Vladimirs ir dzimis 1968. gadā Rīgā. Viņa pamatskolas sporta pamatā bija tā saucamais «sētas sports» — kad sporta skolotāja nebija uz vietas, klases puikas paši sadalījušies divās nemainīgās komandās un visu gadu spēlējuši futbolu. Rezultāti tika summēti, un mācību gada beigās tie jau bija pāri simtam.
Profesionālās vidusskolas laikā Vladimirs sāka nodarboties ar džudo, tāpēc arī iestājās tagadējā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, kuru pabeidza ar sporta pedagoga — džudo trenera diplomu.
Pēc studijām Vladimirs sāka strādāt par sporta skolotāju Strazdumuižas internātskolā neredzīgiem un vājredzīgiem bērniem. Viņš vēlējās, lai ar džudo cīņu bērni sāktu nodarboties jau skolā, tāpēc izveidoja skolēnu grupu, kura iesākumā brauca trenēties uz augstskolas cīņas zāli. Ar saviem labākajiem skolēniem — Kasparu Biezo, Jevgēniju Kolodinski un Raivi Hibšmani — 1999. gadā Vladimirs devās uz IBSA Eiropas džudo čempionātu, kurā izcīnīja pirmajai reizei tiešām labus rezultātus. Tad sekoja darbs ar skolas vieglatlētiem. Viss Vladimira darbs bija saistīts ar skolu un skolas bērniem — viņš arī iesaistījās Latvijas Bērnu un jauniešu invalīdu sporta federācijas valdes darbā. Kā Vladimirs uzskata, tad pat mazliet žēl, ka toreiz jauniešu sportam bija (un arī tagad ir) tikai pakārtota vieta Latvijas paralimpiskajā kustībā, kurā tobrīd izcīnītās zelta un bronzas medaļas IBSA Jauniešu spēlēs nosauca «par kaut kādiem pionieru panākumiem».
Latvijas Neredzīgo sporta savienībā Vladimiram laba sadarbība izvērtās ar tās vadītājiem — Valdi Stilvi un Māri Kaušeli. Viņš sāka pievērsties džudo attīstībai,
jo audzēknis Kaspars Biezais toreiz jau bija pabeidzis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, un tas jau esot «lielo» sports. Kā Vladimirs uzskata — ja sportā būtu noturēti arī Raivis Hibšmanis un Jevgēnijs Kolodinskis, viņš ir pārliecināts, ka mums būtu jau trīs olimpieši.
Ar Valda Stilves aiziešanu no LNSS sākās šīs organizācijas lejupslīdes laiks — viss darbs tika uzvelts Māra Kaušeļa pleciem, valde bija tikai smukumam, ne darbam.
Pēc pāris gadu «mocībām» LNSS ārkārtas kongresā izvirzījās jautājums — likvidēt šo organizāciju un dibināt citu, vai cīnīties ar to, kas palicis. Kasparu Biezo izvirzīja
LNSS prezidenta amatam, bet Vladimirs «kompānijas pēc» piekrita kļūt par ģenerālsekretāru. Sākumā lielu daļu enerģijas esot aizņēmusi parādu kārtošana ar valsti — nebija nodotas gada atskaites par vairākiem gadiem. Par nākamo prioritāti kļuva stabila sacensību kalendāra izveidošana, piedalīšanās starptautiskās sacensībās un mājaslapas sakārtošana. Tas bez šaubām ietekmēja arī Vladimira ikdienas darbus.
2011. gadā Vladimirs Priede saņēma «Latvijas Lepnuma» balvu par 18 gadu garumā pavadīto laiku un padarītā darba augļiem Strazdumuižas internātvidusskolā — attīstības centrā vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem. To viņam pasniedza trīs brāļi, hokejisti: Krišjānis, Miķelis un Jēkabs Rēdlihi. Viņi pasniedza ne tikai balvu, bet arī «Rīgas Dinamo» spēļu kreklu ar uzvārdu «Priede».
Vladimirs ir laimīgi precējies un audzina divus dēlus. Ikdienā uztur sevi labā formā un piedalās dažādās sacensībās, kā arī turpina aktīvi iesaistīties LNSS sacensību organizēšanas darbos.
Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji”
Autors: Artūrs Būda
Fotogrāfijas autors: Vitālijs Vinogrādovs.
Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa
