Armands Dīriņš
Starp mūsu Latvijas Neredzīgo biedrības biedriem ir cilvēki, par kuriem esam nepelnīti aizmirsuši. Cilvēki ar labu izglītību, cilvēki, kuriem ir savs viedoklis un spēja domāt radoši. Lūk, šajā intervijā iepazīstināšu jūs ar vienu no viņiem. Ar mākslinieku Aleksandru Kišiņevski esam pazīstami kopš 2012. gada, kad kopā apmeklējām Latvijas neredzīgo biedrības floristikas nodarbības. Aleksandru var raksturot kā komunikablu, draudzīgu un vienmēr dzīvespriecīgu cilvēku. Nejauša tikšanās Strazdumuižas klubā šī gada februārī noveda pie piedāvājuma Aleksandram sniegt interviju žurnālam «Rosme».
Aleksandrs Kišiņevskis dzimis Rīgā un šā gada martā atzīmēs savu 70 gadu jubileju. Viņš pabeidzis Rīgas 26. vidusskolu un Valsts mākslas akadēmijas grafikas fakultāti 1976. gadā.
Jaut. — Kāpēc izvēlējāties kļūt par mākslinieku, vai ģimenē kāds bija saistīts ar mākslu?
«Nē, ģimenē bija ārsti. Tieši otrādi, viņi mani brīdināja, ka mākslinieki ir tāda īpatnēja publika. Mākslas akadēmijā eksāmeni bija jūlijā, bet citur augustā. Ja es nenoliktu eksāmenu, varētu augustā tikt citur, bet es eksāmenu noliku. Pirms tam biju apmeklējis akadēmijas sagatavošanas kursus.»
Jaut. —Pēc tam kļuvāt par Mākslas akadēmijas pasniedzēju?
«Jā, man ir vairāk kā 20 gadu ilgs darba stāžs, pasniedzu zīmēšanu un mākslas vēsturi. Septiņdesmitajos gados vadīju pionieru grafikas pulciņu astoņus gadus.»
Jaut. — Kāda žanra darbus jūs veidojat?
«Pašlaik darbojos dažādos žanros — gan grafikā, gan gleznoju ar akvareļiem, akrilu; gleznoju ainavas, klusās dabas, portretus, kompozīcijas ar cilvēkiem.»
Jaut. — Ar ko jūsu darbi atšķiras no citu mākslinieku darbiem?
«Tas ir grūts jautājums, to varētu jautāt kādam citam māksliniekam, viņš no malas to redzētu. Katrs mākslinieks dara to, ko viņš pats grib. Paldies dievam, mums nekādas cenzūras nav! Tā kā katram pieaugušam cilvēkam ir savs rokraksts, arī māksliniekam ir sava maniere zīmēšanā un glezniecībā. Es nedomāju, ka man ir kaut kas īpašs. Man citi mākslinieki teica, ka esmu vienīgais Latvijā, kurš zīmē tādā punktiņu manierē, bet tas nav nekas jauns. Arī 100 gadus atpakaļ daži mākslinieki tā zīmēja, un pat viduslaikos. Tolaik gan bija citi materiāli — spalva un tinte. Tagad ir labāki materiāli — flomāsteri, kvalitatīvs papīrs, fiziski ir vieglāk, jo man ir redzes defekts. Gleznoju tradicionālā stilā, ne ar punktiņiem.»
Jaut. — Redzes problēmas jums ir kopš dzimšanas?
«Nē, man konstatēja acu slimību, kad biju akadēmijas trešajā kursā 21 gada vecumā. Tad vairāk kā trīs gadus biju akadēmiskajā atvaļinājumā, pēc kura man izgatavoja speciālas kontaktlēcas, ar kurām varēju kaut ko redzēt. Tagad man ir jaunas paaudzes kontaktlēcas, kuras izgatavo Vācijā, un tās ir ļoti dārgas.»
Jaut. — Jūs par saviem darbiem neprasāt samaksu, vai arī prasāt tikai ziedojumus, vai tas nemazina darbu vērtību cilvēku acīs?
«Man daudzi mākslinieki teica, ka mākslas jomā mums turpinās Padomju Savienība. Nekur Amerikā vai Rietumeiropā nav tā, ka izstādes laikā savus darbus nedrīkst pārdot. Regulāri trīs, četras reizes gadā piedalos izstādēs Iļģuciema kultūras namā, ko rīko studija «Grīva», un studijas «Elija» izstādēs Rīgas Latviešu biedrības namā. Mums ir galerija, kur var dot darbus pārdošanā, bet cilvēkiem naudas ir maz, pārdot ir grūti, ne tikai man, arī citiem māksliniekiem. Ja ir galerijas, kur darbi maksā tūkstoti, tad mūsu galerijā ap 30 eiro. Piedalos arī tautas mākslas studiju izstādēs. Vienīgais, kas trūkst, ir mākslas kritikas. Ne par vienu no izstādēm, kurās piedalījos, neredzēju rakstu, kurā būtu izstādes analīze, kas, starp citu, bija raksturīgi padomju laikiem.»
Jaut. — Tad ar mākslu nevar nopelnīt?
«Es labi zinu mākslas vēsturi. Tādu mākslinieku darbi, kā Vinsents Van Gogs, Pols Gogēns, tagad maksā miljonus, bet dzīves laikā Van Gogs bija pārdevis vienu darbu. Māksla ir neprognozējama, īpaši tagad, kad modē ir jauni stili, performance, tā saucamā «video art» utt. Tagad izstādēs gleznas kā tādas nav.»
Jaut. — Salīdzinot mūsdienas un padomju laikus, kas ir mainījies sabiedrības attieksmē pret mākslu un māksliniekiem?
«Ne tikai es, bet arī citi profesionāli mākslinieki uzskata, ka mūsdienās profesionālā meistarība ir stipri kritusies. Dažādos pasākumos zīmēju ekspress portretus, Rīgā ir tikai kādi trīs cilvēki, kuri prot to darīt. Kad piedalījos dažādos pasākumos, piemēram, Rīgas svētkos, tad cilvēki rindā gaidīja stundu, pusotru, lai tiktu pie sava ekspress portreta. Tātad pašlaik ne Latvijas Mākslas akadēmijā, ne arī citās mācību iestādēs negatavo cilvēkus, kuri prot to darīt. Ja pastaigā Vecrīgā, var redzēt, ka neviens nezīmē ekspresportretus. Parīzē, Maskavā, Prāgā, Sanktpēterburgā un citur, vietās, kur ir daudz tūristu, mākslinieki ar portretiem labi pelna. Gadā piedalos kādas piecas reizes pasākumos, ko rīko Latvijas Pensionāru federācija, tur es zīmēju par ziedojumiem. Es nekad neņemšu naudu no invalīdiem un trūcīgiem cilvēkiem, bet citiem tas maksā dažus eiro. Gribēju sarunāt ar dažiem māksliniekiem kopā saņemt oficiālu atļauju zīmēt ekspress portretus Vecrīgā, bet ne ar vienu neizdevās sarunāt.»
Mākslinieks stāsta, ka mūsdienu kapitālisma apstākļos, ja tev nav jaunākā izlaiduma mašīnas, tu neesi nekas. Padomju laikos vērtēja tavus darbus un skolniekus.
Jaut. — Vai bez mākslas jums ir arī citas intereses?
«Intereses man ir ļoti daudz, piemēram, sports, literatūra. Diemžēl lasīt nevaru daudz, bet labprāt lasu dzeju, interesē vēsture, mākslas vēsture.»
Jaut. — Ar sportu pats nodarbojāties?
«Diemžēl bija traumas, kas nav saistītas ar sportu, tāpēc tagad varu tikai viegli paskriet pus stundiņu. Agrāk gan noskrēju 14 maratonus, deviņdesmitajos gados biju pat vidējās distances Latvijas čempions veterāniem. Ja nebūtu traumas, vēl tagad skrietu Rīgas maratonu, bet ķirurgs teica, ka drusku varu, bet maratonu gan ne.» (Smejas Aleksandrs).
Jaut. — Jūs piekopjat veselīgu dzīvesveidu?
«Bez veselīga dzīvesveida pēc pirmā maratona dabūtu infarktu. Neesmu profesionāls sportists, bet amatieris. Jebkuram sportam pamatā ir veselīgs dzīvesveids. Mūsdienās liela problēma bērniem ir liekais svars un sēdēšana pie datora, viņi palikuši slinki. Kad es biju jauns, dažas stundas dienā spēlējām futbolu, piedalījāmies sporta sekcijās skolā, ziemā spēlējām basketbolu. Tagad mums stadioni ir pustukši, agrāk bija pilni. Negribu slavēt padomju laikus, tur, protams, brīvība nekāda nebija, visi cilvēki bija pakļauti ideoloģijai. Mums tagad, paldies dievam, ir brīvība, demokrātija, bet es uzskatu, ka modernās tehnoloģijas no vienas puses atvieglo dzīvi, no otras — ir arī negatīvā ietekme. Ne tikai pie mums, bet arī Amerikā, cilvēkiem ir liekais svars, no tā rodas dažādas slimības. Pats neesmu ne mākslas, ne sporta upuris, man ir ģenētiska slimība, ģenētiskas slimības nav ārstējamas. Negribu sev pasliktināt ne veselību, ne redzi, ievēroju pilnvērtīgu uzturu un veselīgu dzīvesveidu.»
Jaut. — Esat arī daudz ceļojis?
«Pateicoties sportam, deviņdesmito gadu beigās jau divreiz biju Francijā, Parīzē skatījos maratonu. 1998. gadā biju pirmo reizi Parīzē, Amsterdamā, atpakaļceļā arī Berlīni apskatījām. Pēdējo reizi biju pirms diviem gadiem Vācijā, draugi aizveda ar mašīnu, zīmēju tur ainavas, portretus, par to bija arī informācija žurnālā «Rosme».»
Jaut. — Padomju laikos ceļojāt arī pa Padomju Savienību?
«Jā, 1982. gadā biju pat Abhāzijā veselu nedēļu. Pastaigāju pa slaveno pludmali, paelpoju gaisu ar mandarīnu smaržu, paskatījos, kā tur cilvēki dzīvo, bijām tirgū. Aizgājām arī uz kalniem, Abhāzija ir patiešām skaista vieta. Tur bija karš, žēl tos cilvēkus un dabu. Abhāzijā ir ideāls klimats, tagad sanatorijas stāv tukšas. Daudz reizes ar draugiem esmu bijis arī Sanktpēterburgā un Maskavā, staigājām pa muzejiem, klosteriem. Pēc Padomju Savienības sabrukšanas mani ceļi uz austrumiem pārtraucās. Tagad skatos vairāk uz rietumiem, gribētos aizbraukt uz Itāliju.»
Jaut. — Kurā no valstīm jūs gribētu atgriezties?
«Vācijā un Holandē, tur ne tikai daba un arhitektūra ir skaista, arī cilvēki ir simpātiski, visi smaida. Francijā gan tā nav. Šveicē arī ir ļoti skaisti, cilvēkus gan neredzēju, jo biju tur tikai dažas stundas. Gleznaini pakalni, māksliniekiem tur ir īsta paradīze, bet es jums teikšu, arī Latvijā māksliniekiem nav garlaicīgi. Mums taču ir ļoti skaistas vietas; Vecrīga, Sigulda, man ļoti patīk Kuldīga, es tur zīmēju, arī Cēsis ir interesanta vieta grafiķiem. Vecrīga vispār ir pasaules mēroga UNESCO kultūras mantojums. Garlaicīgi man nav, piedalos izstādēs, tagad, martā, būs izstāde Latvijas Neredzīgo biedrībā.»
Jaut. — Jums bija interesantas gleznas no izžāvētām koku lapām, kurās bija attēlota Vecrīga.
«Apmeklēju floristikas nodarbības neredzīgo biedrības rehabilitācijas projektā, tur sataisīju veselu sēriju gleznu no koku lapām, kātiņiem, zariņiem un citiem dabas materiāliem. Nodarbības beidzās, un pats ar to vairs nevaru darboties, jo tur vajag lielu sagatavošanās darbu. Vajag sagatavot materiālus, speciālu līmi, instrumentus, mājas apstākļos es to nevaru. Paldies Taigai Alpei, kura vadīja nodarbības un sagatavoja materiālus! Viņa man prasīja, kur es mācījos taisīt šādus darbus, teicu, ka nekur, pirmo reizi taisu. Man ir profesionāla izglītība, tāpēc teorētiski man vajadzētu prast taisīt visu ko. Varu pat ar tēlniecību nodarboties, tagad ir tādi materiāli. Varu gleznot uz sienām, mūsdienās ir pieejami dažādi materiāli. Padomju laikos bija deficīts, tagad jebkurš cilvēks var nopirkt kvalitatīvas otas, krāsas, kartonu, audeklu. Padomju laikos to varēja dabūt tikai mākslinieku savienības biedri, bet ne visi, un tikai pēc pieraksta. Es šajā savienībā nebiju, gribēju būt, piedalījos izstādē, bet mani nepieņēma. Tagad mani šī savienība ne sevišķi interesē, tā ir pavisam cita organizācija. Padomju laikos tā bija valsts finansēta, bija savs fonds, savs muzejs, mākslinieku nams. Tagad tā ir komerciāla organizācija, kas savās izstādēs piedāvā tā saucamo Avangardu, par ko man ir maza interese, vēl neesmu nobriedis līdz tam.» (Smejas Aleksandrs).
[Piebilde: Avangarda māksla — apzīmējums modernisma novirzienam, kura pārstāvjiem jaunu izteiksmes līdzekļu meklējumi kļuva par pašmērķi. avots: www.tezaurs.lv]
Jaut. — Vai padomju laikā vajadzēja zīmēt noteiktu saturu?
«Protams, mākslas akadēmijā pirmais priekšmets, kurā vajadzēja likt eksāmenu, bija zinātniskais komunisms. Tie, kuri nenolika zinātnisko komunismu, vispār netika pielaisti pie diplomdarba. Līdz akadēmijai es vispār neinteresējos par politiku, vēsturi, mani interesēja tīrā māksla. Kad biju spiests bibliotēkā lasīt Marksu, Engelsu, Ļeņinu, teikšu, ka tas nebija zaudēts laiks. Tur bija sava loģika un teorija. Starp citu, Marksa «Kapitālu» joprojām daudzi uzskata par kapitālisma analīzes paraugu, arī Ļeņinu citē. Daudzi uzskata, ja Ļeņins būtu noturējies vēl 10 gadus, pasaule aizietu citu ceļu, bet Staļins ar savu smago raksturu visu sabojāja. Grūti pateikt, vēsturi pagriezt nevar. Tagad 21. gadsimtā arī pastāv draudi civilizācijas pastāvēšanai, notiek klimata pārmaiņas, tiek piesārņota vide, draud militāri konflikti, daudzām valstīm ir atomieroči, nedod dievs, ka teroristi nokļūs līdz šai pogai. Vajag dzīvot reālajā pasaulē, es vienmēr klausos ziņas radio, skatos tās televīzijā, lai būtu priekšstats par mūsdienu situāciju.»
Jaut. — Varbūt vēlaties vēl kaut ko piebilst?
«Gribu teikt, ka redzes invalīdiem sabiedrībā ir psiholoģiski diezgan grūti. Ja cilvēkam nav rokas vai kājas, to uzreiz var redzēt, bet mums uz pieres nav rakstīts, ārēji neizskatāmies kā cilvēki ar problēmām. Rodas stresa situācijas, arī manas paziņas no neredzīgo biedrības stāsta par tādām. Man pašam bija tādi uzbrukumi. Krieviem ir tāds labs teiciens «Ar muļķiem nestrīdas». Neredzīgo biedrībā, protams, es jūtos psiholoģiski labi, jo šeit cilvēki mani saprot.»
Jaut. — Vai mākslinieki jūs nesaprot?
«Teikšu atklāti, mākslinieku vidū man nekādu draugu nav, jo esam konkurenti. Man ir daudz draugi sportisti, viņus arī zīmēju. Ar māksliniekiem kopā tikai zīmēju un organizēju izstādes. Sabiedrībā, kur katrs sevi uzskata par labāko mākslinieku, nevar būt labas attiecības.»
Jaut. — Vai esat zīmējis arī kādas slavenības portretu?
«Mēs, mākslinieki, bieži zīmējam viens otru. Esmu zīmējis Jura Ģērmaņa, Jāņa Anmaņa portretu, Dailes teātra aktrisi Ligitu Skujiņu. Vispār, kad zīmēju, man ir vienalga, kas man pozē, tā ir slavenība, bērns, invalīds vai svešs cilvēks, galvenais — uzzīmēt profesionālā līmenī.»
Jaut. — Jūs minējāt, ka svētdienās apmeklējat tautas mākslas studiju «Grīva», tās ir mācības?
«Nē, tautas mākslas studijas ir domātas vienkāršiem cilvēkiem, neatkarīgi no viņu izglītības. Tur var realizēt savas ieceres. Pašam nekādas darbnīcas diemžēl man nav, istaba, kurā dzīvoju, ir ziemeļu pusē — tumša, zīmēt tur nevaru. Izmantoju iespēju zīmēt studijā «Grīva», kur ir labas, gaišas telpas. Mākslinieki ir individuālisti, katrs zīmē savu, nekādas lielas draudzības nav. Droši vien arī nevar būt.» (Smejas Aleksandrs).
Pēc intervijas vēl labu laiku parunājam ar Aleksandru par dzīvi. Atrodu arī atbildi uz sev interesējušo jautājumu, kā viņš spēj uzzīmēt precīzu cilvēka portretu vai kādu māju ar vāju redzi. Izrādās, ka Aleksandrs uzzīmē galvenās kontūras, apskatot visu tuvumā, un sīkumi ir mākslinieka fantāzija. Viņš, piemēram, neskaita ēkas kāpņu pakāpienus. Mākslai nav jābūt kā fotogrāfijai, jo tad tā vairs nebūs māksla.
