Nodaļa — Stāsti par cilvēkiem
Ar gaismu sirdī
Gatis Grūtups
Zemgales ziņas
Jauna, enerģiska, raksta projektus, studē — tā Svetlanu Sproģi raksturo Latvijas Neredzīgo biedrības Jelgavas teritoriālajā organizācijā, kuru viņa uzņēmās vadīt pagājušajā gadā. Svetlanas maizes darbs ir Sociālās rehabilitācijas centrā, kas atrodas blakus biedrības mītnei. Neredzīgo biedrības Jelgavas TO un Sociālās rehabilitācijas centrā viņu, šķiet, visi sauc par Svetu. Krievu valodā šis saīsinātais vārds nozīmē gaismu, kas savukārt saistās ar spēju redzēt. Sveta diemžēl nav brīnumdare, kas spētu ārstēt aklumu, taču viņas profesionālais uzdevums ir palīdzēt redzes invalīdiem dzīvot pilnvērtīgāk. Arī viņa ir otrās grupas redzes invalīde, un šajās apmācībās personīgā parauga spēks.
Bērnībā, dzīvojot Jaunsvirlaukas ciemā pie Jelgavas un Bauskas rajona robežas, Svetas redzes problēmas nelikās tik nopietnas. Meitenīte mācījās Staļģenes pamatskolā, cītīgi valkāja ārsta izrakstītās brilles. Taču redze pasliktinājās, un, beidzot 3. klasi, tika nolemts, ka bērns jāsūta uz specializēto neredzīgo un vājredzīgo internātskolu Strazdumuižā.
Lai to izdarītu, Svetas acis bija jānovērtē Rīgā ārstu komisijai, un tā konstatēja, ka iepriekš noteiktā diagnoze ir kļūdaina. Neviens nevar droši pateikt, kā būtu, ja problēma tiktu konstatēta savlaicīgi un bērna slimās acis nemocītu ar nepareizām brillēm, taču kopš pareizās diagnozes noteikšanas Svetas redze nav pasliktinājusies.
«Es par ārsta pieļauto kļūdu nedomāju. Esmu priecīga, ka tomēr redzu, varu strādāt, mācīties, ģimenē veikt mājas soli, rosīties dārzā. Protams, nelasu tik daudz, cik vēlētos, un ikdienā invaliditātes dēļ jāpiedomā, vai tas, ko es gribētu, ir tas, ko varu. Tomēr arī neredzīgam un vājredzīgam cilvēkam daudz kas iespējams,» tāds ir Svetas skatījums uz dzīvi, un viņa cenšas iedrošināt cilvēkus, ar kuriem strādā kā sociālā rehabilitētāja. Sveta redzes invalīdiem māca, kā patstāvīgi dzīvot, veikt ikdienas soli, iegūt informāciju, orientēties telpā un arī pilsētas ielās.
Pēc māmiņas atvaļinājumiem
Jaunībā Jaunsvirlaukā Sveta darījusi dažādus lauku darbus. Pēc laulībām ar Aināru viņa pārcēlās uz Anneniekiem, kur strādāja par audzinātāju bērnudārzā un bērzupes speciālajā internātskolā.
1993. gadā Sproģu ģimenē piedzima dēls Raitis. Kad zēns paaugās, Sveta sāka strādāt un mēģināja studēt mājturību Latvijas Universitātē. Pēc viena semestra viņa saprata, ka acis salīdzinājuma ar augstskolas diplomu ir dārgākas. Tajā skumjajā pārdomu brīdī kā gaišs stariņš pieteicās meitiņa Ēvisa. Sveta atkal devās māmiņas atvaļinājumā. Te viņa piebilst, ka meitai un dēlam, arī vīram ar redzi viss ir kārtībā.
Pēc četrim gadiem, kad Ēvisa sāka iet bērnudārzā, Svetai mājās sēdēšana bija pagalam apnikusi. Viņa nolēma strādāt bērnudārzā. Taču audzinātājām sāka prasīt augstāko pedagoģisko izglītību. Ko darīt? Ar labu apņēmību spītēt savam liktenim Sveta vēlreiz stājās augstskolā. Diemžēl drīz viņa vēlreiz pārliecinājās, ka studēšana parastā akadēmiskajā grupā vājredzīgam cilvēkam nav piemērota.
Nekad nesaki nekad
«Dzīvē notiek dažādi kuriozi. Divus mēnešus pēc tam, kad biju sev nosolījusies, ka nekad vairs nestudēšu, nāca piedāvājums no augstskolas «Attīstība». Tajā ar ES atbalstu bija īstenots projekts par pirmā līmeņa augstākās izglītības studiju programmas izveidošanu neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem. Tā deva iespēju, intensīvi mācoties, divos gados apgūt sociālā rehabilitētāja profesiju. 2006. gadā tika nokomplektēta akadēmiskā grupa, kurā pieteicās divpadsmit studentu, divi no tiem bija pilnīgi neredzīgi. Gan mācību līdzekļi, gan telpas bija pielāgotas šīm speciālajām vajadzībām.
2007. gadā Neredzīgo biedrības Jelgavas teritoriālajā nodaļā pienāca kārtējās vēlēšanas. Iepriekšējā priekšsēdētāja Ieva Eižvertiņa, kas pie vadības stūres bija vairāk nekā desmit gadu, vēlējās kļūt par priekšsēdētāja vietnieci. Sveta piekrita uzņemties vadītājas pienākumus un pilnsapulce viņu atbalstīja.
Darbs idejas vārdā
Neredzīgo biedrības teritoriālās organizācijas vadīšana ir sabiedrisks pienākums, par kuru atlīdzība nav paredzēta. Ir valstis, kā, piemēram, Lietuva, kur Neredzīgo biedrībā un tās struktūrvienībās ir algoti amati. Latvijā tā diemžēl nav. Ja biedrībā grib strādāt no sirds, tad darāmā var atrast ļoti daudz. Ne vienreiz vien tas paņem ģimenei domāto laiku vakaros, sestdienās un svētdienās. Filozofu ielas valdē Svetai gadījies aizstrādāties tā, ka nokavēts autobus, un, lai tiktu uz mājām, vīram no Anneniekiem jābrauc uz Jelgavu viņai pakaļ.
Taču, kā atzīst teritoriālās organizācijas valdes locekle Maija Rimša, Svetas kā jauna un izdarīga cilvēka darbs šajā amatā bija tūlīt jūtams. Sevišķi saistībā ar projektu rakstīšanu, kas nevalstiskai organizācijai mūsdienās ir svarīga lieta. Sveta pratusi piesaistīt līdzekļus Jelgavas pašvaldības Biedrību un nodibinājumu atbalsta fondā. Par šo naudu iegādātas mēbeles un datori, braukts pieredzes apmaiņā uz Cēsīm, Liepāju.
Liepājas neredzīgo biedrība ir labākais paraugs, kur, pēc Svetas domām, jelgavniekiem būtu daudz ko mācīties. Liepājā ar pašvaldības atbalstu izveidots Neredzīgo Dienas rehabilitācijas centrs, kur redzes invalīds var atnākt un saņemt gandrīz neierobežotu rehabilitētāja palīdzību.
Citviet, arī Jelgavā, redzes invalīdiem rehabilitētāja pakalpojumus iespējams saņemt tikai piecdesmit valsts apmaksātas stundas gadā. Pēc Svetas un viņas daudzu domubiedru atzinuma, munētais laiks ir nepietiekams, lai sociālais rehabilitētājs pilnvērtīgi spētu palīdzēt. Sveta domā, ka līdzīgs dienas centrs varētu tapt arī Jelgavā. Tāpēc, rehabilitācijas centram, biedrībai un bibliotēkai vajadzīgas jaunas telpas. Pie labas gribas tas nav iespējams. Latvijas Neredzīgo biedrības teritoriālajā organizācijā, kurā ietilpst Jelgavas, Dobeles, Saldus un Bauskas rajons, ir ap 210 biedru. Sveta domā, ka vājredzīgu un neredzīgu cilvēku noteikti ir vairāk. Personu datu aizsardzības dēļ Latvijas Neredzīgo biedrība nevar saņemt ziņas par visiem redzes invalīdiem. Biedrībā apvienojas tikai aktīvie, taču, iespējams, vēl ir ne mazums cilvēku, kas būtu jāiedrošina nākt uz biedrību, piedalīties rehabilitācijas kursos un dzīvot pilnvērtīgāk.
Meklē sesto
Patlaban Sveta ir noskaņojusies apgūt angļu valodu. Liepājā mācību firma «valodu vēstniecība» izstrādājusi redzes invalīdiem domātu mācību programmu, kurā valoda tiek mācīta «ar ausīm». Lai nokomplektētu grupu, nepieciešami seši cilvēki. Piecus Sveta ar saviem domubiedriem jau atradusi. Vēl viena pietrūkst, bet cerības ir diezgan drošas, ka atradīsies. Kursu ilgums gan zināmā mērā būs atkarīgs no pašu maksātspējas.
«Esmu piedalījusies starptautiskos forumos, ko nodrošina ar tulkiem. Tomēr kontaktu veidošanā ļoti vēlams prast valodu,» secina Sveta.
Svetlana sproģe 2007. gadā ievēlēta par Latvijas Neredzīgo biedrības Jelgavas teritoriālās organizācijas valdes priekšsēdētāju. 2008. gadā augstskolā «Attīstība» ieguvusi augstāko profesionālo izglītību rehabilitētāja specialitātē, šajā profesijā arī strādā. Precējusies, ģimenē divi bērni.
