Nodaļa — Mūsējo dzeja

Rūdolfs Linužs

Var atstāt dzimtās malas sētu,

ko drīz vien nezāles sāks klāt,

bet aizmirst valodu,

kas šeit reiz sēta,

nav iespējams nekad.

Lai vai kādi grūti laiki,

valdnieki var nākt, var iet,

bet kas jau iedēstīts ir manī,

svešām rokām neizraut.

Saknes ielaistas ir manī,

dziļi sirdī, dvēselē,

un ar katru elpas dvašu,

un ar katru laika sprīdi

tās no jauna saknes dzen.