Valdis Stilve (dzimis 1943. gada 5. jūlijā) ir viens no pirmajiem sociālās rehabilitācijas darba uzsācējiem un mērķtiecīgiem virzītājiem Latvijā. Valda agrīnās bērnības gadi pagāja tēva mājās Alūksnes rajonā, Seržanovas pagasta «Birzmaļos». Visapkārt plosās Otrais Pasaules karš, no kara briesmām pasargāts nav neviens, bet Valda vecāki strādāja un ticēja, ka Latvija drīz būs brīva, gribēja audzināt savus bērnus. Valdim bija divas māsas — vecākā Mirdza un jaunākā Velta, kura triju gadu vecumā tik smagi saslimst ar šarlaku, ka neviens nespēj glābt viņas dzīvību. Pavisam drīz ģimenei dzimtās mājas nācās pamest, lai glābtos no vācu okupantiem.

Valda ģimene bēgļu gaitās devās bez tēva, kuram bija jāpilda aizsarga pienākumi. Tēvs strādāja savā saimniecībā, sargāja mājas un pagasta īpašumus. Uz kādu laiku mājvietu ģimene atrod Smiltenē pie Valda tēva mātes māsas. Smiltenē ugunsgrēkā bojā iet visa līdzi paņemtā manta un lopi.

Pēc krievu ienākšanas Latvijā 1944. gadā ģimene, visi sveiki un veseli, atgriežas dzimtajās mājās. Dienu pēc ģimenes atgriešanās no bēgļu gaitām «Birzmaļos» ieradās miliči, lai arestētu Valda tēvu Aleksandru Stilvi. Valda māte braukāja pie varas vīriem, lai noskaidrotu, kur palicis vīrs un bērnu tēvs, bet vienmēr palika bez atbildes.

Pēc kara izdevās noskaidrot, ka Aleksandrs ir aizvests uz Krieviju, ieslodzīts nometnē, miris, kapa vieta nezināma.

Valdis, būdams pavisam mazs puika, savu tēvu nekad vairs neredzēja. Uz neilgu laiku ģimenes stiprais balsts ir Valda vectēvs Jānis, bet jau nākamajā pavasarī arī vectēvu ģimene zaudē. Drīz pēc tam no kara mājās pārnāk Valda mātes brālis Kondrāts, smagi ievainots un karaklausībai nederīgs. Vēlāk viņš ir Valda ģimenes balsts un stiprais plecs.

Karš beidzies, Latvijā turpinās lielais kolektivizācijas laiks, visiem laukos dzīvojošiem jāstrādā kolhozā. Bet centīgākie Latvijas ļaudis turpina kopt savu, vēl neatņemto zemīti un lopus. Tad pienāk liktenīgais 1949. gada 25. marts. Agrā rītā pie Valda ģimenes mājas durvīm smagi klauvējieni, seko pavēle: «Ielaist!» Pagasta pilnvarotie bruņotu krievu zaldātu pavadībā pavēl nekavējoties celties un taisīties ceļā. Valda māte un vecāmāte apjukumā nesaprata, ko iesākt. Bērni pamodināti raudāja. Kāds no zaldātiem, kuram vēl bija atlicis kaut kas no cilvēcības, pačukstēja, ka ceļš būs tāls, grūts un būs auksti, ieteica paņemt līdzi pēc iespējas vairāk ēdamo un siltas drēbes. Laika bija maz, Valda māte un vecāmāte ātri savāca visu, ko vien spēja, un ģimene devās pretim nezināmajam.

Valdim tolaik bija nepilni seši gadi, kad bija jācieš bads, aukstums, jācīnās par izdzīvošanu. Lopu vagonos un saspiestībā, bez svaiga gaisa, bez tiesībām lūgt un sagaidīt palīdzību — tā sākās ciešanu ceļš par to, ka esi godīgs, strādīgs savas dzimtās zemes cilvēks. Reizi dienā vilciens apstājās, lai visus izdzītu ārā nokārtot dabiskās vajadzības un paņemtu dzeramo ūdeni. Tas bija tik pazemojoši, bet protestēt vai izvairīties no zaldātu tiešajiem skatieniem nedrīkstēja, jo to uzskatīja par dzimtenes nodevību, par ko bez brīdinājuma drīkstēja nošaut. Vienā tādā apstāšanās reizē starp daudzajiem izsūtītajiem Valda māte ieraudzīja sava vīra brāļa meitu, Valda māsīcu Līgu no Alūksnes, kurai vieta bija ierādīta citā vagonā. Valda māte un vecāmāte darīja visu iespējamo, gāja pie vilciena apsargiem, atbildīgajiem virsniekiem, centās skaidrot, ka viņi ir viena ģimene, pazemīgi lūdza, lai atļauj būt kopā. Pēc ilgas lūgšanās un pazemošanās Līgai atļāva pāriet uz vagonu, kurā uzturējās Stilves ģimene. Lopu pārvadāšanai paredzētie vagoni bija šķirbaini un netīri. Ziemeļu vējš nevienu nesaudzēja, pūta vagonos iekšā sniegu un lietu. Katra diena kādam no izsūtītajiem varēja būt pēdējā.

Pēc divu nedēļu vārdzināšanas vilciens piestāja Tomskā. Salā, lietū un stiprā vējā ar sagrabējušu kuģi «Parabella» ceļš veda līdz pārplūdušas upes krastiem. Tur Valda ģimeni uz laiku, līdz nākamajam rīkojumam, iemitināja šķūnī, kurā valdīja sals un caurvējš. Nevarot izturēt tālo ceļu, aukstumu un badu, deviņus gadus vecā Valda māsa Mirdza smagi saslima. Neskatoties ne uz ko, vajadzēja doties tālāk līdz Čigarai. Slimā māsa vairs nespēja soli spert, ļima zemē, bija jāatstāj slimnīcā. Valda māte katru vakaru pēc darba kājām gāja vairāk nekā desmit kilometrus, lai apraudzītu savu bērnu. Bet deviņus gadus vecajai māsiņai Mirdzai vairs nevarēja palīdzēt. Māsu apglabāja netālu no «mājas», uzkalniņā zem vientuļa bērza. Ilgu laiku tas bija vienīgais kaps, ko ģimene ik vakaru apmeklēja. Laika gaitā apbedījumu skaits pieauga, latvieši ierīkoja skaistu kapsētu. Valda ģimenei dzīvošanai ierādītā guļbūves māja bija pilnīgi tukša, piepelējusi un netīra. Vajadzēja sakopt un iekārtoties ierādītajā mītnes vietā, jo izvēles jau nebija. Neviens no izsūtītajiem nezināja, kas ar viņiem var notikt nākamajā dienā.

Māsīcu Līgu nosūtīja darbos tālu no mājām, mātei bija jāstrādā kolhozā. Pavisam negaidīti mazais Valdis smagi saslima, neviens nevarēja pateikt, kas tā par slimību. Valdis slimoja smagi un ilgi, tikai atveseļošanās beigu posmā konstatēja, ka tas ir meningīts. Slimības laikā par Valdi rūpējās vecāmāte, jo mātei līdz vēlam vakaram bija smagi jāstrādā, lai nopelnītu pašu minimumu iztikai. Valdis un vecāmāte dzīvoja mājās, rūpējās par dārzu, gādāja par lopiem, sēņoja un ogoja, gatavoja pārtikas krājumus ziemai. Latvieši ar darba mīlestību izcēlās arī Sibīrijā — viņus apbrīnoja vietējie, vēroja viņu darbošanos un lūdza padomu, kā iekopt dārzu, izaudzēt kartupeļus un citus dārzeņus, kā tos labāk saglabāt ziemai.

Pirmās trīs klases Valdis mācījās Krievijā, labi apguva krievu valodu. Māte un vecāmāte pa vakariem Valdim mācīja lasīt un rakstīt latviešu valodā. Valdim patika sports, īpaši vingrošana uz līdztekām. Sapņoja, ka reiz kļūs par lielu sportistu. Valdis bija kustīgs puika, kāpelēja pa kokiem, lēca zemē, meta kūleņus, bet kāda treniņa laikā, pildot vingrinājumu «saulīte», nokrita uz asfalta un guva smagas traumas — satriektu mugurkaulu un asinsizplūdumu galvā. Nebija ārstu, kam lūgt palīdzību, neviens, kam prasīt padomu. Gribēdama dēlam palīdzēt un atvieglot ciešanas, māte pa dienu dēlu sēdināja spilvenos, bet izrādās, ka tas veselības stāvokli tikai pasliktināja, jo vajadzējis viņu guldīt uz dēļiem. Pēc asinsizplūduma galvā cieta redzes nervi, tā rezultātā deviņu gadu vecumā Valdis gandrīz pilnīgi zaudēja redzi. Jau izsūtījumā pavadītajā laikā Valdis iemācījās būt stiprs, spītīgs, apzinīgs, strādīgs un izturīgs.

Ģimenei nekad netrūka ticība labajam, cerība, ka reiz pienāks tā diena, kad viņiem ļaus atgriezties dzimtenē.

Paziņojumu par tiesībām atgriezties mājās Valda ģimene saņēma 1956. gada rudenī. Arī mājupceļš uz dzimteni nebija viegls, bet daudz vieglāk izturams, cerību spārnots. Atgriezties tēva mājās nebija iespējams, jo tajās jau dzīvoja svešinieki. Mātes brālis Kondrāts piedāvāja savu atbalstu, uzaicināja dzīvot pie sevis, Alūksnes rajona Pededzes pagasta Galovkinā. Tūlīt pēc atgriešanās Valdis gribēja mācīties. Zinādams par zēna slikto redzi, mātes brālis Kondrāts bija noskaidrojis, ka Rīgā ir vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskola. 1956. gada rudenī tēvocis Kondrāts aizved Valdi uz skolu Rīgā.

Mācīties Valdim patika tik ļoti, ka viņš ātri iemācījās Braila rakstu, kas pavēra iespējas pāris mācību gadu laikā apgūt vairāku klašu mācību vielu, lai atgūtu iekavēto un tiktu ātrāk uz priekšu. Ar savu zinātkāri, neatlaidību un centību Valdis ātri panāca savus vienaudžus. Skolas laikā Valdis interesējās par sportu, mūziku, aktīvi iesaistījās skolas sabiedriskajā dzīvē. Vidusskolas laikā paralēli mācībām Valdis strādāja algotu darbu — par kurinātāju skolas kurtuvē. Pat brīvdienās strādāja — tuvējā maizes kombinātā. Vasaras brīvlaikos, kad nevajadzēja palīdzēt mātei gatavot malku ziemai un sienu govīm, Valdis gribēja pelnīt naudu, lai nebūtu jāprasa mātei. Viņš bija sarunājis, ka dzīvos skolas internātā, jo strādāja Latvijas Neredzīgo biedrības Rīgas Mācību un ražošanas uzņēmumā.

Ar lielu atbildību Valdis rūpējās par mazāko klašu skolēniem, lai iesaistītu mazos sporta aktivitātēs, mācīja tikt galā ar ikdienas grūtībām, palīdzēja mācībās. Pēc vidusskolas beigšanas Valdis strādā uzņēmumā par virpotāju. Aktīvi iesaistās biedrības sabiedriskajā darbā un pašdarbībā, spēlē estrādes ansamblī «Epsilons». Jauns, skaists, strādīgs un gādīgs — tāds bija Valdis, kurš patika daudzām jaunām meitenēm. Tāpat kā daudziem jauniešiem — aizraušanās, neveiksmīga mīlestība,

vilšanās sāpes, bet Valdis ir prātīgs, spēj atšķirt pasakas no īstenības. 1980. gadā Valdis sastop savu mūža mīlestību Lidiju, ar kuru 1981. gada 14. februārī nosvin kāzas un sāk vīt savas ģimenes ligzdu. Laulībā dzimst divas brīnišķīgas meitas — Airisa un Antra.

Ar savu attieksmi pret darbu Valdis panāk, ka 1992. gadā tiek ievēlēts Latvijas Neredzīgo biedrības Centrālajā valdē. Tur viņš vada dažādas komisijas, bet no 2002. gada Valdis kļūst par biedrības Centrālās valdes priekšsēdētāja vietnieku. No 1993. gada — par Latvijas Neredzīgo sporta savienības prezidentu. Valdis gandrīz vienmēr bija klātesošslielu kultūras un sporta pasākumu organizēšanā.

Mainoties politiskajai situācijai Latvijā, lielākā daļa strādājošo cilvēku ar redzes invaliditāti palika bez darba. Cilvēki vieni netika galā ar savām problēmām, jutās psiholoģiski nestabili, satraukti, apjukuši, naidīgi uz apkārtējo sabiedrību. Daudzus no viņiem pārņēma depresīvs stāvoklis. Mainījās šo cilvēku sociālais statuss un ekonomiskais stāvoklis, pazeminājās dzīves kvalitāte. Patiesība bija tāda, ka cilvēki ar redzes traucējumiem nebija gatavi bez citu palīdzības patstāvīgi tikt galā ar visu ikdienā nepieciešamo. Vajadzēja domāt, kā panākt, lai cilvēki paši spētu sociāli funkcionēt.

Nekas tā nepalīdz attīstīt situācijas izjūtu kā līdzjūtība pret citiem. Līdzjūtība nozīmē — līdzi jušana. Tā ir saistīta ar gatavību iejusties kāda cita ādā, nedomājot tik daudz par sevi, bet iztēlojoties, kā jūtas otrs, kad viņam ir grūti, un vienlaikus jūtot simpātijas pret šo cilvēku. Tā ir apziņa, ka cita cilvēka problēmas, viņa sāpes un vilšanās ir tikpat reālas kā pašu. Un nereti vēl dziļākas. Atzīstot šo faktu un mēģinot piedāvāt savu palīdzību, no 1990. gada maija līdz 1993. gada septembrim Valdis vada sociālās rehabilitācijas darbu biedrības Rīgas Mācību un ražošanas uzņēmumā. Valdis atvēra savu sirdi, lai uzsāktu aktīvu atbalsta sniegšanu saviem līdzcilvēkiem.

1993. gadā LNB visā Latvijā sāka ieviest un iegūt pirmo nopietno pieredzi rehabilitācijas darbā ar cilvēkiem, kuriem ir redzes traucējumi. Valdis Stilve bija viens no pirmajiem, kurš nolēma savu mūža darbu veltīt cilvēku ar redzes traucējumiem sociālās un profesionālās rehabilitācijas attīstībai Latvijā — viņš uzņēmās organizēt sociālās rehabilitācijas darba uzsākšanas procesu. Vajadzēja meklēt un rast risinājumu pirmo sociālās rehabilitācijas programmu izstrādei. Valdis sāka ap sevi pulcināt cilvēkus, kuriem bija interese palīdzēt, vēlēšanās mācīties pašiem un mācīt citus. Pašiem pirmajiem rehabilitācijas centra speciālistiem bija iespēja apmeklēt mācību kursus Volokolanskā, Krievijā. Vajadzēja meklēt sadarbības partnerus ārpus Latvijas robežām. No 1993. gada līdz 1995. gadam Valdis vadīja sociālās rehabilitācijas darbu kā LNB Centrālās valdes Sociālo lietu komisijas priekšsēdētājs. No 1995. gada Valdis bija LNB Rehabilitācijas centra direktors, vēlāk — bezpeļņas organizācijas un SIA «LNB Rehabilitācijas centrs» valdes priekšsēdētājs.

Valdis uzaicina Sandru Brauneri strādāt kopā un būt par viņa vietnieci. Tas ir ļoti veiksmīgs tandēms, jo, tieši viņiem kopā strādājot, sākas pirmo projektu izstrāde un naudas līdzekļu piesaiste, lai iegādātos rehabilitācijas procesam nepieciešamo materiāli tehnisko bāzi. Līdz nopietni izstrādātām rehabilitācijas programmām gan vēl paiet vairāki gadi. Valda skatījumā vislielākā nozīme bija tieši profesionālajai rehabilitācijai. Pētīja un apkopoja informāciju no visiem iespējamiem avotiem — kuras varētu būt tās profesijas, kas piemērotas cilvēkiem ar redzes traucējumiem.

Pašas pirmās apmācības sākās klūgu pinējiem un masieriem Rīgā, Strazdumuižā. Apmācāmie sabrauca no visas Latvijas, bija jādomā, kur kursantus izmitināt, vajadzīga viesnīca. Arī ar to Valdis tika galā, naktsmītnes iekārtojot tagadējā Braila ielā 3. Kopumā par klūgu pinējiem apmācīti tika ap 80 cilvēku ar redzes traucējumiem. Daži no viņiem ieguva pat meistara grādu. Apmēram 60 cilvēki ieguva tiesības strādāt par masieriem

Iepazīstoties ar rehabilitācijas darbu Latvijas novados, Valdis ieklausījās kolēģu ieteikumos, respektēja klientu vajadzības un saprata, ka jārod risinājums, lai arī novados dzīvojošie cilvēki ar redzes traucējumiem saņemtu kvalitatīvus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus. Mērķa sasniegšanai centram bija nepieciešams savs

mikroautobuss. Darba kvalitātes nodrošināšanai, veiktā pakalpojuma dokumentēšanai un klientu apmācībai vajadzēja iegādāties datorus ar ekrānlasošām un ekrānpalielinošām programmām. Katru gadu Valdis un Sandra ar citu kolēģu līdzdalību izstrādāja vairākus projektus, iesniedza tos visos pieejamos fondos, pašvaldībās, Izglītības un zinātnes ministrijā, kā arī Labklājības ministrijā, lai iegūtu līdzekļus rehabilitētāju apmācībām, prasībām atbilstošas viesnīcas remontam un iekārtošanai, jaunu rehabilitācijas programmu izstrādei un ieviešanai. Naudu transporta līdzekļa un pirmo datoru iegādei Valdis ieguva no Karalienes Juliānas fonda Dānijā.

1998. gadā rehabilitācijas centrs tiek pie sava transporta un pirmajiem jaunajiem datoriem. Par mikroautobusa šoferi sāk strādāt Andris Linters — nesavtīgs palīgs Valdim visur, kur vien nepieciešams. Līdz ar busiņa iegādi rehabilitācijas centra darbs uzsāka klientu apmācību dzīvesvietā visā Latvijas teritorijā. Pavisam drīz Valdim izdevās iegūt lielus līdzekļus centra viesnīcas remontam un labiekārtošanai, lai klientiem mācību laikā būtu ērta un droša dzīvošana.

1999. gada 10. novembrī rehabilitācijas centra speciālisti sāk strādāt pēc jaunās programmas «Sociālās funkcionēšanas prasmju apguve cilvēkiem ar redzes traucējumiem Latvijā», kuru Valda vadībā izstrādāja rehabilitācijas centra speciālisti, pamatojoties uz savu ilggadējo darba pieredzi, ārvalstu partneru sniegto informāciju un metodiskajiem materiāliem. Paralēli rehabilitācijas centra valdes priekšsēdētāja darbam Valdis bija viens no Latvijas Neredzīgo sporta savienības dibinātājiem un ilgus gadus tās prezidents. No deviņdesmito gadu beigām — Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidents, vēlāk viceprezidents. Būdams LNSS valdes priekšsēdētājs, viņš centās nepieļaut, ka cilvēki ar redzes traucējumiem tiek izstumti, pakļauti riskam, ierobežoti integrācijai sabiedrībā. Tika rīkoti Latvijas čempionāti 23 sporta veidos. Latvijas sportisti vairākkārt sekmīgi piedalījušies pasaules līmeņa sacensībās (Eiropas un pasaules čempionātos, vieglatlētikā, golbola turnīros, paralimpiskajās spēlēs u.c.).

Valdim pašam bija augsti sasniegumi dambretē — meistara kandidāts. Sports Valdim vienmēr bijis aicinājums, tāpēc viņš nolēma iestāties Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, lai iegūtu pirmā līmeņa augstāko pedagoģisko izglītību izglītības un sporta darba jomā, B kategorijas dambretes trenera kvalifikāciju. Akadēmijā Valdim bija labas un teicamas sekmes. Diplomu viņš saņēma 2004. gada 18. jūnijā. Piepildījās bērnībā izsapņotais sapnis.

Mācīties augstskolā Valdim bija liels izaicinājums, jo vēl nebija moderni tehniskie palīglīdzekļi, skeneri, kuriem var dot komandu lasīt drukātu tekstu. Neatsverams palīgs priekšā lasīšanā un darbu rakstīšanā datorā bija meita Airisa. Arī sieva Lidija un meita Antra atbalstīja un palīdzēja, būdamas par pavadoņiem. Savu artavu Valda mācību procesa atbalstam sniedza rehabilitācijas centra valdes priekšsēdētāja vietniece Sandra Braunere.

Lielu vērību savā darbā Valdis veltīja sadarbībai ar radniecīgām organizācijām ārpus Latvijas — Lietuvā, Lielbritānijā, Vācijā, Zviedrijā, Somijā, Nīderlandē u.c. Organizēja dažādu līmeņu speciālistu tikšanos gan Latvijā, gan ārzemēs, lai dotu iespēju rehabilitācijas centra speciālistiem gūt lielāku pieredzi sociālā darbā.

Valdis aktīvi piedalījās Baltijas valstu festivāla «Baltijas vilnis» darbu grupā. Kad bija pienākusi LNB kārta organizēt festivālu Latvijā, kas notiktu 2005. gada jūlijā Cēsīs, kā ierasts, Valdis bija notikumu centrā, aktīvi iesaistījās finanšu līdzekļu piesaistīšanā, lai nodrošinātu viesu uzņemšanu, ēdināšanu, naktsmītnes, balvu fondu

un noslēguma pasākumu. Kopā ar savu vietnieci rehabilitācijas darbā un Cēsu teritoriālās organizācijas valdes priekšsēdētāju uzsākās sadarbība ar Cēsu rajona pašvaldību, lai ideju varētu īstenot ar vērienu, skaisti un skanīgi. Plānojām, sapņojām un ticējām, ka tam visam vēl ir tik daudz laika, bet tad... Pienāca 2004. gada 11. oktobra novakare. Liekas, vēja spārniem visas LNB struktūrvienības un  ierindas cilvēkus sasniedza sēru vēsts, ka pilnīgi negaidīti, būdams enerģijas un spēka pilns, pa mūžības ceļu devies mūsu ļoti cienījamais un visu mīlētais kolēģis Valdis Stilve.

Ilgus gadus strādājot LNB sistēmā dažādos amatos, otru tādu cilvēku kā Valdis man nav izdevies sastapt — kurš bija tik strādīgs, uzņēmīgs, mērķtiecīgs, drosmīgs, pašaizliedzīgs, enerģisks, idejām bagāts un apveltīts ar tik lielu cilvēkmīlestību. Valda spēkos bija «pacelt nepaceļamo, paveikt nepaveicamo» (latviešu sakāmvārds).

Valdis Stilve guldīts Alūksnes novada Pededzes pagasta «Kūdupes» kapos, dzimtajā pusē, pāris kilometrus no mājām, kurās atgriezās pēc izsūtījuma, blakus savai mātei un vecvecākiem.

Uz brīdi mēs esam apstājušies, lai satiktu cits citu, lai iepazītos, mīlētu, lai dalītos. Šis mirklis ir dārgs, bet tas nav bezgalīgs. Tas ir mirklis mūžībā. Rūpējoties vienam par otru, daloties sirdsmierā un mīlestībā, mēs dāvināsim prieku un nodrošināsim pārticību. Un tad mēs varēsim teikt, ka ir bijis vērts piedzīvot šos mirkļus (budisma

pamatlicējs Gautama Buda).

Patiesā cieņā noliecu galvu dižena cilvēka — Valda Stilves — mūža priekšā.

Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji”

Autors: Aija Rīvīte

Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa