Ivars Ozoliņš dzimis 1938. gada 18. maijā Rīgā, Iļģuciemā, kā vidējais no trim brāļiem. Bērnības atmiņas viņam saglabājušās spilgtas, saulainas un nebēdnīgas. Mīļā atmiņā palikusi apkārtne Iļģuciemā tā — nebija vairs pilsēta, tomēr arī ne gluži īsti lauki. Asfaltēta bija tikai Dzirciema iela, viena bruģēta, bet vairumam ielu bija piebrauktas smiltis. Šeit pārsvarā bija vienstāvu koka mājas ar savu zemes pleķīti, augļu kokiem, ogulājiem, sakņaugiem. Katrā sētā tika turētas vistas, pīles, kazas, kādam bija arī govs. Tās ganīja Spilves pļavās, kur auga daudz puķu, tomēr Ivaram atmiņās vislabāk palikušas sarkanās magones ar zīdaino ziedu. Zinātkāre un plašās pasaules atklāšana bija pārņēmusi mazā zēna prātu. Jau no četru gadu vecuma tika iekarotas pļavas, mežs un ikviena
jaunatklāta teritorija. Interese ir nepārvarama un liktenīga... Kas ir laiks mazam zēnam, ja viss tik interesants? Bija karš, Spilves lidlauks atradās turpat, un mežā bija vācu munīciju noliktava. Visapkārt mētājās pamesta munīcija, detonatori un dažādi citi nepazīstami priekšmeti, kurus vāca puikas. Karš bija izšķīris Ivara vecākus. Tēvs bija strādājis Kuzņecova rūpnīcā, tad Jessena porcelāna fabrikā. Būdams sociāldemokrāts, viņš bija opozīcijā Ulmanim, uzticējies krievu propagandai. Karam sākoties, tēvs tika evakuēts uz Krieviju, tad smagi ievainots, nonācis kādā Vidusāzijas slimnīcā. Tās bijušas pēdējās ziņas. Mamma bija palikusi viena ar trim puikām, skrēja pa vairākiem darbiem no rīta līdz vakaram, varbūt tāpēc nepamanīja, kur Ivars klīst un ko nes uz mājām. Liktenīgā diena ir 1944. gada 2. jūnijs, kad no bērnības drauga iegūtais detonators sprāgst. Ivars to bija uzlicis uz pakāpiena durvju priekšā un, sitot ar āmuru, mēģināja dabūt ārā pelēko vielu. Sprādziena vilnis atmeta zēnu atmuguriski, brūnās ārdurvis un zaļā lapotne bija pēdējais, ko viņš redzēja. Ivars nonāca Bērnu slimnīcā.
Visvairāk bija cietusi kreisā acs, taču pēc gada arī labajai acij tika veikta operācija, un gaisma nodzisa pavisam. Strazdumuižā Ivars nonāk 1946. gadā astoņu gadu vecumā. Sākuma klasēs skaita ziņā nebija daudz skolēnu, bet vecākajās pievienojas vēl citi bēdu brāļi, pat ar zaudētiem locekļiem. Toreiz nebija neviena, kas redzi būtu zaudējis citādā veidā. Skolēni ar redzes problēmām Strazdumuižā bija no visas Latvijas. Skola atradās kādā ēkā tagadējā pansionāta teritorijā, bet tur telpas bija nepiemērotas, un vietu piešķīra Pihlava muižas ēkā. Tajā pašā, kurā vēlāk iekārtojas Latvijas Neredzīgo bibliotēka ar tās pirmo direktoru Miklaševiču. Sākumā visa dzīve rit skolas telpās, vēlāk, skolēnu skaitam pieaugot, guļamtelpas pārceļ uz Krēgermuižu. Skolas laikā Ivars ir nesabiedrisks, bet viņa zinātkāre nav zudusi, un ar kādu draugu tiek izložņātas visas skolas telpas, ieskaitot bēniņus.
Pēckara gados bija milzīga krievu propaganda, padomju savienībā valdīja uzskats, ka visi jāpārkrievo. Tāpēc gan iestādēs, gan mājās tika savilkti translācijas tīkli, un no radio centra raidīja krievu valodā ziņas, simfonijas, častuškas utt., taču savs labums tam bija, jo Ivars ātri apguva krievu valodu. Pēc kāda laika mamma Ivaram uzdāvināja mazu radio aparātu, kas darbojās bez elektrības un kuru varēja klausīties ar austiņām, tika uztvertas citas radiostacijas, piemēram, Amerikas balss, BBC. Tā bija medusmaize!
Skolas laikā Ivars dziedāja korī un strinkšķināja mandolīnu. Pēckara gados skolā daļa mūzikas instrumentu netika izmantoti, un tie, ievietoti kastēs, glabājās atsevišķā telpā. 1956. gadā kāds skolas draugs Ivaram ierādīja, kā spēlēt klarneti, un viņš to apguva pašmācības ceļā. Tajos laikos modē bija džezs un šlāgeri. Ivaram vairāk patika džezs. Pa radio dzirdētais saksofons viņu bija apbūris. Pabeidzis skolu, Ivars neko neplāno, bet jau pēc mēneša, redzot totālu nīkšanu, tukšu pļāpāšanu, nekā nedarīšanu un gandrīz kolektīvu degradāciju, iestājas LVU Vēstures fakultātē. Sākotnēji gan bija vēlme studēt angļu filoloģiju, taču šai fakultātei nebija pieredzes ar neredzīgiem studentiem. Padomju savienības vēsture Ivaram totāli riebās (viņam par vēsturi ir savs viedoklis), savukārt par valodu zinībām bija milzīga interese. Tomēr pirmais studiju gads atklāj jaunus apvāršņus — senā vēsture par Babiloniju, Ēģipti, Grieķiju un Romu bija ļoti interesanta. Papildus angļu valodai tika mācīta senkrievu un latīņu valoda, kas noderīga vēsturniekam, jo daudzi mācību materiāli bija šajās valodās. Tā bija «izlaušanās» un sava veida neatkarība, jo uz lekcijām tika braukāts patstāvīgi, bez pavadoņa un baltā spieķa, un orientēšanās vidē no tagadējā skatpunkta bija apbrīnojama. Jaunībā un vīra gados Ivaram patika peldēt, tad viņa orientieris, lai neaizpeldētu par tālu no krasta, bija radio, kas, atstāts krastmalā, skanēja. Jaunības maksimālisms, vitalitāte, dzīvesprieks un milzīga vēlme dzīvot bija Ivara sabiedrotie, un negatīvas domas par to, ka esi atšķirīgs no pārējiem, pat prātā nenāca.
Studējot pirmajā kursā, viņš satiek savu sievu. Abi apprecas un dzīvo ilgi un laimīgi. Jaunajai ģimenei nebija neviena, kurš varētu materiāli atbalstīt, tāpēc studijas tika pārtrauktas un Ivaram bija jāiet strādāt, lai varētu izdzīvot. Viņš sāka darbu darbnīcās, kurās neredzīgie taisīja birstes un slotas, un monotono darba laiku īsināja ar savstarpēju apcelšanu un asām vārdu pārmaiņām. Šāds darbs Ivaram nesniedza nekādu gandarījumu.
Ivara sieva Rasma Sauja īrēja istabiņu komunālajā dzīvoklī Revolūcijas ielā (tag. Matīsa ielā), un Ivars pārcēlās dzīvot no Juglas pie viņas. Rasmu kāds paziņa bija ieteicis kā korektori darbam tipogrāfijā Akas ielā 5/7. Šajā tipogrāfijā 1953. gadā sākās grāmatu izdošana Braila rakstā. Tajā laikā grāmatu izdošanas process bija sarežģīts un darbietilpīgs — drukāšanas mašīna darbojās ar elektromotoru, ar labo roku bija jāspaida seši taustiņi, no redzīgo grāmatas darbinieks tekstu lasīja un neredzīgais pēc dzirdes to pierakstīja. Sākumā teksts bija uz skārda loksnes, un tad tas tika nodrukāts uz perfokartona. Kad 1960. gadā pie saliekamās mašīnas atbrīvojās darbavieta, Ivars uzreiz pieteicās. Tā aizsākās viņa darbs poligrāfijā, un tas uz visu mūžu saistās ar Braila raksta grāmatu izdošanu un vēlāk arī ar redakciju.
Ivars iemīl savu darbu. Tipogrāfijā viņi ir divi burtliči, tas otrs savu aroda mākslu ierāda Ivaram. Viņš daudzus gadus nostrādā kā burtlicis (salicējs). Daļā tipogrāfijas tika drukāti padomju kompartijas Centrālās komitejas materiāli. Noliekot politiku malā, darbs tipogrāfijā ir tiešām interesants. Ivars saka: «Esmu laimīgs, jo visu mūžu varu strādāt darbu, kas man patīk un ko mīlu.»
Ar klarnetes spēli aizsākas Ivara muzicēšana. Viņš ar bērnības draugu un citiem mūziķiem spēlē klubos un ballītēs pa visu Rīgu. Ansambļa kodols izveidojas Strazdumuižas klubā, apvienojoties četriem mūziķiem. 1958. gadā ansamblis tiek pie apmaksāta vadītāja. Vēlāk liktenīgais bērnības draugs Bernards Vilcāns kļūst par neredzīgo ansambļa vadītāju. Viņš pats spēlē ģitāru un ir šo to mūzikā sasniedzis. Ivars spēlē saksofonu. Ansamblis uzplaukst, tiek izvilkts no izolācijas, organizēti koncerti un piemeklēti dziedātāji. Izcila nozīme «Rondo» popularizēšanā bija Jaunatnes teātra administratoram Jurim Zirnītim. Jaunieši toreiz gribēja moderno mūziku, ansambļa trumpis bija melodiskums, tā repertuārā skanēja «Eolika», «ABBA», «Boney M». Kad ansambļa profesionalitāte pieauga, viņi ar koncertiem braukāja pa visu Latviju, un publika sagaidīja ar sajūsmas ovācijām.
Milzīga loma Ivara dzīvē bija viņa sievai Rasmai. To var saukt par īstu dvēseļu radniecību. Rasma nekad nekaunējās, ka viņš ir neredzīgs. Viņa Ivaru iepazīstināja ar saviem vecākiem un draudzenēm. Saprast šo viņas attieksmes fenomenu pret sevi arī Ivars tā īsti nespēja. Jaunā sieva bija skaista, ar spēcīgu harizmu, vienmēr sabiedrības centrā. Ivaru viņa mudināja iziet sabiedrībā, nenoslēgties. Kopā tika iets uz teātriem un koncertiem. Rasma pati darbojās dzīvnieku aizsardzības organizācijā, tulkoja grāmatas par šo tēmu no vācu un angļu valodas. Viņa aizstāvēja uzskatu, ka sabiedrība jāaudzina iecietīgāka pret dzīvniekiem, jo tad šī iecietība veidosies arī cilvēkam pret cilvēku. Rasma nekad neteica ko netaktisku vai aizskarošu. Ivars par savu sievu saka: «Manā integrācijā sabiedrībā viņa ir paveikusi tik daudz, ko nespētu neviena oficiāla institūcija.» Viņa bija Dieva sūtīts eņģelis Ivaram šeit, uz Zemes.
Akas ielas tipogrāfijā Ivars nostrādā līdz 1991. gadam, tad sākas jukas un privatizācija un neviens negrib uzņemties atbildību par Braila raksta grāmatām, līdz uzrodas kāds avantūrists — Jānis Rubuls. Viņš izveido tipogrāfiju «Rubuls un Co», taču redakcija tāpat skaitās pie izdevniecības «Zvaigzne». Vēlāk, kad izdevniecībā atbrīvojas redaktora vieta, Ivars pāriet uz turieni. Pie Rubuļa viņš strādā par korektoru. Ivars vienmēr ir cīnījies par pareizu latviešu valodu, perfekti pārzinot gramatiku, cenšoties padarīt Braila rakstu neredzīgu cilvēku izglītībā tikpat nozīmīgu, kāds ir gludraksts redzīgajiem. 2002. gadā «Apgāda Zvaigzne ABC» darba turpinātāja bija SIA «Braila zīmes», kas pārņēma gan ražošanas iekārtas, gan personālu.
No 2005. gada Ivars strādā Latvijas Neredzīgo bib liotēkas Braila raksta nodaļā par vecāko redaktoru. Ja kolēģiem redakcijā rodas jautājumi par Braila raksta pieraksta specifiku, tad Ivars vienmēr pamatoti izskaidro un palīdz saprast, kāpēc ir tā un ne citādi. Braila raksts Latvijā līdz mūsdienām ir veidojies pakāpeniski un tradicionāli. Ivars ir dedzīgs kvalitātes aizstāvis un priecājas, ja kolēģu attieksme pret darbu ir tāda pati — pētīt un vētīt, nesamierināties ar viduvējību, bet tiekties izdarīt maksimālo, ko katrs spēj.
Par Ivaru var teikt — vecā gvarde. Viņā mīt aristokrāta gēns, un ar to mēdz būt pavisam vienkārši: vai nu tas ir, vai nav. Ivaram tas ir. Atšķirībā no daudziem citiem likteņa biedriem, kuriem varbūt nepaveicās un dienas tika vadītas dīkā garlaicībā, Ivars var lepoties, ka spēja uzturēt ģimeni un pilnībā sevi ziedot darbam — Braila raksta grāmatu tapšanai. No Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa rokām 2018. gada 3. maijā Ivars Ozoliņš par mūža ieguldījumu Braila raksta grāmatu tapšanā saņēma Triju Zvaigžņu ordeni un tika iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku.
Par Braila rakstu Ivars saka tā: «Braila rakstam ir jāpastāv vienmēr, lai neredzīgie nebūtu analfabēti, jo, tikai lasot, viņi uzzina pareizrakstību un ir spējīgi koncentrēties uz tekstu. Lasīšanu ar tausti var pielīdzināt lasīšanai ar redzi, jo jebkurā brīdī var apstāties, padomāt, izdarīt secinājumus vai pašķirt atpakaļ un pārlasīt. Tādā veidā var apgūt ne tikai pareizrakstību, bet arī vārdu pārnesumus un jo īpaši pieturzīmju lietojumu. Tāpēc man šķiet svarīgi grāmatās, ar kurām es strādāju, salikt pareizās pieturzīmes.»
Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji”
Autors: Vineta Bite
Fotogrāfiju autors Vitālijs Vinogrādovs.
Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa
