Laikā no 1986. līdz 1995. gadam Valentīna Gustsone vadīja LNB Sabiedrisko muzeju.
Šķiet neticami, ka esam kolektīvi aizmirsuši tik nesenu pagātni. Lai gan mēs daudzi bijām V. Gustsones laikabiedri, man nav zināmi nedz viņas dzīves gadi, nedz sīkāka informācija par biedrības Sabiedriskā muzeja vadītājas dzīves un darba gaitām pirms minētā muzeja dibināšanas.
Valentīna Gustsone dzimusi 1920.-tajos gados Antona Grāveļa ģimenē. Tēvam bieži nav bijis darba, tomēr viņš, nabadzībai spītējot, spēlējis vijoli. Kad tēvs beidzot dabūjis sētnieka vietu, viņš jau bijis slims un darba pienākumus nācies veikt mātei un mazajai Valentīnai. Secen nav gājušas tik daudziem toreizējiem bērniem pazīstamās ganu gaitas. Laukos Valentīna strādājusi arī par izpalīdzi (vācu okupācijas laikā par izpalīgiem dēvēja pilsētu iedzīvotājus: skolēnus, studentus, valsts iestāžu darbiniekus u.c., kuri sezonas laikā devās strādāt uz laukiem, palīdzot lauku iedzīvotājiem veikt smagās frontes apgādes normas. V. Gustsone, visticamāk, tolaik bijusi
skolniece.). Ir zināms, ka V. Gustsone studējusi baltu filoloģiju LVU, strādājusi Rīgas Politehniskā institūta (tag. Tehniskā universitāte) Zinātniskajā bibliotēkā par šīs iestādes direktora vietnieci.

Veselības stāvoklim pasliktinoties, viņa iegūst redzes invaliditāti. Turpmāko dzīvi nākas saistīt ar Latvijas Neredzīgo biedrību — V. Gustsone kļūst par žurnāla «Rosme» korektori un darbojas arī kā biedrības Centrālās valdes Orginstruktoru daļas vadošā instruktore.
20. gs. otrajā pusē ir veikti vairāki vēstures pētījumi, kas veltīti cilvēku ar redzes invaliditāti kustībai Latvijas teritorijā.
1970.-tajos gados žurnāla «Rosme» lasītājus ar savos pētījumos atklātajiem faktiem un izdarītajiem secinājumiem iepazīstināja vēstures maģistrs, skolotājs Roberts Malvess. Daudz informācijas par neredzīgu un vājredzīgu cilvēku emancipācijas kustību gan Latvijā, gan ārzemēs apkopojusi bijušā Latvijas PSR Sociālās nodrošināšanas ministrijas Neredzīgo pansionāta (tag. VSAC «Rīga» filiāles «Jugla») direktore Izolde Vītola, kurai palīdzējis dzīvesbiedrs O. Ozoliņš. Apkopotos materiālus viņi sakārtojuši «hronikās», kuras V. Gustsonei muzeja veidošanas darbā lieti noderējušas.
1974. gada maijā nodibināja toreizējās Latvijas PSR Kultūras ministrijas Centrālās republikāniskās neredzīgo raksta bibliotēkas Tifloloģijas nodaļu. Pēc mēneša minēto nodaļu sāka vadīt Irēna Gaile, kura cieši sadarbojusies ar LNB Sabiedriskā muzeja vadītāju.

1983. gadā LNB Centrālās valdes prezidijs nolēma apstiprināt aktīvistu grupu, kurai bija uzdots apkopot
biedrības vēstures materiālus un sagatavot vēstures sabiedriskā muzeja dibināšanu. Pēc gada, t.i., 1984. gadā veiksmīgai muzeja darba organizēšanai un vadīšanai izveidoja muzeja padomi, kura izstrādāja (un LNB CV prezidijs apstiprināja) muzeja darbu reglamentējošos
dokumentus: nolikumus, instrukcijas u.c. Padomes darbu vadīja Sabiedriskā muzeja vadītāja, tātad tobrīd — V. Gustsone.
Nolikumā «Par Latvijas Neredzīgo biedrības vēstures sabiedrisko muzeju» teikts, ka «muzejs komplektē, uzskaita,
pētī, apstrādā, glabā un eksponē materiālās un garīgās kultūras pieminekļus, kas saistīti ar Latvijas Neredzīgo biedrības vēsturi, kā arī neredzīgo dzīvi Latvijā pirmspadomju periodā». Nolikums arī paredzēja, ka muzejs «veic literatūras, dokumentu u.c. vēstures avotu izpēti», «izstrādā ekspozīciju un izstāžu plānus». Tam bija jārīko izstādes, demonstrējot gan savus, gan no citiem muzejiem uz laiku aizgūtos materiālus, kā arī ekskursijas, lekcijas un citus izglītojošus pasākumus kā paša muzeja telpās, tā ārpus tām. Žurnālā «Rosme» izsludināja neredzīgo un vājredzīgo cilvēku rokām darinātu izstrādājumu, dažādu dokumentu, fotogrāfiju, apbalvojumu, piemiņas lietu un tiflotehnisku palīglīdzekļu, kā arī audioierakstu vākšanu. Tajā aktīvi iesaistījās vairāk nekā 100 cilvēku. Viņi pārstāvēja gan LNB CV un biedrības teritoriālās struktūras, gan tādas valsts iestādes kā neredzīgo skolu, bibliotēku un toreizējo neredzīgo pansionātu.

Darbā piedalījās arī privātpersonas. Nākamajos divos gados apkopoja vairāk nekā 5000 topošā muzeja vienību. Šķiet, ka trūcis parauga, no kā smelties pozitīvu pieredzi. Cik noprotams, V. Gustsoni nav iepriecinājis Viskrievijas Neredzīgo biedrības muzeja apmeklējums Ļeņingradā (tag. Sanktpēterburgā). Padomju diktatora M. Gorbačova pasludinātais atklātības kurss (liberalizācija) visai jūtami ietekmējis gan paša muzeja izveidi, gan ar to saistītos procesus. «Rosme» lasītājus informē par kuluāru diskusijām, kas saistītas ar
muzeja izveidi. Ja kāds uzrunātais nav vēlējies sadarboties, tam autoru acīs žēlastības neatrast. V. Gustsone prata senāko neredzīgo kustības posmu izpētei tik nepieciešamo vācu valodu, kā arī spēja sekmīgi strādāt arhīvā. Šādas prasmes ļāva cilvēku ar pilnīgu vai daļēju redzes zudumu emancipācijas vēsturi saistīt ar Strazdumuižas un tās tuvākās apkārtnes novadpētniecību. Pētnieces interešu lokā ir gan Strazdumuižas parks un celtnes, gan citi brāļu Pihlavu īpašumi, kā arī Krēgeru muižiņa, Biķeru un Ādažu baznīca (tajās Strazdumuižas iedzīvotāju luterticīgā daļa rada savu garīgo stiprinājumu). Savdabīgs šķiet pētnieces uzskats, ka LNB Rīgas Mācību un ražošanas uzņēmums dibināts 1883. gada 20. septembrī, t.i., dienā, kad Rīgas Neredzīgo un vājredzīgo institūts atvēra savas darbnīcas. Parasti par Rīgas MRU dibināšanas gadu mēdza uzskatīt 1949. gadu, kad minētās darbnīcas savā īpašumā pārņēma LNB un darbnīcas
ieguva šo nosaukumu. Lietpratēji novērtēja V. Gustsones čaklo un visnotaļ rosīgo darbošanos. Kad 1987. gadā padomju pārvaldītajās teritorijās atzīmēja lielinieku apvērsuma septiņdesmito gadskārtu, 80 Latvijas sabiedrisko muzeju konkurencē LNB Sabiedrisko muzeju pieskaitīja pie četriem labākajiem. Par sabiedriskajiem muzejiem dēvēja tādas pagātnes liecību krātuves, kuras nestrādāja profesionāli. Ne visi piekrituši tik idealizētam viedoklim. 1997. gadā, kad V. Gustsone vairs nestrādāja, LNB CV prezidijs norāda, ka muzejā trūkst informācijas par laiku pēc tā atklāšanas 1986. gadā, tātad jaunākie notikumi nav muzeja vajadzībām dokumentēti. Prezidijs sūdzas, ka tās rīkojumam par jaunāko materiālu nodošanu muzejam nebija rezultātu. Muzeja veidotājiem pārmet arī slēgtu vitrīnu trūkumu, kādēļ daudzus materiālus jau toreiz, 13 gadus pēc ievietošanas, būtu bijis jārestaurē. Latvija kļuva neatkarīga, un atklātību aizstāja demokrātija. Šķita, ka pienācis ideāls laiks vēstures izpētei un tās objektīvai izvērtēšanai. Taču, sabrūkot Krievijas tirgum un mainoties sociāli ekonomiskajām attiecībām, krasi samazinājās LNB ienākumi. Savos pētījumos V. Gustsone bija atklājusi, ka daudzi cilvēki ar redzes invaliditāti 20. gs. pirmajā pusē sekmīgi nodarbojušies ar pītu priekšmetu izgatavošanu un mūziku. Jaunajos laikos atkal radās daži pinēji un mūziķi, bet gadu desmitiem ierastās industriālajā lielražošanā apgūtās prasmes izrādījās liekas. Krasi sašaurinājās arī muzeja darba iespējas, jo no 1993. gada LNB vairs nespēja sniegt tam finansiālu atbalstu.

Pēdējo pārskatu par muzeja darbu LNB CV prezidijam. Gustsone sniedza 1992. gadā. Savu darbību pārtrauca muzeja padome. Arī pašai muzeja vadītājai 1993. gada 1. februārī nācās kļūt par LNB Rehabilitācijas centra vadītāju, jo šīs iestādes telpās bija izvietots muzejs. Šo centru V. Gustsone vadīja līdz 1995. gadam, kad arī beidza vadīt muzeju. Par nākamo biedrības vēstures mantojuma krātuves vadītāju kļuva Valentīna Ķīse.

Diemžēl muzeja eksponātu skaits mūsdienās krasi samazinājies, daļa no tiem, šķiet, atgriezušies privātās kolekcijās vai vispār nav saglabājušies.

Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji”

Autors:  Ilgvars Hofmanis

Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa