Lasītāji mums raksta

Ir 10. decembra rīts. Kā vienmēr klausos radio raidījumu «Kā labāk dzīvot». Nezinu, kādēļ, bet tas manī izraisīja dziļas pārdomas. Izlasot 2014. gada novembra «Rosmi», es šīs pārdomas sapratu un atklāju. Lasīju Ilgvara Hofmaņa rakstu «Korim «Jolanta» šogad 130» un atcerējos:

Kam drosme ir un goda prāts,

Un skaidra sirds,

Kam tauta tuvāka par draugu stāv,

Tas nāk man līdz,

Lai godā, slavā celtu Latviju.

(K. Ulmaņa vārdi)

Tēvu zemes mīlestību mēs ar darbiem rādīsim — šāds bija Kārļa Ulmaņa moto. Gandrīz katrs latvietis dzirdējis par Draudzīgo aicinājumu, lai palīdzētu skolām iegūt vairāk grāmatu. K. Ulmanis uzsvēra cukurbiešu audzēšanas nozīmi, «lai varētu pielikt tējai trešo cukura karotīti». Tādējādi tika nodarbināti arī ievērojams skaits cilvēku.

Vasarā rīkoja strādnieku svētkus, kuros godināja labākos. Mazpulki bija bērnu organizācija, kuri sacentās, lai izaudzinātu labāku ražu, tad arī viņus godināja. Tajā laikā Latvijas izaugsmi pielīdzināja Dānijai.

«Dzīvosim tā, lai mēs būtu cienīgi dzīvot atjaunotā Latvijā!» — šie K. Ulmaņa vārdi bija rakstīti uz plakāta mūsu skolā pie sienas. Šie ir tikai daži piemēri, daži atmiņu graudiņi no Latvijas brīvvalsts laikiem, kad vadībā bija Kārlis Ulmanis.

Mani ar draudzeni Annu Bumbuli uzņēma institūta pieaugušo korī 1934. gadā. Pirmais koncerts Rīgā, nopelnījām divus latus. Nopirku dzintara brošu, tā vēl glabājas. Pirmajā gadā bija četri koncerti: Rīgā, Ventspilī, Jēkabpilī un Saldū. Visur mūs laipni uzņēma, pēc koncerta pacienāja, iepazināmies ar jauniem draugiem. Daži draugi palika uz ilgiem gadiem, piemēram, manai draudzenei Annai. Un tāpēc mani nepatīkami pārsteidza Ilgvara rakstītais:

«/../ Koristiem un citiem mākslas amatieriem nav bijis svešs protesta gars. Jau divdesmitajos gados skolas amatieru grupas pieteikušas streiku, bet pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā, kad Meikola Gudriņika vārdiem runājot, institūtā tika radīti audzēkņiem tādi represīvi, var teikt pat diskriminējoši apstākļi. Par kādu toreizējo koncertu vēlākais LNB priekšsēdētājs atceras: «Koris toreiz nodziedāja slikti, šausmīgi vilka, un diriģents Zalcmanis nekādi nevarēja to kori dabūt, lai tas dzīvāk dziedātu.» Labklājības ministrijas departamenta direktors tāds Sīlis arī bija ieradies koncertā un tad teica: «Kas te noticis, ka koris dzied it kā no kapa izlīdis.» Tobrīd koris jau bijis lielākais tautas mākslas kolektīvs institūtā.»

Nezinu, kas domāts ar to protesta garu. Jā, mūs ļoti uzmanīja, lai kaut kur neaizklīstu, jo atbildība jāuzņemas vadībai. Protams, mums gribējās iziet un zināt, kas ir aiz vārtiem!

Jā, režīms bija, bet tomēr lielie zēni centās izkļūt, paši izbrūvēja alu, darīja to, kas nav atļauts. Tāpat norisinājās mīlas dēkas, neraugoties uz visu stingrību.

Izbrīna M. Gudriņika teiktais, jo viņam ar kori nebija nekāda sakara, viņš spēlēja pūtēju orķestrī. Mākslinieciskajā pašdarbībā darbojos 70 gadus. Nesaprotu, kāpēc būtu jāmeklē skabarga, kāpēc jāizceļ sliktākās nianses?

Ja mēs būtu tik slikti dziedājuši, kāpēc tad pie mums aicinātu viesoties somu un zviedru delegācijas? Vēl šodien atceros melodijas un tekstus Zviedrijas un Somijas himnām.

Katru gadu 1. decembrī sākām apgūt Ziemassvētku programmu, kurā bija laicīgā un garīgā daļa. Visa ministrija nāca ciemoties Ziemassvētkos. Vera Singajevska teica, ka nekur nav tik skaisti un bagātīgi sagatavota Ziemassvētku programma kā Strazdumuižā.

«/../ tāds Sīlis. /../» — Sīļa kungs bija labklājības ministrs. Viņu mēs sagaidījām un pavadījām ar dziesmām un pūtēju orķestra priekšnesumiem.

Kori vadīja diriģents Rihards Zalcmanis, kurš skolā mācīja ticības mācību un dabas mācību, vadīja rīta lūgšanu, komponēja melodijas ar Zalcmaņa kundzes vārdiem. Milda Zalcmaņa kundze rakstīja skaistu dzeju un sacerēja arī lugas. Ikdienā mēs nesēdējām pie bagātīgi klātiem galdiem, bet kultūras dzīve ritēja krāšņa, bagāta un pilnvērtīga, atbilstoši laika garam.

Ar cieņu, «Rosmes» lasītāja Alise Deičmane.