Intervija ar projekta „Rīgā braucu dižoties” Daugavpils TO mūzikas pedagoģi Zitu Nitišu.
Zita, pastāstiet lūdzu nedaudz par sevi, par Jūsu darba pieredzi?
No 2013.gada augusta dzīvoju Daugavpils novadā, Naujenes pagastā. Lielu prieku man sagādā būt par Juzefovas un Spruktu baznīcas draudzes ērģelnieci. Dziedāt un spēlēt Dieva godam. Īstenībā, tas ir tas, kas man lika palikt šeit. Tā bija zīme no augšas, ka man dzīvē kaut kas jāmaina. Un mainījās pilnīgi viss, gan vide, kurā es dzīvoju, gan draugi un cilvēki, kas man ir apkārt. Un pats nozīmīgākais, ka es iepazinos ar Latvijas Nacionālās operas un baleta solisti Ilonu Bageli, kas DU strādā par vokālo pedagogu. Viņa ir lielisks un kolosāls cilvēks un profesore, pie kuras es apguvu dziedāšanas mākslu studiju gados. Šogad pabeidzu studijas DU un ieguvu profesionālo maģistra grādu mūzikā un solo dziedāšanas skolotāja kvalifikāciju.
4,5 gadi strādāju Naujenes kultūras centrā un vadu senioru vokālo ansambli “Dzeipurs”. Seniori ir kā bērni, ir jābūt uzmanīgam, lai neaizskartu viņu jūtas. Jāspēj viņus uzklausīt un ņemt vērā arī vēlmes attiecībā uz repertuāru, ko dziedam. Sarežģīti ir atlasīt atbilstošu repertuāru, sevišķi, kad jāgatavojas ikgadējām skatēm. Bet cenšos izvelēties repertuāru, kas viņiem patiktu un sagādātu prieku, kā arī nebūtu pārāk sarežģīts.
Mana pamatdarbavieta ir Preiļu Mūzikas un mākslas skola. Strādāju par dziedāšanas skolotāju kora klasē. Sākumā tā bija vieta, kur gāju praksē no DU, bet, tad man jautāja vai vēlos tur palikt strādāt, kam es arī piekritu. Janvārī būs jau četri gadi, kā tur strādāju.
Vai Jūs pirmo reizi sadarbojaties ar Latvijas Neredzīgo biedrības Daugavpils TO?
Jā, tā ir mana pirmā sadarbība.
Kas Jūs pamudināja iesaistīties projektā „Rīgā braucu dižoties”?
Tas, ka tā ir lieliska iespēja gūt pieredzi darbā ar vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem un iespēja dot citam to, ko es protu un varu. Redzēt, ka arī viņi ir talantīgi. Jā, viņi neredz, bet viņiem ir spēcīgāk attīstītas visas citas maņas. Daudzi no viņiem ir ļoti talantīgi un spēlē uz mūzikas instrumentiem pēc dzirdes. Ne katrs mūziķis ir spējīgs spēlēt pēc dzirdes!
Kāds, jūsuprāt, ir šī projekta mērķis?
Šī projekta mērķis ir uzlabot latviešu valodas prasmi nepiespiestā, brīvā formā - dziedot! Apgūt jaunu vārdu krājumu krievvalodīgajiem cilvēkiem un iepazīt latviešu komponistus un to darbus.
Pastāstiet lūdzu sīkāk par Jūsu nodarbībām? Vai cilvēki labprāt iesaistās šajās nodarbībās?
Tiekamies mēs divreiz nedēļā un strādājam 60 min. Nodarbības mēs sākam ar iedziedāšanos, kas viņiem patīk, jo vingrinājumus mainu un cenšos tos padarīt interesantus. Pēc tam seko darbs ar dziesmām. Sākumā jaunās dziesmas demonstrēju un ņemu vērā arī viņu viedokli, vai viņiem patīk šī dziesma. Izrunājam par ko ir dziesma, tulkoju dziesmas tekstu un tās saturu. Nodarbības vadu latviski, kā arī, ja nav skaidrs ko pateicu, tad atkārtoju krieviski. Skandējam dziesmu tekstus un mācāmies tos no galvas. Es redzu, ka viņiem patīk nodarbības, tāpēc domāju, ka viņi iesaistās labprāt! Viņiem patīk aprunāties un būt uzklausītiem. Viņu vidū ir cilvēki ar labām balss dotībām, kas ir un var būt arī solisti. Uz nodarbībām viņi nāk ar lielāko prieku un strādā ļoti cītīgi.
Pēc kādiem kritērijiem Jūs izvēlaties dziesmu repertuāru?
Dziesmai nevajadzētu būt pārāk sarežģītai, tās melodijai ir jābūt skanīgai un viegli iegaumējamai, kā arī atbilstošai vecuma grupai. Dziedam dažādas dziesmas, kas ir gan par Latviju, gan mīlu, cilvēka mūžu utt.
Vai ir kāda īpaša dziesma, kura dalībniekiem ir „iekritusi” sirdīs? Ja ir, tad kāpēc?
Manuprāt, viņiem ļoti patīk Ulda Stabulnieka dziesma “Tik un tā”. Šī dziesma ir skaista, gan melodija un teksts, kas ātri vien paliek atmiņā un liek dvēselej dziedāt līdzi! Jau pēc pāris nodarbībām viņi to dziedāja no galvas.
Ir zināms, ka Daugavpilī daudziem krievvalodīgajiem cilvēkiem ir grūti apgūt latviešu valodu. Vai tas nesagādā problēmas pie dziesmu apguves vai arī tas tikai motivē dalībniekus mācīties cītīgāk?
Man ir ļoti cītīgi “studenti”! Daudzi no viņiem jau uz nākamo nodarbību tekstu zina no galvas. Sevišķi tie, kas lūdz ierakstīt tekstu diktafonā. Teksta apguve nesagādā lielas problēmas, jo viņiem ir vēlēšanās, bet dažreiz ir jāpalabo izruna, viņi ļoti cenšas un uzdod jautājumus, ja kaut ko nesaprot.
Kā Jūs uzskatat, vai šādi projekti kā „Rīgā braucu dižoties” veicina invalīdu integrāciju sabiedrībā?
Es domāju, ka jā, veicina! Viņi ir tādi paši kā mēs visi. Viņi var darīt daudzas lietas tāpat kā mēs un mēs varam palīdzēt, tāpēc sniegsim palīdzīgu roku!
Varbūt Jums ir ieteikums, kādas vēl būtu nepieciešamas nodarbības vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem?
Es domāju, ka iespēja strādāt ar mālu, darboties ar rokām. Jo viņi redz ar rokām, priekšmetus ko var sataustīt, var arī attēlot skulptūras veidā.
Vai pēc šī projekta realizēšanas, plašākai sabiedrībai radīsies izpratne par invalīdiem, par viņu spējām un talantiem?
Noteikti! Es domāju, ka cilvēkiem ir jāredz, ka mēs visi esam vienlīdzīgi, ka katram no mums ir kāds talants un spējas! Tikai jautājums, cik katrs no mums pie tā strādā, lai to attīstītu?
Kas Jūs iedvesmo un motivē piedalīties šajā projektā?
Iespēja dot citam! Man patīk dalīties un palīdzēt! Mūzika un dziesma ir tas ko es varu dot, ko varu iemācīt! Mani iedvesmo un motivē šo cilvēku attieksme, cik ļoti viņi mani ir pieņēmuši un iemīlējuši, ar kādu prieku viņi nāk uz nodarbībām.
Jūsu novēlējums Latvijas sabiedrībai.
Atbalstīt vienam otru, dot citam un saprast citu, raudzīties tālāk un redzēt ar dvēseli, jo tikai tad, mēs varam būt pa īstam laimīgi, kad redzam, ka pateicoties mums ir laimīgs kāds cits!
Paldies Jums par interviju un veiksmi turpmākajos darbos!
Interviju sagatavoja Aija Sabale
