Eiropas vēstures versija ar dedukcijas metodi jeb Kāpēc nezinām to, kas ar mums notika
Ivars Ozoliņš
Par autoru
Esmu dzimis 1938. gadā. Man ir nepabeigta augstākā izglītība LU Vēstures un filozofijas fakultātē. Pašlaik strādāju par Braila raksta nodaļas galveno redaktoru Latvijas Neredzīgo bibliotēkā.
Bērnībā daudz esmu dzirdējis pieaugušos runājam un spriežam par kara laiku, par varas maiņām pirms un pēc kara, par neatkarīgās Latvijas laiku. Nekad neesmu varējis samierināties ar Latvijas neatkarības zaudēšanu. Jau kopš pusaudža gadiem manas domas pastāvīgi nodarbināja stāvoklis Eiropā, kāds tas izveidojās pēc kara, un vai tāds tas paliks mūžīgi. Nekādi dokumenti pieejami nebija. Pamazām man izveidojās sava versija par notikumu cēloņiem un sekām, ko savā rakstā piedāvāju tiem, kam ir interese par šīm lietām, ne kā neapstrīdamu patiesību, bet kā vielu pārdomām.
Informācijas meklējumos
2015. gada 8. maijā aprit 70 gadi kopš Otrā Pasaules kara beigām. Piedāvāju savu versiju par situāciju, kas izveidojās Eiropā pēc kara. Vai Vācijas sadalījumam okupācijas zonās pēc Otrā Pasaules kara bija vai nebija termiņš?
Šis ir jautājums, bez atbildes uz kuru nav iespējams saprast pēckara Eiropas statusu, jo, kā izrādījās, tikai tad, kad izbeidzās okupācijas režīms Vācijā, atrisinājās arī visas pārējās ar kara izraisītām svešu zemju aneksijas un pakļaušanas sekām saistītās problēmas Baltijā un visā Centrāleiropā no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai.
Jau kopš pusaudža gadiem (sākot ar 1952. gadu) manas domas ir mokoši riņķojušas ap sabiedroto lielvalstu politikas aizkulisēm, kas noteica pēckara Eiropas statusu.
Man nebija pieejami nekādi dokumenti, informāciju pa kripatiņai mēģināju vākt no ārzemju radioraidījumiem latviešu un krievu valodā.
Lai gan ārzemju radiostacijas tika slāpētas, tomēr, pateicoties manai uzcītībai, meklējot īsviļņu diapazonā dažādās frekvencēs un visos diennakts laikos vairāku valstu raidītājus un vēlāk, kad manā rīcībā nonāca virziena antena, krietni uzlabojot dzirdamību, man izdevās iegūt daudz tādas informācijas, kāda pie mums nebija pieejama. Tomēr šajos raidījumos nekad netika runāts par pašu galveno — vai Vācijas sadalījumam okupācijas zonās ir termiņš, kas varētu būt fiksēts Teherānas, Jaltas un Potsdamas konferenču dokumentos, un vai Krievijas virskundzībai Baltijā un visā Centrāleiropā no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai kaut kad pienāks gals.
Pieņēmums ir noformējies
Šī neziņa turpinājās līdz 1960. gadam, kad sastapu kādu cilvēku. Kara laikā viņš bija strādājis Liepājas ostā, kur viņam kāds vācu virsnieks regulāri deva lasīt vācu armijas štāba avīzi. 1943. gada decembrī vienā no šīm avīzēm bijusi informācija par Teherānas konferenci — sabiedrotie nolēmuši sadalīt Vāciju okupācijas zonās uz 50 gadiem pēc kara beigām. Tātad Vācijas sadalījuma termiņš ir līdz 1995. gada 8. maijam.
Sākot ar šo brīdi, manā domāšanā ieviesās analītiskā dedukcijas metode — pētīšanas paņēmiens, kad no vispārzināmā loģiskas secināšanas ceļā tiek izskaidroti atsevišķi fakti un notikumi. Viss svarīgākais gan Eiropā, gan pasaulē — ASV un PSRS attiecībās kopš kara beigām līdz pat PSRS sabrukumam — kļuva saprotams. Astoņdesmito gadu otrajā pusē mans postulāts (pieņēmums, ko bez pierādījuma pieņem par deduktīvi konstruētas zinātniskas teorijas izejas punktu) par pēckara Eiropas statusu bija noformējies.
Tomēr man bija nepieciešams apliecinājums vai kritika no kāda kompetenta avota. 1991. gadā Latvijas Radio komentētājam Imantam Dekšeniekam es uzdevu jautājumu: vai Teherānas, Jaltas un Potsdamas konferenču līgumi joprojām ir slepeni? Viņš atbildēja, ka ne viņš, ne arī kāds cits viņam pazīstams cilvēks šos dokumentus nav redzējis un arī nezinot, kur tos var dabūt.
1993. gada novembrī aizsūtīju vēstuli uz radio «Brīvā Eiropa» latviešu redakciju, kurā lūdzu atbildēt uz 10 jautājumiem.
(Turpinājums nākamā numurā)
