Par mūsējo ceļojumu uz Rumāniju
Līga Ķikute, LNB RPO valdes priekšsēdētājas vietniece
Februāra otrajā pusē četri LNB RPO jaunieši Eiropas Savienības programmas ERASMUS+ projekta «New Tools for non-formal Educators» ietvaros viesojās mītiem apvītajā grāfa Drakulas zemē — Rumānijā.
Un lai cik savādi nešķiet, projekts norisinājās Transilvānijā, viesu namā mazā kalnu ciematiņā Šimonā, netālu no pilsētas Branas, kurā atrodas Drakulas pils.
Sākšu ar mītiem
«Kas tev tur pazudis?» — tāds bija pirmais jautājums, kuru uzklausīju, pasakot, ka plānoju doties uz Rumāniju.
Jā, valsts tiešām ir viena no nabadzīgākajām Eiropā, tāpēc arī cītīgi klausījos pasakas par salīdzinoši zemajām cenām un asa sižeta kino cienīgus pastāstus par kabatzagļiem, uzbāzīgiem ielu tirgotājiem un citiem salīdzinoši bīstamiem pilsētvides subjektiem.
Tomēr, pārvarējušas pirmo izbīli par to, kur esam iepinušās, abas ar vājredzīgo kolēģi Natāliju nospriedām, ka, ja jau izdzīvojām 90-tajos Latvijā, tad gan jau tiksim cauri arī Rumānijā. Braucam taču uz ES valsti un abas ar pavadoņiem!
Rumānijā var nokļūt, lidojot ar pārsēšanos. Par spīti vāciešu izslavētajai precizitātei, reisu uz Bukaresti tā arī nedzirdējām piesakām, vien kustība noteiktajā laikā uz iekāpšanas vārtu pusi un rindā stāvošo izskats, kas nebūt nelīdzinājās biznesa klases pasažieriem, liecināja, ka iekāpšana jau notiek pilnā sparā. «Ak, dievs, es lidoju uz tādu pasaules malu, kuru lidostā pat nepiesaka,» es nodomāju.
Vai tas ir lēti?
Rumānija vēl nav eiro zonā, un norēķināšanās notiek lejās: vienam eiro atbilst aptuveni 4,5 lejas. Pilsētas sabiedriskā transporta biļete 2 personām maksā gandrīz 9 lejas (aptuveni 2 eiro). Trīs stundu brauciens ar vilcienu (vietējo vai starptautisko) maksā 38 līdz 50 lejas (8 līdz 11 eiro) vienai personai.
Maltīte ātrās ēdināšanas restorānā divām personām — aptuveni 35 lejas (8 eiro), kafija necilā beķerejas tipa kafejnīcā — 8 lejas (1,6 eiro), ēstuvē pilsētas centrā — 15 lejas (ap 3,5 eiro).
Par servisu
Jāatzīst, ka, izejot no Bukarestes lidostas, sazināšanās angļu valodā var sagādāt problēmas — ne visi to prot. Un, kaut arī valsts atrodas Austrumeiropā un vairāki tās vārdi sakrīt ar krievu valodu, Rumānijas iedzīvotāji krieviski nerunā.
Bukarestes sabiedriskajā transportā, līdzīgi kā Rīgā, tiek izmantoti elektroniskie taloni, autobusu numuri ir lieli un spoži, tomēr novietoti pa augstu.
Redzīgie pasažieri autobusā var sekot līdzi tā kustībai displejā. Vienīgais audiālais risinājums — tiek nosauktas pieturas.
Patīkamu pārsteigumu sagādāja vilcieni — tīri, kārtīgi, aprīkoti ar automātiskām durvīm, kuras jāatver ar pogu, vagonos pieejamas elektrības rozetes, kuras manījām izmantojam mobilo telefonu uzlādēšanai.
Patiesi vīlāmies izslavētajā sabiedriskās ēdināšanas jomā.
Pirms došanās no Bukarestes uz Brašovu vēlējāmies pusdienot un bijām spiesti izvēlēties blakus esošos fast food. Izbaudot rumāņu tradicionālos ēdienus apmācību laikā, sekoja nākamā vilšanās — dārzeņi un augļi bija teju vai kārums. Arī veikalos šo produktu izvēle nebija diez ko plaša.
Par darbu
Projektā «New Tools for non-formal Educators» bija iesaistījušies 32 jaunieši no Rumānijas, Bulgārijas, Grieķijas, Albānijas, Latvijas, Lietuvas, Spānijas, Itālijas. Projekta rīkotāji rūpējās, lai gan nodarbību laikā, gan ārpus tām jaunieši pēc iespējas vairāk kontaktētos ar citu valstu pārstāvjiem.
Daudziem tā bija pirmā darba pieredze multikulturālā komandā. Ja komandas biedrus vieno kopējs mērķis, tad ne invaliditāte, ne valodas barjera nerada šķēršļus. Uzdevumi pamazām palika sarežģītāki, līdz beigās rakstījām ERASMUS+ projektu.
Cilvēkus ar invaliditāti līdzīgas problēmas skāra visās projekta dalībvalstīs un visās, kā pierasts dzirdēt, naudas to risināšanai nepietiek. Tomēr mēs varējām padižoties ar pozitīviem piemēriem cilvēku ar invaliditāti vidū.
Tāpat interesi izraisīja LNB RPO darbošanās Rīgas sabiedriskā transporta pieejamības lauciņā, parādot, cik daudz var panākt ar pozitīvu attieksmi, izdomu un darbu.
Mums tika noorganizēta arī mācību ekskursija uz sociālo uzņēmumu un dienas centru Brašovā, kur cilvēki ar invaliditāti izgatavoja rotaslietas, šuva medicīnas apģērbus, kā arī ar viņiem brīvprātīgi darbojās fizioterapeits.
Par neformālo pusi
Pasākumiem aizpildīti bija arī vakari. Tajos gan iepazināmies, gan prezentējām savas valstis, gan rīkojām viktorīnas. Pēc savas valsts prezentēšanas katras valsts pārstāvji izlozēja valsti, par kuru bija jāsagatavo jautājumi pārējiem dalībniekiem. Mēs izlozējām Spāniju, savukārt, par Latviju jautājumus gatavoja Albānijas pārstāves.
Nogurušie dalībnieki ne vienmēr spēja ierasties uz nodarbībām laikus, tāpēc organizatori nolēma ieviest soda mērus, kurus izdomājām mēs paši.
Un tā nodarbību kavētāji izlozes kārtībā dziedāja dziesmas, stāvēja uz vienas kājas, lēkāja, apskāva kaimiņus, dejoja Makarenu. Rezultātā sodīšana izvērtās uzjautrinošā nodarbības ievadā.
Viesojāmies Drakulas pilī un iepazinām mazo pilsētiņu Branu. Lai arī daudziem grāfa Drakulas vārds asociējas ar vampīriem, pils bija pilna ar senām lietām — mēbelēm, lustrām, bruņu tērpiem, ieročiem, traukiem un citām senajām lietām, kas izvietotas arhitektoniski sarežģīti savienotās telpās. Jāatzīst, tieši arhitektūras sarežģītība rada iespaidu par pils baisumu — šauras, līkumotas akmens kāpnes veda pils ciemiņus augšup un lejup, radot labirinta sajūtu.
Organizatori bija padomājuši arī par novērtēšanu. Noslēguma vakarā pirms karstvīna baudīšanas pie ugunskura grupas priekšā nolika trīs krūzes — ar pienu, kafiju un tukšu. Katrs dalībnieks tika aicināts tukšajā krūzē ieliet pienu par lietām, kuras patika, un kafiju par lietām, kuras nepatika.
Apkopojot visu viedokļus, sanāca dzēriens, kas līdzinājās kafijai Lattē.
