Nodaļa — Mūsējo ceļojumi

Ceļojums pie Svētās Matronas
Daiga Akmentiņa

Nobeigums

Pēc tam devos uz izejas pusi, kur mani gaidīja ceļabiedri. Viņi brīnījās par manu skaisto ziedu pušķi un tūlīt uzdeva jautājumu — kur es to dabūju? Ak vai, viņiem arī vajag! Parādīju, kur mūķene dalīja rožu ziediņus. Kastē daudz nebija palicis, bet draugiem pietika. Izgājām no baznīcas katrs ar savām emocijām, sajūtām un domām par tikko piedzīvoto.

Ārpusē kādu brīdi vērojām cilvēku garās rindas, kas stāvēja apkārt baznīcām. Bija vajadzīgs laiks, lai pārslēgtos atpakaļ uz reālo pasauli. Domas pamazām sakārtojās, un it kā neredzamas rokas sāka vadīt un norādīt, kas tālāk jādara.

Paņēmām svētīto ūdeni, nopirkām piemiņas lietas un svecītes. Tagad jau ar citu skatienu uz apkārtni izstaigājām visu klostera teritoriju. Ļoti skaisti ziedošas puķes ieskāva visu teritoriju. Daudz dažādu lūgšanu vietu ar ikonām, bet katra ar savu nozīmi. Cilvēku ļoti daudz, bet nekur viens otram netraucēja. Visur savstarpēja sapratne un cieņa. Šķiet, viss pasaules gaišums, miers un labestība ir ar mums. Ar skumjām bija jāatvadās no Sv. Matronas svētvietas.

Visi bijām enerģijas pilni un nogurumu nejutām, neskatoties uz garo ceļu un ilgo stāvēšanu rindā. Ja reiz esam Maskavā, tad nolēmām aizbraukt uz Sarkano laukumu. Es sapratu, ka šoreiz ceļabiedri gaidīja atbalstu no manis. Domās lūdzu, lai Sv. Matrona palīdz. Un atkal kāda neizprotama sajūta pārņēma manas domas un neredzama roka vadīja. Pēkšņi viss palika vienkārši, un ļāvāmies neredzamajam pavadonim.

Katrā metro stacijā jautājām dežurējošajam apsargam, kur jāpārsēžas, un apbrīnojami ātri nokļuvām līdz vajadzīgajai stacijai. Izejot no metro, pajautājām nejaušam garāmgājējam ceļu uz Sarkano laukumu. Izrādījās, arī viņš meklē Sarkano laukumu. Visiem kļuva vēl jautrāk, jo jaunais ceļabiedrs bija jautras dabas cilvēks. Noskaidrojām, ka arī viņš ir pirmo reizi Maskavā un nezina, kur jāiet. Nosmējām, ka Sarkanais laukums laikam tik mazs, ka nevaram ieraudzīt.

Visi bijām pārsteigti, cik ļoti liels un skaists skats pavērās aiz greznajiem vārtiem uz Sarkano laukumu. Tagad es sapratu, kāpēc to sauc par Sarkano laukumu. Visas apkārtējās greznās mājas bija sarkanā krāsā, kas radīja krāšņu un iespaidīgu efektu. Daudz tūristu, visi filmējas un fotografējas. Arī mēs savos telefonos iemūžinājām pa skaistam kadram atmiņai no šī mirkļa. Aizgājām līdz Mauzolejam, atmiņā nāca skolas laikā lasītais un mācītais, tagad to pašai redzēt bija pavisam cita nozīme.

Pie izejas no Sarkanā laukuma atradās kafejnīca, kurā notika karstu pīrādziņu degustācija. Pīrādziņi tiešām bija ļoti garšīgi! Ārpus vārtiem apstājāmies īpašā vietā un metām pāri plecam sīknaudu uz atgriešanos.

Devāmies uz metro. Noskaidrojām, kā nokļūt līdz autobusa pieturai. Nebija ne jausmas, uz kuru pusi jābrauc. Pateicoties savai intuīcijai un laipniem cilvēkiem, veiksmīgi nokļuvām līdz autobusa pieturai. Laiks vēl palika pāris stundas, kuras tika izmantotas, iepērkoties apkārtējos veikalos.

Atpakaļ braucot, pārdomāju pēdējās dienas notikumu. Nogurums nebija, tikai liels miers un gandarījums par paveikto. Īsā laikā tik veiksmīgi nokārtot vīzas, biļetes, aizbraukt un visu garo dienu ar mugursomu plecos izstāvēt rindu pie Sv. Matronas, pēc tam ekskursija pa Sarkano laukumu.

Lielu izbrīnu radīja tas, ka, neskatoties uz ļoti smagiem veselības traucējumiem, nevienam no mums nevajadzēja zāles un nepalika slikti. Mājās bez zālēm nevarējām dzīvot, bet ceļojuma laikā svešā valstī — varējām.

Es domāju, ka mūsu domas un lielā vēlēšanās aizbraukt, visa sagatavošanās un pats brauciens bija ar Sv. Matronas lielu svētību un neredzamu roku vadīts. Tas nav jebkuram cilvēkam izdarāms, ja nepalīdz un nevada augstāki spēki. Tas bija ļoti skaists svētceļojums, kur mūs vadīja liela ticība Sv. Matronas dziedināšanas spējām.

Mēs atvadījāmies viens no otra ar ciešu apņemšanos aizbraukt pie Sv. Matronas nākamo gadu.

Pēc svētceļojuma ir notikušas ļoti daudzas labas lietas katra mūsu personīgajā dzīvē un, protams, vislielākās izmaiņas veselībā. Ārsti nespēja noticēt straujajiem veselības uzlabojumiem. Vairāk nevienam no mums nav tāda nepieciešamība pēc medikamentiem, kāda bija agrāk. Nav pagājis nemaz tik ilgs laiks, bet ir piepildījušies daudzi mani lūgumi Sv. Matronai. Kā lielākā dāvana un nenovērtējamākais ir Sv. Matronas aizsardzība un palīdzība visās manas dzīves situācijās.

Es tagad domāju, kāda būtu mana dzīve, ja toreiz autobusā man nebūtu blakus nepazīstamā ceļabiedre. Vai es vispār kādreiz iedomātos kaut kur tik tālu braukt pēc veselības, ja man pat domās tas likās neiespējami? Es tikai saprotu, ka mūsu dzīvē nekas nenotiek nejauši. Arī nejauši sastaptam cilvēkam vai ceļabiedram ir kāda loma mūsu dzīvē. Lielāka vai mazāka, bet ir. Nav zināms, vai mana dzīve būtu tik ļoti izmainījusies, ja šis svētceļojums nebūtu noticis, bet viss notiek, kad tam pienācis īstais laiks.

Dzīve ir kā apburtais loks, kur viss atgriežas atpakaļ. Es no visas sirds gribēju palīdzēt slimajai meitenei autobusā, bet iznāca otrādi. Es vēlreiz pārliecinājos, ka spēcīgi darbojas atgriezeniskā saite — dodot otram no sirds, atpakaļ tiek saņemts daudz vairāk. Mēģinot palīdzēt otram, es saņēmu necerēti lielu palīdzību no sv. Matronas.