Cilvēks, kuru vienmēr priecājas redzēt
Ilva Dzalbe
SIA «Rimi Latvija»

Armands Krastenbergs ir 21 gadu vecs puisis ar trakām idejā un skaistiem nākotnes sapņiem. Jau gandrīz trīs gadus viņš strādā «Rimi» «Bērnu pasaule» par rampas darbinieku, krāvēju. Viņš ir seškārtējs peldēšanas sacensību uzvarētājs. Armands ir vājredzīgs, bet interesanti, ka daži to sākumā pat nepamana.

— Kā tu atradi darbu «Rimi»?

— Es mācījos pēdējā vidusskolas klasē, internātskolā vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem. Man tur bija garlaicīgi pa vakariem, nodarbojos ar sportu un jutu, ka ir man nepieciešama nauda. Staigāju pa veikaliem un meklēju darbu. Sanāca tā, ka pa ceļam izkāpu un iegāju «Bērnu pasaulē». Mani uzreiz pieņēma darbā, varbūt tāpēc, ka trūka krāvēju. Sākumā likās, ka nevarēšu pastrādāt redzes problēmu dēļ. Domāju, ka nostrādāšu divas nedēļas un mani atlaidīs. Bet es esmu cilvēks, kas ātri sadraudzējas, nekad nevienam neatsaka palīdzību.

— Kādi ir tavi pienākumi?

— No rīta jāatslēdz durvis, tad tiek atvesta maize, piens, augļi, gaļa. Maize jāaizstumj līdz maizes nodaļai, augļus sakrāmēju, kur nepieciešams, to, ko vajag, salieku saldētavā, sašķiroju preces. Atlikušo dienas daļu staigāju pa zāli, vedu ārā limonādes, alkoholu un lieku tos plauktos. Tāds vienveidīgs darbs.

— Kā tavu ikdienu ietekmē tas, ka esi vājredzīgs?

— Es nevaru lasīt. Gandrīz neko nevaru izlasīt, ar lielām grūtībām varu veikalā saskatīt, kāda prece konkrētā plauktā stāv. Cilvēkus atpazīstu pēc drēbēm nevis pēc sejas. Pārsvarā orientējos uz balsi vai skaņu. Man ir ļoti lielas grūtības ar autobusu sarakstu un numuru saskatīšanu. Kad tramvajs piebrauc klāt, es redzu numuru, bet ar autobusiem gaišā dienas laikā ir grūti, jo spoža gaisma un slikti redzams. Vakaros ar to nav problēmu, jo ir lielāks kontrasts, tādēļ vieglāk saskatīt.

— Un kā tu ar šo problēmu tiec galā darbā?

— Ir tā, ja strādā un nāc uz darbu laicīgi un ja vienmēr izpalīdzi citiem, tad arī tev palīdzēs. Piemēram, ja kādreiz kaut kas preču izkārtojumā mainās, pirmajā brīdī ir grūti piešauties, bet allaž atrodas kāds, kas palīdz un parāda, kurā vietā izmaiņas notikušas un kur attiecīgās preces jānovieto. Es to iegaumēju un ātri pielāgojos.

— «Rimi» ir tava pirmā darbavieta?

— Tad, kad man vēl nebija 18 gadu, strādāju mežā, zāģēju kokus, pārsvarā esmu darījis lauku darbus, kas prasa fizisku spēku. Bet «Rimi» šobrīd ir tāds darbs, ko es varu apvienot ar mācībām.

— Tātad, runājot par mācībām. Kur tu tagad studē?

— Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā par sporta pedagogu un peldēšanas treneri. Mācību process notiek tā, ka uz lekcijām eju ar diktofonu, ierakstu lekciju un pirms eksāmena noklausos un mācos no ierakstiem. Datorā man ir speciāla programma, kas vairākas reizes palielina burtu izmēru, tas ļauj uzrakstīt arī eksāmenus.

— Mācies par sporta pedagogu. Vai tā ir tava sirds lieta?

— Īstenībā es sevi nevaru iedomāties kā pedagogu, nezinu, kā būtu labāk mācīt. It kā jau šobrīd to daru, bet ir sāpīgi skatīties, ja māci, bet cilvēks nesaprot vai arī nenāk uz treniņiem. Kad atnāk, nav cepuri paņēmis un peldbikšu nav. Man ir prieks, ka es palieku gudrāks, inteliģentāks, mācoties akadēmijā, iegūstu informāciju. Varbūt, kad pabeigšu, izdomāšu, ka tā ir mana misija — skolā pasniegt lekcijas. Jaunībā liekas, ka vajag kaut ko labāku, labāku un labāku, droši vien tas ir jaunības maksimālisms, varbūt pēc kāda laika pāries, un es izdomāšu par skolotāju strādāt un būšu laimīgs.

— Kā tev pašam ir veicies sacensībās?

— Latvijas sacensībās esmu bijis seškārtējs čempions peldēšanā neredzīgajiem. Latvijā ir maza konkurence. Tad es Mačojos ar nedzirdīgajiem, viņiem savukārt ir ļoti augsts līmenis, tur es tā pa vidu esmu. Mani solīja laist uz Eiropas, tad uz pasaules čempionātu un uz olimpiādēm, bet aptrūkās sponsoru, naudas. Tā tas arī apstājās, un es ideju par sportu pametu, bet tagad atkal tā ir atpakaļ un es domāju, ka vajadzētu censties sasniegt kaut ko augstāku. 16 gadu vecumā biju Dānijā uz junioru sacensībām. Tur man it kā vajadzēja piedalīties invalīdu sacensībās, bet organizatori ieraudzīja, ka es pārvietojos bez pavadoņa, esmu patstāvīgs un ielika mani starp normālajiem dalībniekiem, starp 60 peldētājiem no visas pasaules. Es nopeldēju 14. vai 15. Tajā vecumā tas bija labs rezultāts. Pēc tam, 16 gadu vecumā, gan mazliet palaidos un sāku skraidīt pa ballītēm. Prātiņš vēl nebija nobriedis, un es maz trenējos, bet tagad gribas palikt nopietnākam un domāt par savu nākotni.

— Cik daudz tev tagad ir brīvā laika?

— Skola no plkst. 9 līdz 15, tad treniņš līdz 18 un mājasdarbi, sestdienās, svētdienās darbs. Mājās pie vecākiem sanāk aizbraukt tikai pārnakšņot. Dzīvoju kopmītnē, pats sev taisu ēst un daru visas pārējās lietas. Gribēju būt patstāvīgs, bet tagad mazliet nožēloju, jo izdomāju, ka var arī savādāk. Sāku saprast, ka visu viens nevaru paspēt — gan mācīties, strādāt, gan mājas darbus izpildīt. Man vecāki palīdz. Tur vispār nav vārdam vietas. Atbalsta gan finansiāli, gan citādi. Esam trīs bērni ģimenē, un es esmu tas vecākais. Mums ir zemnieku saimniecība Jelgavas rajona Elejas pagastā, kādi 80 ha zemes. Vajadzētu piedalīties rudens darbos, bet šobrīd esmu noslogots ar darbu un mācībām. Žēl vecākus, gribas palīdzēt. Pirms pabeidzu vidusskolu, viņi teica, ka varbūt tagad būs, kas saimniecībā strādā — ņem dakšas un uz priekšu! Es sacīju, ka nekā tāda gan nebūs, gribējās tālāk no tiem laukiem. Bet tagad liekas, ka Rīgā dzīve tik dārga, ka vajadzētu atkal uz laukiem, tomēr vispirms jāpabeidz mācības.

— Kādi ir tavi hobiji un intereses ārpus darba un skolas?

— Man ļoti patīk mūzika. Klausos visu, kas ir populārs. Skolā biju dīdžejs un darbojos kādā klubā, bet nevarēju izturēt strādāšanu pa naktīm. Patīk, ja ballītēs tiek izīrēta jaudīga mūzikas aparatūra un es varu piestrādāt par dīdžeju. Man patīk arī dejot. Skolas laikā mācījos dejot skatuves dejas. Piektajā klasē sāku spēlēt klarneti, jo teorētiski tiem, kas slikti redz, vajadzētu būt attīstītām citām maņām. Tomēr, kad man tika iedota nošu kaudze, atmetu tam visam ar roku. Iemācījos tik vien kā «Div' dūjiņas gaisā skrēja, aiz ezera balti bērzi un aijā žū-žū lāča bērni». Tad izdomāju, ka jātrenē vairāk muskuļi, lai meitenēm patiktu, bet tagad saprotu, ka meitenēm tīri labi patīk ģitāristi, varbūt būtu paticis arī klarnetists. Vasarā braukāju ar velosipēdu. Esmu piedalījies velosipēdu nometnēs Vācijā. Reiz pat divas nedēļas braucām pa 100 km dienā, Vajadzēja reklamēt velosipēdus, uz kuriem var braukt tandēmā ar citu cilvēku, priekšā braucošais ir tas, kurš redz labi, bet aizmugurē tas, kurš redz sliktāk.

— Vai esi darījis arī ko mazliet traku?

— Tagad, kamēr vēl jauns, visādas dullas idejas nāk prātā, piemēram, aizbraukt uz kādu valsti apmaiņā un neko iepriekš nezināt par to, uz kurieni dodies un kas tevi tur sagaidīs. Tur varētu sākties visādas pārrunas, atrakcijas. Parakstīties uz kaut ko tādu, ko ikdienā nedari. Man patīk braukt ar kanoe. Brauc pa upi, nekad to neesi darījis, bet pārvari sevi, izbrauc no upes, skaties — priekšā liels ezers; otrs kompanjons jautā, vai redzu to bāku ezera otrā krastā. Protams, es to neredzēju, viņš meta izaicinājumu, lai aizpeldu līdz bākai. Tā nu sanāca nopeldēt pat 40 km.

— Kā ir ar nākotnes sapņiem?

— Sapņu man ir daudz. Es ticu tam, ja tu kaut ko pasaki, tad tev tas paliek zemapziņā, un jo vairāk to atkārto, jo tas izvirzās kā lielāks mērķis. Patlaban šķiet — kamēr esi students, nevari strādāt uz pilnu slodzi, nevari pelnīt tādu naudu, lai dzīvotu kā normāls cilvēks. Liekas, ka vienmēr viss atduras pret naudu, pret mācībām, jāizvērtē, kas svarīgāks. Ja nemācīsies, paliksi tāds dunduks un varēsi visu mūžu par krāvēju strādāt. Bet man ir lielāki mērķi, tāpēc — jāmācās. Es varētu būt peldēšanas treneris, lai gan jau tagad trenēju mazus bērnus sporta namā «Daugava», rehabilitācijas centrā Strazdumuižā pensionāri nāk kustināt kauliņus, pavingrojam kopā, un es skatos, lai viņiem viss ir kārtībā. Domāju, ka varētu kādu sporta darbu vadīt. Gribētos attīstīt invalīdu sportu, jo starp veselajiem ir liela konkurence.

Gribētos, lai man laukos būtu pašam sava māja, pirtiņa, ģimene, lai man būtu labs darbs, lai man nebūtu problēmu, kas saistītas ar naudas lietām. Varētu strādāt pilsētā un dzīvot laukos. Gribētos vismaz vienreiz gadā aizbraukt uz ārzemēm, ļoti patīk ceļot.