un ne tik apaļās jubilejās raksta apsveikuma dzejoļus, arī citos nozīmīgos svētkos.
Ja kāds labs cilvēks aiziet mūžībā, viņam tiek veltīti mīļi un izjusti atvadu vārdi. Man ir bijis tas gods daudzus no tiem dažādos sarīkojumos nolasīt. Ar dzejoļiem jau pierakstītas trīs klades un ceturtā līdz pusei. Tajās apkopoti apmēram 500 darbiņi.
Dzejnieks dzeju vispirms, protams, raksta pats sev. Taču katra dzejdara kvēlākais sapnis ir redzēt un rokās paturēt savu dzejas krājumiņu, dzirdēt lasītāju vērtējumu.
Diemžēl, dzejas krājumiņa Imantam vēl nav. Taču, neskatoties uz to, ar prieku un nepacietību tika gaidīti tie žurnāli, kuros bija cerība ieraudzīt kādu no saviem aizsūtītajiem darbiņiem. Nodrukātie avīzē «Saskarsme», žurnālā «Rosme», «Gaisma Tumsā» , «Zintnieks» deva gandarījuma sajūtu.
Dzejniekam ir prieks, ja sadarbībā ar komponistu rodas dziesma. Vairāki Imanta dzejoļi ir piedzīvojuši otru piedzimšanas brīdi Imanta Ozola, Edgara Rungas un Vladimira Kropa melodijās. Mīļš paldies viņiem par to, jo prieks par tām ir arī mums — klausītājiem.
Imants Smirnovs savu 80.dzimšanas dienu svinēs draugu lokā. Viņš nepārstāj brīnīties par likteņa labvēlību, kas devusi iespēju nodzīvot līdz 80 gadiem. Dzeju tagad raksta reti. Ražīgie gadi esot jau aiz muguras.
Latvijas Neredzīgo bibliotēka par godu jubilāram sagatavojusi muzikālu dzejas pēcpusdienu «Sirdszeme», kurā Imanta dzeju lasīs Laura Tālberga, Liene Jēkabsone, Andra Jākobsone, Ieva Velde un es — Alda Zariņa, bet dziesmas ar viņa vārdiem dziedās grupa «Epsilons».
Imantu un Antoņinu pazīstu no bērnības. Viņi ir manu vecāku skolasbiedri. Es atceros, ka jaunībā Imants bieži gāja uz mūsu Juglas ezeru makšķerēt. Man atmiņā iespiedies viņa tēls: liels vīrs melnos, garos gumijas zābakos, to augšējā mala lielā lokā nokarājās uz leju, pats platā jakā un makšķeri rokā. Imants savos ūdensnecaurlaidīgajos zābakos varēja sausām kājām tikt līdz kalmēm, kas kādreiz auga mūsu ezerā.
Pateicoties tam, manas bērnības Jāņos vienmēr tika piepildīts mammas sapnis — uz svētkiem pa visu māju izbārstīt sagrieztas kalmes, lai smaržo.
Vecie zābaki jau sen pazuduši, arī makšķerkāta nav, kalmes vairs neaug Juglas ezerā, mana mamma jau sen citā saulē, arī makšķernieks savos 80 gados nu ir nosirmojis, bet satiekoties vēl aizvien tikpat mīļi pasmaida kā manā bērnībā.
Ja grib tuvāk iepazīt dzejnieku, ir jālasa viņa dzeja. Dzejnieka prieki un bēdas atrod mūžīgu mājvietu viņa dzejoļos.
Es domāju, ka dzejoļi ir kā dzejnieka dienasgrāmata, kurā viņš par sevi pastāsta daudz ko tādu, ko sarunā nekad neatklātu.
Ja vēlaties lasīt Imanta Smirnova dzeju, nāciet uz Latvijas Neredzīgo bibliotēkas lasītavu, jo šeit ar dzejnieka mīļu gādību ir sakrāta lielākā daļa dzejoļu, kas publicēti avīzē «Saskarsme».
Ja vēlaties dzirdēt, kā Imants pats lasa savus dzejoļus, tad varam jums piedāvāt bibliotēkas studijā ieskaņoto disku «Dzeja autoru lasījumā».
Vismīļākie sveicieni mūsu Strazdumuižas dzejniekam Imantam Smirnovam 80. šūpuļsvētkos!
Novēlu, kā dziesmā: «Ilgu mūžu Tev! Lai tev skumjas zūd, lai sirds prieku jūt, vēlam stipram būt un laimi gūt!»
Cik Ilgi?
Kad zemi silda saule skopa
Un ūdeņus klāj ledus vāks,
Ar ceriņziediem esmu kopā,
Kad tie pie manis sapnī nāk.
Es ziediem solos – tad, kad logā
Degs maija saules rieta zelts,
Pie ceriņiem, kas plaukst pie žoga,
Es braukšu tīro smaržu smelt.
Kā karuselis domas jaucas,
Kas vainīgs, nesaprotu pats –
Pie ceriņiem es neaizbraucu,
Ir pagājis ne viens vien gads.
Sen matos rudens salnu manu,
Un kāju vingrums projām mūk.
Vien ceriņkrūmam piedošanu
Cik ilgi man vēl nāksies lūgt?